V.MIHAILOVS - VALGUSA ODISEJA

— Izspiest no papilddzinējiem pēdējo rezervi…

— Rezerves ir izsmeltas.

— Es teicu: izspiest par katru cenu!

— Skaidrs.

Papilddzinēju kaukšana vairs nav dzirdama. Tā jau ir ultraskaņas diapazonā. No zvaigznēm, kas atrodas tālu priekšā, pienāk tikai ultraviolets starojums. Arī aizmu­gurē ir tumsa — no turienes kuģi sasniedz vienīgi infra­sarkanie stari. Relatīvistiska pasaule. Droši vien arī kuģis šeit kļuvis stipri relatīvs. Toties borta ekrānos — īsta ilu­minācija: transversālais doplers. Ko dara stabiņš? Kāpj, bet lēni, pārāk lēni…

— Ātrums nulle, deviņdesmit septiņi…

Kaut Odisejs neko nepiebilstu!

— Dzinēji strādā ar maksimālo slodzi.

Tā, nu, liekas, var noslēgt rēķinu. Jaudas resursi ir galā.

Paātrinājuma praktiski nav, vajadzīgā ātruma arī nav. Sprādziena nebija, un ielauzties hipertelpā neizdevās. Hi­potēze šoreiz nav apstiprinājusies. Izmēģinātāja pienā­kums izpildīts. Atliek vienīgi uzsākt bremzēšanu. DM sa­rūgtināts plūkās bārdu un mierinās: «Tādus mērķus tik viegli nevar sasniegt.» Bet klusībā droši vien domās: ja viņš būtu lidojis pats, hipotēzi laikam gan izdotos pierā­dīt… Tātad pavēlēt Odisejam, lai samazina enerģijas at­devi? Tad varēs celties kājās, paklaiņot pa kuģa gaiteni, paēst un nopriecāties, ka viss beidzies tā un ne citādi…

Bet ja nu šai rēķinā ir iezagusies kļūda? Ar iepriekš sūtītajiem kuģiem kaut kas taču bija noticis! Tikai ar «Odiseju» — ne. Tātad ir kāda atšķirība, kāds traucēk­lis…

Pēkšņi viņš saprata. Traucēklis ir viņš pats! Un dažas īpašības, kuras piemīt Odisejam. Kuģim aizliegts attīstīt ātrumu vai, pareizāk, dot dzinējiem slodzi, kas pārsniedz cilvēkiem pieļaujamo robežu. Un godīgais Odisejs ziņo, ka dzinēji noslogoti līdz pēdējai iespējai — līdz tai ro­bežai, kas vēl garantē cilvēka drošību. Tādiem, patiesību sakot, vajadzētu būt visiem lidojumiem, bet — ne šim. Šeit drošība nav galvenais. Runa ir par nesalīdzināmi sva­rīgākām lietām. Labi, Odisej, es zinu, kur atrodas vaja­dzīgais slēdzis. Ja manis šeit nebūtu, tas noklikšķētu au­tomātiski …

Viņš izstiepa roku. Maksimālais ātrums ir tepat blakus. Tūdaļ bloķēsim drošības kontroli, liksim lietā apslēptās rezerves un tad …

Varbūt tieši tad arī notiks sprādziens? Tas rtav zināms. Ir tikai skaidrs, ka līdz šim nekas ļauns nav noticis — sprādziena nebija. Tātad bloķējam? Stop, vēl brītiņu pa­domāsim. Vajag simts reizes pārlikt un tikai pēc tam…

Viņa pirksti — visi kopā, it kā atsevišķi neviens no tiem negribētu uzņemties atbildību — uzgūlās sarkanajai pogai.

Neieslēgt! Nē…

Tātad iznāk, ka esmu palicis veltīgi?

Pirksti smagi, ar piepūli iespieda pogu panelī, atbrīvo­jot Odiseju no jebkuras atbildības par cilvēka dzīvību. Tā bija pēdējā rezerve …

— Nulle, deviņdesmit astoņi…

Smagums kļuva nepanesams.

— Nulle, deviņdesmit deviņi…

Cik ilgi to var ciest? Vēl dažas minūtes, un es neiztu­rēšu … Dormidontovam, acīm redzot, ir taisnība. Cilvē­kiem tas nav piemērots uzdevums. Ar to jātiek galā kibe- riem… Odisejs… Kāpēc viņš tik ilgi klusē?

— Nulle …

Kuģis konvulsīvi notrīcēja.

— Nulle…

Un pēc brīža vēlreiz:

— Nulle…

— Ātrumu! — Valguss mežonīgi iebrēcas. — Ātrumu, velns lai…

— Ātrums — nulle… — Odisejs skanīgi teica.

Valguss paskatījās uz aparātu skalām. Paātrinājuma ne­bija. Pilots juta, ka asinis atplūst no galvas. Kustības arī nebija. Nebija it nekā. Tikai mēraparāti rādīja, ka visi dzinēji strādā ar maksimālo jaudu.

— Tā… — sacīja Valguss, aizgrieza skābekļa krānu, lēni piecēlās un tai pašā mirklī bezspēcīgi atkrita sēdeklī.

