V.MIHAILOVS - VALGUSA ODISEJA

«Odisejs» pārstāja kāpināt ātrumu. Drausmīgais sma­gums izzuda, un pēkšņā prieka uzplūdumā Valguss sāka dziedāt, daudz nebēdādams par melodijas pareizību. Tik un tā Odisejs nenieka no mūzikas nesajēdza…

Kādas desmit minūtes pilots smaidīja, dziedāja un at­pūtās. Tad viņš atsprādzējās no sēdekļa un aizgrieza skā­bekļa krānu. Piecēlās. Pāris reižu pietupās. Un ar labpa­tiku konstatēja, ka elpo normāli.

— Nu tad, kolēģi, atvadīsimies?

Taču kolēģis klusēja. Uz skaitļotāja paneļa zibsnīja uguntiņas. Odisejam nebija laika atvadām — viņš šobrīd apguva jauno programmu. Disciplinēts kolēģis… Vārdu sakot, viss kārtībā. Valguss var iet.

Bet iet prom viņam negribējās. Negribējās mainīt lielā kuģa ierasto, plašo vadības centrāli pret peļu lamatām kuterītī. Un vispār… Veltīgi viņš pirmīt bija uzbrucis akadēmiķim. DM galu galā nav pilots. Tāpēc jālido bija viņam, Valgusam. Bet veselus trīs mēnešus vilkties uz šejieni, tad dažas stundas ciest diezgan nepatīkamo paāt­rinājumu, lai izšķirošajā brīdī pamestu kuģi likteņa varā? Lai to sūtītu pretim nezināmajam bez cerībām jebkad at­kal ieraudzīt? Un ja nu viņš, Valguss, ir iemīlējis šo kuģi? Protams, no cilvēka viedokļa Odisejs ir pastulbs, bet vis­maz nesūdzas par pilota kašķīgo raksturu. Un pieķerties var taču arī mašīnai. It īpaši, ja tā ir tik lieliska…

— Varbūt, — Valguss lēni teica, — būsi tik laipns un neeksplodēsi?

Odisejs joprojām klusēja un zibināja spuldzītes kā cil­vēks, kas apjukumā blisina acis. Bet Valguss zināja, ka nekāda apjukuma Odisejam nevar būt. Automāts strādāja, un tas bija viss.

— Labi, labi, — sacīja Valguss. — Es atbildi negaidu. Tādas lietas tev nesaprast…

Odisejs arī šoreiz neatbildēja, tikai viņa ierakstu apa­rāts fiksēja kristālā katru dzirdēto vārdu. Tūlīt Valguss kristālu izņems, lai to aizvestu Dormidontovam. Izņems kristālu, un Odisejs vairs nepierakstīs ne skaņas. Žēl. Jo iznāk, ka Valguss ir lidojis šurp tikai tāpēc, lai Dormidon­tovam nogādātu šos ierakstus. To varētu izdarīt jebkurš pastnieks, bet Valguss ir izmēģinātājs, turklāt — ne jau pats sliktākais. Un viņš nav radis pamest mašīnu, kamēr tas nav absolūti nepieciešams. Veca izmēģinātāju tradī­cija …

Taču izmēģinātājām ir jālido. Un negribas, lai šis būtu pēdējais lidojums.

Bet ja sprādziena nebūs? Varbūt ticēt Dora Miglājam? Un pārliecināties, ka akadēmiķim taisnība?!…

Valguss pasmaidīja. Diez cik dabiski tas tomēr neizska­tījās. Pieņemt lēmumu tādos gadījumos nav viegli. It īpaši, ja cilvēks tam iepriekš nav gatavojies. Tātad saga­tavosimies! … Būtībā tas ir ļoti vienkārši. Vajag aiz­mirst visu, kas bijis. Pagātni. Uzskatīt, ka pagātnes vispār nav bijis. Tā ir problēmas viena puse. Otra — aizmirst nākotni. Nedomāt par to, kas būs rīt, pēc gada, pēc simts gadiem… Iedomāties, ka nākotnes nebūs un, ja arī būs, tad to nekādi nevarēs salīdzināt ar šodienu.

Jādomā tikai par tagadni.

Valguss domāja, bet laiks ritēja. Odisejs jau bija ap­guvis jauno programmu un tagad pacietīgi gaidīja ko­mandu; tikai retumis viņā kaut kas noklikšķēja. Laiks iz­šķirties, Valgus, — jā vai nē …

Pilots joprojām svārstījās. Pēkšņi kāda doma lika viņam pacelt galvu.

— Labs ir, — viņš teica, — pieņemsim, ka «Argo» man tikai rēgojies. Bet tas, ka Odisejs divas reizes patvarīgi atvienojās no fundamentālās atmiņas, tas taču ir neap­strīdams fakts! Tātad man ir ļoti nopietns iemesls palikt. Ja kibernētiskā iekārta nav gluži kārtībā, kāda gan var būt garantija, ka Odisejs izpildīs visu programmu? Vārdu sakot, ir jāpaliek. Būtībā man pat nav tiesību aiziet. Šādā situācijā tā būtu bēgšana …

Un tūdaļ Valgusam kļuva viegli ap sirdi. Viņš atgriezās savā vietā, draudzīgi papliķēja pulti un pat norūca kaut ko par cilvēkiem, kas pirms lidojuma kārtīgi nepārbauda kuģus. Viņu dēļ pilots nevar atstāt mašīnu un spiests tajā palikt līdz galam. Viņš rūca un smaidīja. Tad nosprieda, ka glābšanas laiva tomēr jāsūta prom, jo nav zināms, kas

var notikt ar tās reaktoriem DM ģeneratoru enerģijas laukā.

