V.MIHAILOVS - VALGUSA ODISEJA

— Interesanti, kā šī pārvērtība notika?

— To es pagaidām nezinu. Bet tas šobrīd nav svarīgā­kais. Tagad klusējiet, es gribu parunāties ar «Argo». 1

Valguss apklusa. Tātad Odisejs brīnumainā .kārtā iegu­vis spēju izveidot neskaitāmus sakaru kanālus starp krio­troniem — vissīkākajiem elementiem, no kuriem sastāv viņa smadzenes, tāpat kā mūsējās sastāv no neironiem. Arī cilvēka smadzenēs signāli cirkulē pa neskaitāmiem mainīgiem kanāliem, kas spēj sazaroties un samezgloties visfantastiskākajā veidā. Bet kā tas kļuva iespējams Odi­seja stingri noteiktajā shēmā?

— Lai gan… Kaut kas līdzīgs taču notika arī ar tevi! — Valguss pusbalsī turpināja šo monologu. — Kā tu, pie­mēram, nokļuvi pie kriogeniem, kurus no centrāles atdala puskilometru garš gaitenis? Un no šī nodalījuma — bib­liotēkā, kas atrodas pavisam citā stāvā? Radiobāku tu atstāji piecpadsmit miljardus kilometru no šejienes — un pēkšņi tā iepeldēja centrāles telpā, pat neieskrambājot sienas. It kā izplatījums …

— Pagaidi! — viņš skaļi iesaucās. — Kā tad! Izplatī­juma nav… Pareizāk, tas vairs nav trīsdimensiju izplatī­jums. Acīm redzot, ne velti mēs lauzāmies šurp. Šī vide ir Dormidontova hipertelpa!

Tad, lūk, kāda patiesībā ir hipertelpa… Trīsdimensiāli ķermeņi tajā mainās visnegaidītākajā veidā un tai pašā laikā paliek nemainīgi. Bet tas var nozīmēt tikai to, ka šajā telpā ir vēl viena lineāra dimensija, ko mēs nespē­jam uztvert. Es, piemēram, nevaru izskaidrot, kā man izdevās nokļūt pie kriogeniem vai bibliotēkā. Bet es tur biju! Tāpat nav šaubu, ka patlaban esmu tajā izplatījuma rajonā, kur notiek eksperiments, un tomēr vēl pirms mir­kļa es biju par piecpadsmit miljardiem kilometru tuvāk Saules sistēmai… Mēs sastopamies ar trīsdimensiju ķer­meņiem, un tie mierīgi iziet mums cauri, mijiedarbības nav…

Bet ātrums — nulle? Tas varētu nozīmēt, ka šeit, hiper- telpā, man ātruma nav, kaut gan attiecībā pret mūsu iz­platījumu es joprojām pārvietojos ar tādu ātrumu, kādu kuģis bija sasniedzis, pirms tas pārvarēja triju dimensiju barjeru. Šajā pasaulē, acīm redzot, ir spēkā citi likumi. Dormidontovs, ja nemaldos, apgalvoja, ka gaismas āt­rums vakuumā esot robežstabs, pie kura mūsu izplatījums saskaras ar daudzdimensiju pasaulēm … Diemžēl tik gudrs kā DM es neesmu… Kaut izdotos viņam nogādāt ekspe­rimenta rezultātus! f

Valguss uzmeta skatienu pulkstenim. Divas stundas bija pagājušas. Pēdējais termiņš jau garām. Vienoties ar Odi­seju neizdevās. Lai tad vaino pats sevi! Galu galā es ta­gad sēžu pie vadības pults, pie visām podziņām, tumble- riem, svirām. Un viena no tām izšķirs strīdu manā labā. Es esmu viltīgāks par tevi, Odisej…

Valguss it kā nejauši izstiepa roku. Piedod man, lūdzu, kriotronu domā tā j, bet cilvēki tomēr ir svarīgāki. «Un atjautīgāki,» viņam iešāvās prātā. No glābiņa Valgusu šķīra vairs tikai centimetrs. Tad milimetrs. Vēl mirklis, un pilota pirksts uzgūlās svirai.

«Tā, Odisej, nu ar tevi ir cauri,» nodomāja Valguss un lēni atvilka roku, tā arī nepagriezis sviru.

— Neko darīt, — viņš klusi norūca. — To es nespēju. Solījums…

Solījums?… Kam? Priekšmetam! Mašīnai! Ierīcei! Ne jau cilvēkam… Neesi muļķis, Valgus! Nē, labāk būšu muļķis. Bet to es nevaru. Esmu solījis nevis priekšmetam, nevis mašīnai, bet gan domājošai būtnei. Kādreiz tā bija mašīna un droši vien kādreiz atkal par tādu kļūs. Bet šo­brīd mēs abi esam līdzīgi. Viņš pat ir stiprāks. Tāpēc, ka ne jau viņš man, bet es viņam kaut ko solīju. Protams, Odisejs nekad nebūs ar mieru atgriezties mūsu iz­platījumā. Bet uzbrukt viņam no šejienes, no vadības centrāles — nozīmē lauzt solījumu. Pamēģināt no citas telpas? Bet kā? …

— Es eju uz kajīti, Odisej, — Valguss gurdi sacīja.