Vadības centrālē bija parādījies kāds ķermenis. Stū­rainām, blāvi mirguļojošām šķautnēm. Tā reizēm izskatās meteorīti. Iznācis it kā no starpsienas, tas lēni izslīdēja cauri visai telpai un nozuda pretējā sienā. Jā, tieši sienā…

— K-ko? — Valguss apjucis nomurmināja.

— Ko tas nozīmē — «ko»? — viņš sadzirdēja Odiseja balsi.

— Patlaban es ar jums nerunāju.

— Tad nepļāpājiet skaļi! Tāda bezjēdzība mani kaitina.

— Kā? — Valguss iepleta muti, šajā mirklī viņš izska­tījās ļoti muļķīgi.

— Paskaidroju: jūs esat man apnicis. Sevišķi — jūsu tonis… Turpmāk pacentieties ar mani runāt cilvēcīgi.

«Tas ir ārprāts,» Valguss nosprieda.

— .Kopš kura laika jūs esat kļuvis par cilvēku?

— Es neesmu cilvēks. Bet neesmu arī dumjāks par jums. Un man ir sava patmīlība. To jums derētu iegau­mēt …

Valguss iesmējās. Bet, ja šai momentā pavērotu sevi no malas, viņš noteikti izbītos. Tie bija nelabi smiekli. Ļauni, riebīgi smiekli…

Protams, vientulība dažkārt ir noderīga, tomēr pēc

zināma laika tā sāk cilvēku nomākt. Un tad pilotam kļūst nepieciešama kaut vai ilūzija, ka blakus ir dzīva būtne. Otras dzīvas būtnes uz kuģa nav, bet otra runājoša ir. Pats kuģis vai, pareizāk, kuģa kibernētiskā iekārta, kas pilota ērtību labad apgādāta ar akustisku mehānismu. Šis me­hānisms spēj artikulēt cilvēka valodas skaņas un atbildēt uz jautājumiem, kas skar kuģi vai lidojuma gaitu. Sarež­ģīta iekārta — neapšaubāmi, bet to taču nevar uzskatīt par cilvēku. Tā nav salīdzināma pat ar īstām elektronu smadzenēm. Labākajā gadījumā — ar smadzenītēm…

Trijos mēnešos pie šīs ierīces, saprotams, pierod. Rei­zēm to uzrunā arī tad, kad nav jādod komandas. Rodas kār­dinājums izmantot kibernētisko automātu kā tulku. Lai bagātinātu automāta vārdu krājumu, cilvēks pieslēdz tam fundamentālo atmiņu. Dažreiz pat atļaujas ar to pajokot. Kaut gan tikpat labi varētu jokot ar tējkannu vai velns zin ar ko. Un vēl — kiberu nokristī par Odiseju tāpēc, ka šajā vārdā ir nosaukts kuģis. Nekādus sarežģījumus tas, protams, nerada. Un te pēkšņi šī salīdzinājumā ar dzīvu būtni primitīvā mašīna paziņo, ka tai ir… patmī­lība!

Izsmējies līdz apnikumam, Valguss sacīja:

— Patmīlība! Saujiņai kriotronu …

Odisejs, šķiet, to vien bija gaidījis.

— Un kas par saujiņu esat jūs? Nožēlojamā organika … Labāk sēdiet un klusējiet. Pietiek ar to, ka jūs manī lido­jat. Es kā nekā esmu kuģis. Turklāt labs kuģis. Un vadu sevi pats. Bet jūs — kādēļ jūs vispār šeit atrodaties? Starp citu, kriotronu man ir tikai drusku mazāk nekā jums nei­ronu. Tāpēc absolūti nav ar ko lepoties. Sēdiet!

«Viņš kļūst arvien pašapzinīgāks,» Valguss nodomāja.

— Vēl tikai trūkst, lai jūs sāktu man pavēlēt!

— Jā, līdz šim es to nedarīju. Turpmāk darīšu. Sapra­tāt?

Valgusu pārņēma sašutums. Pilots atcerējās, ka viņam ir smags raksturs — tā vismaz ļaudis apgalvoja — un viņš nolēma likt Odisejam to sajust.

— Ej pie velna! Tūlīt es tevi izslēgšu.

— Neizdosies. •

— Izslēgšu! Tu, acīm redzot, esi pārkarsis un tādēļ sā­cis murgot.

— Nē. Bez tam palūgšu mani uzrunāt ar «jūs». Un nela­māties!

Tā… Ātrums — nulle, lai gan dzinēji strādā ar mak­simālo slodzi. Kibernētiskais automāts sācis runāt kā cil­vēks. Meteorīts izšaujas kuģim cauri un neatstāj pēdu. Itin nekādu! Pēc vispieticīgākajiem aprēķiniem tie ir trīs notikumi, kas principā nav iespējami. Acīm redzot, sajucis nevis Odisejs, bet gan viņš, Valguss. Turklāt sajucis lai­kam jau vakar — ne-velti viņam rēgojies «Argo». Bet varbūt ari šie trīs notikumi ir tikai halucinācija vai sap­nis? Pārbaudīsim… oh! J-jā, sāp. Tātad sapnis tas nav. Bet kas tad? Kas te īsti notiek? Vai varbūt ir jau noticis?