Vēlreiz uzkāpis elingā, Valguss iedarbināja kutera au­tomātiku. Tagad laiva vajadzīgajā brīdī pati nobremzēs, signalizēs, un bāze to atradīs. Pilota sēdeklī Valguss salika materiālus, kas varētu interesēt bāzi. Visus, izņemot sa­runu ierakstus…

Tad viņš atgriezās vadības centrālē un ar tādu patiku ieņēma savu vietu, it kā tur būtu bijis nevis darba, bet gan atpūtas krēsls. Katapulta strādāja nevainojami — ek­rānā varēja redzēt, kā laiva, kūleņus mezdama, šaujas ārā no kuģa, tad izlīdzina gaitu un ieslēdz bremžu dzinē­jus. Uz mirkli Valgusam pamira sirds. Lai nu kā, laivā šobrīd varētu justies drošāk. Viņš nopūtās — neko darīt, par vēlu…

Valguss atjaunoja skābekļa padevi un vēlreiz aptaus­tīja pārslodžu kompensatoru. Drīz, pavisam drīz viņš pie­dzīvos to, ko neviens cilvēks, neviens izmēģinātājs vēl nav piedzīvojis. Viss kārtībā? Jā. Nu tad, klaidoni, paska­tīsimies, kā izskatās tas, ko līdz šim neviens vēl nav re­dzējis …

Un pilots deva komandu. To, kuru vajadzēja dot pirms iekāpšanas kuterī: kāpināt ātrumu, ieslēgt Dormidontova ģeneratorus, atskaiti sākt no simta!

Odisejs atkal skaitīja. Valguss klausījās klusēdams, taču viņa plaksti notrīcēja pie katra skaļi nosauktā skaitļa. Starp citu, viņam likās, arī Odisejs uztraucas, lai gan ki- bers uztraukties, protams, nevarēja.

Kad Odisejs teica «nulle», Valguss vēl paspēja nodo­māt: «Tūlīt elle būs vaļā …»

Spalgs, vibrējošs kauciens ielauzās vadības centrālē, it kā tajā nebūtu nekādas skaņu izolācijas. Varenie DM ģe­neratori sāka darboties, ietinot kuģi nepieredzēti inten­sīvā enerģijas laukā, kam bija jāmaina apkārtējās telpas struktūra, lai kuģis varētu tai izlauzties cauri. Kā izpau- ' dīsies telpas taranēšana, nezināja neviens. Valguss to uz­zinās pirmais…

Šī doma lika pilotam pasmaidīt, taču pat no tik niecī­gas piepūles iesāpējās vaigi. Pēc brīža Odisejs ziņoja, ka ātrums pieaudzis līdz deviņām desmitdaļām no maksimālā, un apvaicājās, vai nepārtraukt eksperimentu. Valguss nikni atbildēja, ka tā neesot Odiseja darīšana, bet viņa

apziņā pavīdēja tāds kā izbrīns: šajā programmas daļā jautājumi nebija paredzēti, jo pilotam jau sen vajadzēja būt tālu prom. Taču izbrīns pavīdēja un izgaisa, atstājot vienīgi sajūsmu par Odiseja blokiem, kas arī tādu paātri­nājumu apstākļos darbojās nevainojami precīzi… Laiks ritēja. Valguss ieelpoja ar skābekli piesātinātu gaisu, kas šķita tik blīvs kā biezputra. Odisejs noklikšķināja un aiz­smakušā balsī teica:

— Nulle, deviņdesmit viens…

— Palielināt jaudas atdevi! — un, apstiprinot pavēli, Valguss nospieda podziņu.

— Skaidrs.

Kādi dzinēji uzbūvēti… Strādā bez mazākās kļūmes. Tādā režīmā!

Ātruma kāpināšana prasīja no «Odiseja» kolosālas pū­les; traucēja ne vien inerce, bet arī kuģim apkārt radītais enerģijas lauks… Dzinēju nemitīgi augošo sasprindzinā­jumu Valguss juta ar katru nervu. Bet tādēļ jau viņš ir izmēģinātājs, lai. ar katru nervu justu mašīnu. Pat tādu — Zemes mērogiem neapšaubāmi milzīgu. Lai gan šeit tā diezin vai kādam liktos sevišķi liela …

Spidometra stabiņš kāpa arvien augstāk, tas bija gan­drīz sasniedzis paredzēto līmeni. Odisejs precīzi izpildīja programmu, un Dormidontova ģeneratoru enerģijas atdeve lēcienveidīgi pieauga. Stabiņš trīcēja, trīcēja… Vai tas vēl kāpj ? Šķiet, vairs ne …