VLADIMIRS MIHAILOVS - SAVAM BRĀLIM SARGS

2*

35

Jāiedziļinās viņu domāšanas veidā. No mūsu vie­dokļa, viņi varbūt liekas ļoti nesteidzīgi un kautrīgi sarežģītu problēmu risināšanā. Patiesībā viņi tām pieiet daudz pamatīgāk un daudz vairāk nekā mēs rūpējas paši par sevi: tas ir, visi rūpējas par visiem, un galu galā iznāk labi. Viņi dzīvo daudz labāk par mums. Tra­ģēdijas notiek arī viņiem, kā varēju noprast vērojot un taujājot, gadās tāpat kā ar mani, arī viņiem mirst mā­tes un tēvi, un bērni, solīdi sirmi bērni, nekautrēdamies raud, jo sen jau sapratuši — ir jākaunas slēpt savas jūtas, nevis atklāt. Jā, šādas traģēdijas pie viņiem no­tiek. Arī šajā laikmetā gadās, ka eilvēks uzskata sevi par Arhimēdu, taču, nosēžot caurām dienām vannā, spēj secināt tjkai to, ka mazgāties ir lietderīgi. Arī vi­ņiem dzejnieks vai komponists mūžīgi skaišas uz sevi

par to, ka uzrakstījis tā, bet vajadzēja, gribējās daudz labāk. Toties viņi nopietni rūpējas par cilvēku dzīvību un fizisko un garīgo veselību, nevis ārstē slimības, bet neļauj tām rasties. Tādēļ, kad viņi bija izdomājuši lidot kosmosā, vispirms viņus nošokēja milzums neskaidrību un problēmu, ar kurām nāktos saskarties Galaktikā, un viņi bija pa īstam norūpējušies.

Kā šādu jautājumu būtu risinājuši mani laikabiedri? Viņi teiktu: puiši, gadījums bīstams, pavēlēt nevienam nevaram, bet, ja ir brīvprātīgie, — trīs soļus uz priekšu. Cilvēki iznāktu trīs soļus uz priekšu un ar to pašu mir­kli būtu uzņēmušies tikpat lielu atbildību kā tie, kas visu iecerējuši un sagatavojuši. Un viss būtu bijis ļoti vienkārši. Manā laikā bija kari, un mēs tos neesam aiz­mirsuši, manā laikā eksistēja armijas un cilvēki, kas tām veltīja visu dzīvi, zināja, ka viņu profesija prasa nepieciešamības gadījumā riskēt ar dzīvību un, ja va­jadzīgs, — to ziedot. Tie bija normāli cilvēki, kam pa­tika dzīvot, bet tā viņi bija audzināti. Tā bija manā laikā'.

Tagād bija pavisam cits laiks, cita audzināšana un viss citādi. Kad nācās izlemt, kas tad lidos, cilvēkiem radās tādas problēmas, kādas mēs vispār nebūtu pat ievērojuši.

Viņi mīlēja, cits citu. Jā.

Arī mūsu laikmetā it kā saprata, kas ir mīlestība. Un senāk tāpat. Vienmēr ar mīlestību dzīvoja un dēļ tās mira. Tā bija mīlestība uz cilvēku. Šiem, tagadējiem, bija cita, ne mazāk spēcīga mīlestība — uz cilvēkiem. Uz visiem, cik to eksistēja dabā. (Es stāstu, ko esmu dzirdējis no viņiem pašiem. Atklāti sakot, pats nekad to neesmu izjutis, man bijuši draugi, bijuši ienaidnieki. Tie, ko nepazinu, mani vispār neuztrauca, ja nu vienīgi bērni. Tos es ar gadiem iemīlēju, ikvienu bērnu, kuru redzēju vai par kuru tiku dzirdējis, bet tas attiecās tikai uz bērniem.) Šī laikmeta cilvēku mīlestība nebija abstrakta, tā bija ļoti, ļoti konkrēta, fiziski izjūtama. Ja kādam klājās slikti, tad tikpat slikti kļuva arī viņa tuvi­niekiem, pēc tam tiem, kas bija tuvi šiem tuvinie­kiem, — beigu beigās cieta visa cilvēce. To var salīdzi­nāt ar gadījumu, kad viens pieķeras kailam elektriska­jam vadam, otrs viņu tver, lai atrautu, un pieslēdzas strāvai pats, tam pieķeras trešais, arī nokļūst zem sprie­guma, un tā tālāk. Viņu cilvēce bija supersarežģīts or­ganisms, vienots veselums (mūsu laikā to vēl kā nākas nesaprata, mēs bijām jau daudzšūnu organisms, bet vēl nebijām vienots veselums), un, ja no organisma vaja­dzēja kaut ko atdalīt, tas, dabiski, cieta. Ir atšķirība starp šūnas atmiršanu un ķirurģisku atdalīšanu. Cilvēki negribēja ciest nedz paši, nedz arī netieši dēļ kāda cita. Ar vienu vārdu sakot, izrādījās, ka viņi grib lidot, bet nevar: ir pārlieku cieši savā starpā garīgi saauguši.

