V.MIHAILOVS - VALGUSA ODISEJA

Bet atklājuma nebūs. Atklājumus izdara cilvēki, nevis kibernētiski automāti — pat tik intelektuāli kā Odisejs. Automāts visu izdarīs un neko nesapratīs. Tātad arī neat­klās. Bet pilots, iepriekš sastādījis kuģim programmu, ka- tapultēsies kuterī. Protams, viņš būs drošībā, toties redzēs tikai vāju uzliesmojumu. Kuģis pazudīs, un aparāti re­ģistrēs enerģijas zudumu zināmā izplatījuma daļā. Tas būs viss. «Odiseju» neviens un nekad vairs neredzēs, tāpat kā neredzēs arī atklājumu. Pilots piebremzēs kuteri, noteiks vajadzīgo kursu un lēnītēm aizvilksies uz to pun­ktu, kur zinātniskā bāze gaida rezultātus, kas iegūti, kār­tējo reizi upurējot labu kuģi.

Bet ja triju dimensiju robežu mēģinātu pārraut cil­vēks … Un atklājumu bāzē nogādātu izmēģinātājs Vale­rijs Gusevs? Galu galā risks ir samērā pieticīga maksa par tiesībām būt cilvēkam un vēl jo vairāk — zinātkāram cilvēkam.

Labi, vecais klaidoni, pietiks spriedelēt! Un, galvenais, neaizmirsti: klaidoņi ir piesardzīgi, daudz pieredzējuši ļaudis. Ugunī viņi nelec, pie uguns viņi tikai sildās. Ziņ­kārība, risks — tas viss var būt un var arī nebūt, bet eks­perimenta programmai jābūt noteikti. Tāpēc bez liekas gudrošanas — pie darba!

Vadības centrālē Valguss ienāca možs un lietišķs. Stin­

griem soļiem devās pie pults. Mirkli pastāvēja, tad ap­sēdās, izstiepa rokas, pakustināja un atslābināja pirkstus kā pianists pirms koncerta. Pēc tam noklausījās ierakstus, kas bija izdarīti, kamēr viņš gulēja. Nekā interesanta. Par «Argo» — ne vārda. Skaidrs — tas viņam bija rēgo­jies. Protams, derētu attīstīt filmiņu, kurā viņš mēģinājis fiksēt savas halucinācijas. Labs ir, tūlīt mēs to izdarī­sim …

Pārliecies pār elkoņa balstu, Valguss iedarbināja foto- automātu. Gaidīt nācās burtiski dažas sekundes: Tad viņš izņēma filmu vai pareizāk to, kas no filmas bija palicis: melnus apgrauztus kankarus. Radās iespaids, ka auto­māts filmu mērcējis nevis attīstītājā, bet skābē. Kas tie par jokiem? Bojājums automātikā? Bet noņemties ar foto- automātu tagad nebija vaļas. Laiks steidzināja, un Val­guss teica:

— Odisej, gaidu ziņojumu par situāciju!

— Izplatījums brīvs līdz devītajai pakāpei.

— Vakuums labs. Bet kā ar brīdinājumiem, novirzēm?

— Tādu nav.

Vai tiešām Odisejs mazliet vilcinājies ar atbildi? Blē­ņas! Viņš taču nav domājoša būtne. Ierīce, aparāts, ma­šīna — viss, ko vien vēlaties… Tomēr drošības labad pārbaudīsim vēlreiz.

Kontroltests Odisejam nesagādāja grūtības. Valguss pārliecinājās, ka atrisinājums ir pareizs. Tātad viņam būs tikai licies.

— Uzmanību! — pilots sacīja. — Sagatavoties pro­grammas izpildei!

— Programma ievadīta, — Odisejs vienaldzīgi konsta­tēja.

— Atskaiti sāc no simta. «Nulles» momentā rīkojies!

— Skaidrs.

Valguss apmierināts pamāja ar galvu. Tad pārlaida vē­rīgu skatienu vadības centrālei, pultij, aparātu skalām.

Šī mirkļa dēļ viņš trīs mēnešus milzu ātrumā bija jo­ņojis šurp uz samērā tukšu izplatījuma nostūri. Trīs mē­neši gandrīz pilnīgas bezdarbības un tikai dažas stundas spraiga darba. Vai bija vērts? Bija. Dažkārt cilvēks visu mūžu nodzīvo tikai vienas stundas vai vēl mazāk — vie­nas minūtes dēļ, bet šajā minūtē viņš ir vajadzīgs cil­vēcei …

Valguss dziļi ievilka elpu un teica:

— Dodu komandu!

Viņš nospieda lielu, atsevišķi no citām novietotu pogu pults labajā pusē. Tad pagrieza to par simt astoņdesmit grādiem un nospieda vēlreiz, līdz galam.

— Simts! — Odisejs noskandēja.

