VLADIMIRS MIHAILOVS - SAVAM BRĀLIM SARGS

Salasījāmies jautrs bariņš. Mūsu dzimšanas gadus šķīra gadsimti, iespējams, pat gadu tūkstoši, bet mēs apbrīnojami ātri atradām kopīgu valodu — ne jau velti ikvienam no mums bija supēraugsts elastības koefi­cients. Mēs izpētījām kuģi un apguvām pat modernās zinātnes pamatus, kaut arī no mums neko daudz šai ziņā neprasīja. Tas gan bija no viņu viedokļa, no mū­sējā — oho!

Starp citu, sevišķi nopūlēties mums nevajadzēja. Ap­mācot mūs ieveda ērtā istabā, kur varēja lasīt, gulēt, domāt, dziedāt — pavadīt laiku katrs savā gaumē. Apa­ratūra bija paslēpta sienās. Daži trīs stundu gari seansi ar nedēļu ilgiem pārtraukumiem starp tiem — un mēs kļuvām par augstas klases speciālistiem. Mēs nevarē­jām tikai vienu — kļūt īsti viņu-laikmeta cilvēki. Lai­kabiedri.

Galvenā atšķirība nebija ārējā, lai gan mēs, protams, izkratāmies gluži citādi. Mēs arī savā starpā neesam līdzīgi, bet viņiem nelīdzināmies nemaz. Viņi — tie, kas mūs pārcēla —, pec mūsu domām, izskatās ļoti vien­veidīgi. Gara auguma, labi noauguši, melnīgsnēji, matu krāsa no melnas līdz kastaņbrūnai — gaišāki toņi sa­stopami ārkārtīgi reti —, lielākoties melnām acīm. Viņi ir ļoti skaisti, diezgan maz mainās novecojot, tikai no­sirmo. Daži atjauno normālo matu krāsu, bet tādu nav daudz. Par sievietēm vispār nav ko runāt — jebkura no viņām manā laikmetā būtu iekarojusi visus iespējamos titulus skaistuma jomā. Treniņa laikā es paguvu ar da­žiem no viņiem iepazīties. Man liekas, viņi iepazinās aiz ziņkārības. 2ēl, ka mums nebija, par ko runāt, — pārlieku atšķirīga bija mūsu audzināšana. Tieši audzi­nāšana bija galvenais iemesls, kāpēc šajā laikmetā mēs tā arī palikām kaut kas līdzīgs emigrantiem pret pašu gribu no citas ēras.

Mēs visi bijām pārcelti no saviem laikmetiem brie­duma gados, kad personības veidošanās jau beigusies. Piemēram, Georgs — labs stūrmanis un lielisks puisis. Viens no tiem trijiem simtiem, kuri Leonīda vadībā aiz­stāvēja Termopilas, un es negribētu viņu redzēt savu ienaidnieku vidū. Viņa laikā un viņa valstī tizlus bēr­nus meta jūrā, lai tie nesabojā rasi. Pat manas humā­nisma koncepcijas viņam likās tīrā siekalošanās, par šo laikmetu nemaz nerunājot. Viņš smaidīja reti, iespē­jams, viņš nevarēja sev piedot, ka palicis dzīvs, jo visi pārējie spartieši un vēl tūkstotis algotņu tur apgūlās uz mūžu. Georgs lieliski saprot, ka tas nav bijis atkarīgs no viņa, bet acīmredzot viņš sevi pielīdzina bēgošajiem no kaujas lauka. Viņa laikā, tāpat kā visos citos, tādus necieta. Es atkārtoju, ka viņš ir lielisks stūrmanis, — senajiem grieķiem orientēšanās pēc zvaigznēm jau bija asinīs. Viņš nav satricināms un ne par ko nebrīnās, reti izrāda savas jūtas, kas šī laika cilvēkiem nav sapro­tams. Ļoti 'auksti izturas pret sievietēm, jo sajūt, ka tās savā ziņā ir pārākas par viņu, bet viņa patmīļa — seno laiku cilvēkiem patmīļa bija ļoti svarīga — neļauj ar to samierināties.

Mēs ar Mūku esam tautieši, gandrīz vai no vienas puses, tikai viņš dzīvojis divus, varbūt pat visus trīs gadsimtus agrāk. Arī viņš ir lielisks puisis — te mēs visi esam tādi —, bet šo to nesaprot un pret visu, ko nesaprot, izturas ar neuzticību.

Šaubos, vai Mūks pa īstam tic dievam, bet vēl līdz šim grūtos brīžos viņš kaut ko čukst, domāju, lūgšanas, un met krustu. Viņš lieliski orientējas kuģa lielajās smadzenēs,, kas atrodas viņa pārziņā. Ar šo iekārtu mums nekad nav bijusi ne mazākā aizķeršanās. Varu galvot, ka sevī Mūks to apdvēseļo, uzskata par labes­tīgu garu. Tas varētu būt eņģelis skaitļotājs, lai gan kristiešu mitoloģijā tāda nebija. Viņš ir emocionāls, bet pēc katra jūtu uzplūda neviļus lūdz dievam piedošanu, tiesa, ne pārāk skaļi. Ar interesi noskatās uz sievietēm, kad d5mā, ka neviens viņu neredz. Noskaities uz kādu, sauc to par ķeceri un draudīgi spīdina acis. Viņš ir inaza auguma, melnīgsnējs, ar bārdu. Šajā laikā to uz­skata par nehigiēnisku. Mūks un spartietis ļoti atšķiras viens no otra, bet no viņiem abiem vēl vairāk atšķiras mūsu pirmais pilots, kuru saucam par Bruņinieku.