Bija vēl viens iemesls. Lai kas arī lidotu, viņi vai citi, lidojums varēja notikt, tikai ievērojot kādu obligātu noteikumu: neviens no lidotājiem nedrīkstēja izjust ne tikvien fiziskas neērtības — nemaz nerunājot par trau­mām un ko citu —, viņi gribēja, lai visā lidojuma laikā neviens negūtu ne mazāko morālo skrambiņu. Viņu ku­ģis, manuprāt, drīzāk atgādināja sanatoriju augstai priekšniecībai, tādēļ no katra dalībnieka tika prasīta nevis fiziskā veselība un sportiskā sagatavotība, bet gan īpaša morāla elastība un plastiskums, māka kontak­tēties citam ar citu bez mazākās berzes, lai visa ekipāža tās piecu locekļu mijiedarbībā eksistētu kā vienots or­ganisms. Tajā laikā viņiem jau bija izdomātas visādas indeksu sistēmas, ar kuru palīdzību speciālisti noteica ikviena vērtību. To visu veica bez testiem — cilvēku apsēdināja, ieslēdza aparatūru, paskatījās, un kļuva skaidrs, kā viņam, pār mēru daudz, kā pietrūkst. Aug­stākā elastība viņu skalā bija vērta tūkstoš punktu r tādu puisi varētu laist bedrē pie zobenzobu tīģeriem, un pēc piecām minūtēm tie ar savām raupjajām mēlēm laizītu viņam pēdas. Tādi cilvēki viņiem bija, turklāt ne mazums. Taču tie,"kas izšķīra ekspedīcijas likteni,-— kaut kas līdzīgs mūsu Augstākajai Padomei un Zinātņu akadēmijai kvadrātā — nolēma, kā ekipāžā .var iekļūt tikai ar indeksu, kas nav zemāks par tūkstoš divsimt punktiem! Un izrādījās, ka tādu cilvēku viņiem nav.

Kad uzzināju to, vispirms biju pārsteigts, bet vēlāk sapratu, ka tā arī jābūt. Patiešām, kā tad rodas super- elastība? Sadursmē ar nelabvēlīgiem apstākļiem. Taču pie viņiem nebija nelabvēlīgu apstākļu — kā gan lai būtu izveidojušās nepieciešamās īpašības?

Tad viņi bija sapratuši, ka cilvēki ar nepieciešama­jiem raksturojumiem jāmeklē pagātnē, daudz- sliktāk iekārtotos laikmetos, un ķērās pie «smalkā sieta».

Attiecībā uz Laiku viņiem viss bija lieliski iekārtots. Es runāju nevis par precīzo pulksteņlaiku, jo viņi jau bija aizmirsuši neprecizitāti kā tādu, bet tieši par pār­vietošanos laikā. Viņi sāka uz labu laimi meklēt aiz­gājušos laikmetos: vai negadīsies vajadzīgie indivīdi?

Es nebūt negribu teikt, ka mūsu divdesmitajā gad­simtā vajadzēja tikai iziet uz ielas un jau garām mar­šēja puiši, katrs tūkstoš divsimt punktu vērtībā. Pro­tams, ne. Taču principā pie mums, kā arī agrīnākos laik­metos, tādus varēja atrast, ja vien kā nākas meklēja. Vairāk nekā divu gadu laikā, meklēdami pa gadsim­tiem, sākot no Romula, pat vēl agrāk, līdz mūsdienām, viņi pārcēla pie sevis ap divdesmit cilvēku, no kuriem tad galu galā izveidoja ekipāžu sešu personu sastāvā. Daži nederēja, jo ar -visu savu elastību tomēr absolūti nespēja uztvert tehniku — runa tomēr bija par ļoti sa­režģītu kuģi. Citj atkal nespēja apgūt pašus modernās zinātnes pamatus, bez kuriem viņi nevarētu saprast, kas īsti būs jādara. Piemēram, tādas vecas patiesības, ka Zeme ir lode vai arī ka speciālā relativitātes teorija lie-/ tojama tikai noteiktās robežās un ne vairāk. Skaidrs, laikmets kā tāds nevar būt garīgās attīstības mēr­aukla — pat manā laikā par vienu Leonardo varēja at­dot veselu inženierfakultātes kursu un piedevām vēl mākslas akadēmijas kursu, un mēs būtu tikai iegu­vuši —, taču ne jau visiem viss pa spēkam. Tā mēs pa­likām seši. Tieši tik, cik vajadzīgs. Pārējiem nācās īsi­nāt savas dienas tādā ķā sanatorijā veseliem vīriešiem labākajos gados.

Mūs visus pārcēla no pagātnes ar vienu paņēmienu: kad kļuva skaidrs, ka vajadzīgais cilvēks (kā mēdza teikt tur, kur es kādreiz dzīvoju) teju, teju atdos galus, to pēdējā brīdī izrāva no tā laika, bet vietā veikli ielika biorobotu. Apmaiņu neviens pat nemanīja. Man pēcāk paskaidroja, ka es tik un tā būtu noslīcis — es tomēr biju jau gados, un sirds vairs nebija tāda, lai rudenī peldētos Gaujā. Taču lielākā daļa mūsu puišu bija iz­rauti no kariem, kad brīnījās nevis par to, ka cilvēks miris, bet gan, ka palicis dzīvs.- Labi vēl, ka tajos laik­metos — arī manējā — karu bija pietiekami.