— Deviņdesmit deviņi…

— Deviņdesmit astoņi…

Lieliski. Nu var atvērt skābekļa krānu. Nē, vēl maz­liet par agru… Sēdekļa amortizatori atbrīvoti? Jā! Auto­mātiskais inžektors gadījumam, ja pilots zaudēs samaņu? Sagatavots! Lai gan tādu pārslodžu, jādomā, nebūs. Adap­teri ierakstu tīklam pieslēgti?…

— Sešdesmit divi…

— Sešdesmit…

Šķiršanās brīdis tuvojās. Šo nakti viņš jau pārgulēs ku­terī … Valguss paskatījās uz aparātiem, kas bija savienoti ar kuterīša pulti. Tur viss ir kārtībā, reaktori klusi dūc, gaidot mirkli, kad pilots dos kuģim pēdējo komandu un pats iekāps glābšanas laivā. Pārējo izdarīs Odisejs. Bet pirms tam vēl aizritēs stundas. Pēdējās stundas… Cik lēni tomēr velkas laiks! Trīs mēneši. Nebūtu viņš šeit bi­jis tik ļoti vientuļš. Bijuši šeit, teiksim, divi. Otro Valguss tad iesēdinātu laivā … Bet pats?

— Piecdesmit trīs …

— Piecdesmit divi…

Kuterī diviem nav vietas. Viņš, protams, būtu palicis un atvedis bāzei īstus faktus, nevis šādus tādus nenozī­mīgus novērojumus…

— Četrdesmit pieci…

— Četrdesmit četri…

— Četrdesmit trīs…

Laiks ieslēgt skābekļa padevi. Tā, vēl mazliet pa labi, līdz pašam galam. Gatavs. Elpot viegli. Pārslodzes kom- pensatori? Drīz sāks darboties… Labi. Bet ja priekšā ir kosmiskie putekļi? Vai kaut kas cits? Muļķības, tur nekā nav un nekas nevar būt! Brīdinājumu nebija …

Tātad, ja kuģī atrastos divi, tu būtu ar mieru palikt? Bet kāpēc nepalikt, ja esi viens? Protams, Odisejs programmu izpildīs. Bet kosmosā, acīm redzot, ir kaut kas tāds, ko mēs vēl nespējam paredzēt. Un ja nu tas ir sprādziens?

— Septiņi…

— Seši…

— Pieci…

Tagad saturies! Nē, dārgais DM, lai cik tas būtu inte­resanti, es nepalikšu. Ja jau esat tik ziņkārīgs, lidojiet pats! Bet es neesmu ģēnijs. Es rīkošos stingri pēc instruk­cijas — iekāpšu glābšanas laivā un katapultēšos. Skaidrs?

— Divi!

Klusums, klusums… Nu jel!

— Viens!

«Tomēr katapultēšos,» Valguss nodomāja un tai pašā mirklī iesaucās:

— Aiziet!

«Nulli» viņš nedzirdēja. Acis satumsa, ausis aizkrita. Sēdeklis pasvieda viņu uz priekšu, un viņš būtu aizšāvies nezin cik tālu, ja vien kuģis kopā ar sēdekli nebūtu aiz­šāvies vēl daudz tālāk. Atzveltne nežēlīgi spieda Valgusa daudz cietušo muguru, un no šī spiediena viņš nekādi ne­varēja izbēgt… Paātrinājuma mērītāja bultiņa rādīja četrus «g» un lēnām tuvojās nākošajai iedaļai. Toties spi­dometra stabiņš kā negudrs joza turp, kur pašās skalas beigās kāds bija uzzīmējis treknu jautājuma zīmi.

Valguss sēdēja, nespēdams pakustināt pat mēli, kur nu vēl rokas un kājas. Bet tas arī nebija vajadzīgs. Odisejs visu darīja pats. Gudrs kuģis… Nē, viņam tikai likās, ka termometrs kāpj. Aparāti darbojas nevainojami. Attēliem videouztvērējos — lielisks asums. Sākas visādi efekti… Borta ekrānos kaut kas līdzīgs ziemeļblāzmai. Arī zvaig­žņu, šķiet, kļuvis vairāk. Atkal halucinācija?…

— Vai eksperimentu turpināt?

Kas tad tas? A, Odisejs atkal čīkst. Tagad viņš uzplīsies ar šo jautājumu ik pēc spidometra iedaļas.

Minūtes ritēja vienmuļi, un tikai Odiseja balss, kas ar­vien biežāk jautāja, vai turpināt eksperimentu, sadalīja laika plūdumu noteiktos intervālos. Bet arī šie jautājumi bija paredzēti programmā. Valguss, ar pūlēm valdīdams mēli, sēca: «Turpināt!» — un nospieda īpašu signāla pogu. Vārdiem vien Odisejs vairs neticēja. Beidzot Valguss sa­dzirdēja ko jaunu:

— Pamatdzinēja resursi izsmelti.

— Izslēgt dzinēju! — Valguss iekliedzās.

To viņš varēja arī nedarīt, jo tieši šajā eksperimenta stadijā bija paredzēts atelpas brīdis, ceļa posms, kas jānolido bez paātrinājuma. Pilotam pa šo laiku vajadzēja sagatavoties kuģa atstāšanai, pārbaudīt aparatūru, savākt mantas. Pēc tam jādod pēdējā komanda. Kamēr Odisejs skaitīs, Valguss iekāps kuterī un katapultēsies. Odisejs nočērkstēs «nulle», ieslēgs papilddzinējus un DM ģenera­torus. Ar šo mirkli eksperiments būtībā tikai sāksies…