Viņš apgalvo, ka patiesi viduslaikos bijis bruņinieks.

Tā ir viņa darīšana. Ikviena cilvēka pagātne ir viņa īpa­šums. Savu īpašumu var rādīt citiem, bet var arī pa­turēt sev un nevienam neļaut tam pieskarties. Biogrā­fiju laiks sen pagājis. Kāda nozīme tam, ko cilvēks da­rījis agrāk, ja iespējams nekļūdīgi noteikt viņa vērtību pašlaik un atbilstoši tai izturēties pret viņu. Bijis bru­ņinieks, nu un tad? Vārds viņam Uve Jorgens, uz­vārds — Riters fon Eks. Viņš ir garš un kalsns, ar lielu, kumpu degunu un j>lašu manieru diapazonu — no iz­meklēti smalkas uzvedības līdz kazarmu tiešumam (gan nezinu, liekas, bruņiniekiem kazarmu nebija). Lielisks pilots, precīzi izjūt kuģi. Sarunās atturīgs, bet klausās ar baudu. Pie tam mazliet pavīpsnājot, taču ne" aizskaroši, bet labvēlīgi. Viņa skatiens vienmēr mierīgs, un viņam no acīm neķo nevar saprast. Reiz, izmēģinot dzinējus, mums draudēja briesmas. Pie pults bija Bru­ņinieks, un viņam izdevās mūs pēdējā brīdī paglābt. Mūks pie skaitļotāja jau murmināja: «Piedod mums mūsu parādus…» Jāatzīstas, visi dabūjām krietni pa­svīst. Tikai Uve Jorgens palika mierīgs, it kā risinātu uzdevumu uz imitatora, nevis reālajā izplatījumā, kur mēs visi varējām acumirklī pārvērsties vārgā gamma kvantu strūkliņā. Kad briesmas bija garām, viņš atska­tījās un, goda vārds, palūkojās uz mums ar humoru, bet neteica ne vārda.

Ko vēl var par viņu pastāstīt? Reiz biju iegājis viņa kabinetā tieši tajā brīdī, kad viņš iznāca no sava Atmi­ņas dārza (tā mēs saucam šīs vietas — arī manējo, kur kaimiņš nekad neiznāk no vasarnīcas). Uve Jorgens asi aizcirta durvis, un es tā arī nepaguvu neko īsti saskatīt. Tur bija kaut kas līdzīgs milzīgam amfiteātrim, kas pilns ar neprātīgi aurojošiem cilvēkiem. .Atceros,* ka toreiz netaktiski pavaicāju, no kura laikmeta šī izrāde. Viņš nopietni atbildējat «No bruņinieku.» Pēc mirkļa

piebilda: «Ikviens karavīrs zināmā mērā ir bruņinieks, vai ne?» Es padomāju un atbildēju, ka droši vien. Pats savā laikā esmu bijis karavīrs.

Ēšanā Uve Jorgens ir pieticīgs, pret sievietēm izturas vēsi un ar tādu kā nicinājumu, lai gan viņu nevarētu saukt par askētu. Karavīriem nav raksturīgs brīvprātīgs askētisms.

Pavisam cita lieta — Piteks. Viņa iesauka radusies no vārda «pitekantrops». Viņš uz mums neapvainojas, jo zinātne par cilvēka izcelšanos viņam tā arī palikusī ne­apgūta. Mums mācīja tikai to, kas nepieciešams, turklāt baidoties pārpūlēt mūsu aizvēsturiskās smadzenes. Tā­pēc daudzas modernās kultūras virsotnes nemaz nepa­rādījās pie mūsu apvāršņa. Patiesībā Pitekam, protams, nav nekā kopīga ar pitekantropiem. Kā mēs ikviens, arī viņš ir normāls Homo sapiens, varbūt pat vairāk nekā dažs labs mans paziņa no bijušajiem laikiem. Viņš pārcelts no gluži neiedomājami tālas senatnes, liekas, viņam faraonu Ēģipte vēl bijusi tāla nākotne, bet verg­turu iekārta — gaišs sapnis. Manuprāt, pārcelšanas spe­ciālisti arī nezina, no kāda laikmeta Piteks paņemts. Viņš pats runā tikai par zilā ūdens gadu, nekādu precī­zāku hronoloģiju no viņa nevar izdabūt. Mīl papļāpāt, un, nodzīvojis dienu, noteikti cenšas kādam no mums izstāstīt šīs dienas saturu, lai gan visu laiku esam bijuši tepat blakus un zinām to pašu, ko viņš. Atmiņa lieliska, viņš nekad neaizmirst nevienu sīkumu. Ar to viņš ir par mums pārāks un vēl ar lielisku, gandrīz vai su- nisku ožu.