Atbildi viņš nesagaidīja. Odisejs droši vien vēl apsprie­dās ar draugiem, cenzdamies izlemt pilota likteni. Ienācis kajītē, Valguss apsēdās uz gultas un iespieda seju plauk­stās. Viņš tiešām bija noguris.

«Spēle zaudēta,» Valguss nosprieda. «Šeit Odisejs vi­sādā ziņā ir stiprāks par mani. No savas kajītes, kur man it kā būtu rīcības brīvība, es viņam netieku klāt. Bet viņš mani aizsniegs visur. Kuģis paliks šeit ilgi. Es nomiršu, un DM tā arī neuzzinās, ka esmu ielauzies hipertelpā. Uz še­jieni jāsūta kuģi nevis ar vienu spēcīgu kibernētisku iekārtu, bet ar daudzām vājām. Iespējams, ka tad arī ša­jos apstākļos tiem nebūs domāšanai vajadzīgās potences. Bet tāds risinājums diezin vai kādam ienāks prātā. Tāpēc šurp sūtīs arvien jaunus un jaunus kuģus, un visi tie pa­zudīs uz laiku laikiem.»

Šai skumīgajā noskaņā Valguss sāka apcerēt savu lik­teni. Jā, viņam būs jāpaliek šeit. Ar to vajadzēs samieri­nāties. Nekad viņš vairs neredzēs cilvēkus. Nevienu seju. It nevienu. Nekad. «Cik mēs esam truli un vienaldzīgi,» viņš domāja. «Cik nevērīgi pret citiem. Bez jebkādas inte­reses paejam garām simtiem, tūkstošiem seju. Bet katra seja ir kā brīnums. Ja te būtu kaut viena… Kā es izpētītu katru tās sīkāko vaibstu! Kā es iepazītu šo cilvēku! Mēs būtu divi, un tātad blakus būtu vesela pasaule… Kāpēc to saprot tikai tad, kad blakus vairs nav neviena un ne­viena arī nebūs? Es iekļuvu hipertelpā. Bet kam tas va­jadzīgs? Kāda tam jēga, ja cilvēki to neuzzinās? Protams, vientulība šad tad ir derīga. Bet tikai īslaicīgi. Arī Robin- sons būtu nomiris, ja viņa sala būtu uz neapdzīvotas pla­nētas … Bet es esmu spiests palikt kuģī. Tādā kuģī, kas ir kļuvis par dzīvu radījumu. Mani aprijis domājošs starp­zvaigžņu kašalots… Taču nē! Cilvēks nedrīkst mirt, ja viņš jūt, ka var vēl dzīvot…

Es gribu redzēt cilvēkus. Un es noteikti tos redzēšu. Tātad uz priekšu, Valgus! Cīņa vēl pa īstam nav sāku­sies… Savu solījumu tu esi izpildījis. Piekrāpis viņu pa­gaidām neesi. Un visas iespējas nebūt nav izsmeltas… Jāpastaigā pa kuģi, gan kaut kas ienāks prātā…»

Valguss piecēlās. Un tai pašā mirklī kajītē noklikšķēja

skaļrunis. Tas nozīmēja, ka Odisejs grib kaut ko teikt. Valguss izbrīnā apstājās. Odisejs vēl nekad nebija viņu

izsaucis.

— Ko jūs darāt? — Odisejs jautāja.

— Domāju, — Valguss norūca.

— Tas ir labi. Vai sapratāt, kur mēs atrodamies?

— Jā.

— Un redzējāt?

— Ko?

— Tātad neredzējāt! Es tūlīt jums to parādīšu… Izpla­tījums ir gaismas pilns. Nē, nē, tās nav zvaigznes! Pats izplatījums staro …

Valguss palūkojās uz ekrānu.

— Es nekā neredzu. -

— Ek, jūs, cilvēk! Vai tiešām neatceraties, ka pārāk spilgtā gaismā manas videoierīces automātiski izslēdzas? Bet optika, parastā optika, tā nekad nepieviļ…

Valguss pagrūda durvis. Izskrēja gaitenī. Pieplaka pie tuvākā refraktora okulāra. Un skatījās, skatījās…

Tā-nebija gaismas jūra — jūrām ir krasti, turpretim šeit gaisma piepildīja bezgalību. Gigantiski viļņi, šur tur izraibināti ar tumšām dzīsliņām, laiski vēlās uz visām pu­sēm. Krāsas nemitīgi mainījās no purpursarkanas līdz koši zilai. Brīžiem viļņi satumsa, lai tūlīt atkal uzliesmotu ne­pieredzētā spožumā. Valgusam pēkšņi sagribējās ienirt šajā gaismas stihijā un peldēt, peldēt, peldēt… Kad viņš beidzot atrāva acis no okulāra, pa vaigiem plūda asaras, un diez vai tās bija sariesušās tikai no spilgtās gaismas.

— Cik daudz skaistuma! — viņš aizelsies teica.