V.MIHAILOVS - VALGUSA ODISEJA

— Skaidrs.

Valguss pasmaidīja.

— Nu, uz redzēšanos, — viņš teica un nez kādēļ pa­mirkšķināja. Tad nospieda pogu, apstiprinādams pēdējo rīkojumu.

— Simts…

— Deviņdesmit deviņi…

Vēl mirkli Valguss kavējās uz vadības centrāles sliek­šņa.

— Sveiciens pārējiem, — viņš sacīja, mādams ar roku.

— Deviņdesmit seši…

Pilots jau bija uzkāpis elingā un atvēris glābšanas kutera lūku.

— Septiņdesmit astoņi…

— Septiņdesmit septiņi…

Lūka aizcirtās. Drošinātāji cieši iegūla savās ligzdās. Bet Odiseja balss skaļrunī joprojām čērkstēja.

— Piecdesmit četri…

— Piecdesmit trīs…

— Aiziet! — Valguss iesaucās un nospieda starta pogu.

Katapultas mests, kuteris izšāvās no kuģa un sāka kū­leņot izplatījumā, taču drīz vien pilots izlīdzināja tā gaitu. Sakaru ar Odiseju vairs nebija, tomēr Valguss klusībā tur­pināja skaitīt sekundes.

Tikko viņš iedomājās vārdu «nulle», kuģa korpuss no­drebēja. Varenie dzinēji izsvieda telpā izstaro juma kvan­tos pārvērstās vielas pirmo porciju. Minūti vēlāk «Odi­sejs» jau bija tālu un arvien ātrāk traucās uz turieni, kur to gaidīja citi kuģi.

Labu laiku. Valguss sēdēja nekustēdamies. Kuģis sen vairs nebija redzams, bet pilots joprojām likās sastindzis. Beidzot tālumā kaut kas pazibēja. Neliels uzliesmojums, un viss.

— Odisejs otro reizi ir pārvarējis triju dimensiju ro­bežu, — Valguss sacīja, pārlaida skatienu aparātu skalām, noteica vajadzīgo kursu un iedarbināja dzinējus…