VLADIMIRS MIHAILOVS - SAVAM BRĀLIM SARGS

Šuvalovs pārlaida ar plaukstu acīm, kā drudzī no­drebēja viņa pleci.

— Mīļo puisēn… •— Viņš nosacīja nevis nikni, bet nogurušā, pavisam klusā balsī. — Mīļo pieaugušo pui­sēn … Temperatūra necelsies, te jums taisnība. Bet cie­tais starojums?

Averovam kaklā iestrēdza kamols.

— Jūs domājat…

— Vai tad šeit ir kāds iemesls šaubām? Vai tāpat nav redzams? Jums neko neizsaka cietā starojuma jauda? Tādā gadījumā paņemiet kosmobioloģijas encik­lopēdiju, ielūkojieties tur, kur runa ir par mutācijām, kas rodas starojuma ietekmē… Jums taisnība. Zeme kā debess ķermenis diez vai: izjutīs kādas neērtības no tā, ka piecpadsmit gaismas gadu attālumā uzliesmos pārnova. Bet dzīvība, dzīvība … Vai tiešām jūs uzreiz neiedomājāties, ka starojums, ko Zeme saņems uzlies­mojuma rezultātā un kas ilgs ne jau vienu vai divas dienas, neizbēgami radīs mutācijas, radīs neparedzamas pārmaiņas visa dzīvā ģenētiskajā ainā, no vienšūnas būtnēm, pat vīrusiem, līdz mums? Iztēlojieties to vis­maz uz mirkli, un jūs pa īstam pārņems šausmas …

Iestājās klusums. Varbūt pustumsa kuģa zinātniskajā centrā veicināja fantāzijas kaprīzes, turklāt Averovam bija pielipis arī Šuvalova uztraukums — viņam sāka rēgoties, ka no kaktiem lien ārā kroplīgas būtnes, daudzkājainas, mazām galviņām, tukšu un aukstu ska­tienu — brīnišķīgās cilvēces pretīgie mantinieki, cilvē­ces, kura tik grūtā ceļā sasniegusi tagadējo pilnību… Averovs izdvesa tādu skaņu, it kā viņam būtu kļuvis nelabi.

— Kā… Kā tad var.,. Kāpēc tad mēs sēžam? Va­jag tūlīt pat domāt par aizsardzību …

— Par aizsardzību? Šo starojumu nevar neitralizēt. Diez vai var izgudrot ekrānu, kas aizsargātu no tā. Ģe­nētiskā ķirurģija? Droši vien tā varētu palīdzēt, ja runa būtu par dažiem cilvēkiem vai pat tūkstošiem, — bet nevis par miljardiem… Tā nav izeja. Pagaidām redzu tikai vienu ceļu. Protams, arī jūs jau esat to ieraudzījis.

— Iedarboties …

— Tikai tā. Mēs cerējām pārbaudīt jūsu aparatūru pašās ekspedīcijas beigās. Izdarīt eksperimentu. Tagad eksperiments pēkšņi ir ieguvis kolosālu nozīmi. .. Mans draugs, ja runā par veiksmi, tad veiksme ir tā, ka, pirm­kārt, mēs izrādījāmies šeit īstajā brīdī un, otrkārt, esam apbruņoti. Ņemiet vērā, ka pamanīt to, ko ieraudzījām mēs abi, bija iespējams tikai no šejienes. Novērojumi no Zemes nav devuši un nevarēja dot šādus datus, apa­rātu jutība vēl nav pietiekami liela. Vai jūs uztrau­caties? Es, piemēram, esmu pārliecināts par jūsu apara­tūru ne mazāk kā par saviem teorētiskajiem spriedu­miem.

— Jā … Protams, profesor. Aparatūra …

—- Es jums pilnīgi piekrītu — mēs nekavējoši atgrie­zīsimies pie Dāla zvaigznes. Veiksim vēlreiz visu mērī­jumu ciklu. Ja jūsu novērotās līknes veidotajai smailei nav gadījuma raksturs, tā nav aparātu kaprīze — es gan ļoti gribētu, lai tā būtu, bet, atklāti sakot, nepie­ļauju tādu iespēju —, mums atliek tikai viena izeja.;

Cerēsim… — Averovs iesāka, bet apklusa, tā arī nepateicis, uz ko viņš gribētu cerēt: iekārtu jaudu vai mēraparātu kļūdu.

■ Jā, mans draugs, t —- Šuvalovs klusi piebilda. — Jums patīk vai ne, bet cilvēku liktenis šodien atka­rīgs no mums abiem.

Viņš to pateica un juta, kā viņam sagumst pleci, kā atbildība tagad ne vairs tikai par savu teoriju un eks­pedīcijas likteni, bet par visu pasauli, par visu tās ta­gadni un nākotni ar nebijušu smagumu uzgulst kamie­šiem. Atbildība par cilvēkiem, par miljardiem pazīs­tamu un nepazīstamu ļaužu, vienlīdz tuviem un mīļiem.

— Mans draugs, jums jātiek ar sevi galā, — neap­mierināti norūca Šuvalovs, — jātiek galā. Jūs esat pār­lieku labs cilvēks, lai apjuktu, kad runa ir par visu, ko mīlam.

Averovs papurināja galvu,

— Jā, — viņš teica. —• Jums taisnība. Lūdzu, piedo­diet. Esmu gatavs.

— Tādā gadījumā, lūdzu, paaiciniet šurp kapteini.

Viens otru mierinādami, viņi tagad sāka runāt par

turpmāko rīcību un apsprieda to, līdz izdzirdēja gaitenī pazīstamos pasmagos, mazliet nevienmērīgos soļus.

Diena bija rāma, un varēja paklaiņot. Es atvēru durvis un izgāju dārzā. Atkal bija krēsla, spēcīgi smaržoja priedes, zem kājām tikko dzirdami čirkstēja smiltis, vējā čīkstēja brūnie stumbri. Pussimt metrus tālāk mel­nēja kaimiņu vasarnīca, viens logs tajā gaiši spīdēja, un gribējās domāt, ka uz sliekšņa tūdaļ parādīsies kai­miņš un varēsim bez steigas patērzēt par dažādiem nie­kiem. Pa kreisi bija tumšs. Arī tur atradās vasarnīca, bet tagad tās nebija, es pie tā jau biju pieradis un ne­skatījos uz to pusi. Tad varēja domāt, ka vasarnīca tur stāv, kā stāvējusi.

Es lēni gāju pa taciņu gar zemeņu dobēm, un man visu laiku likās — no mājas tūlīt kāds iznāks. Agrāk es gaidīju, ka parādīsies viņa. Tagad aizvien biežāk pie­ķēru sevi, ka gaidu nevis viņu, bet nosmulējušos, aiz­elsušos dēlu, kurš dzīvo savā desmitgadīgajā pasaulē, iegrimis rūpēs un problēmās, un man, kā vienmēr, ķļuva skumji. Iespējams, vajadzēja pagriezties un iet ārā no dārza, atvērt tās durvis, pa kurām biju iznācis, bet es kavējos. Arī ilgas ir dzīvas, un, ja nav nekā cita, tad lai ir vismaz tās. Pēcāk — tas gan arī bija iepriekš

zināms — modās īgnums pret tiem, kas visu to bija' izdomājuši. Īgnums nebija sevišķi patiess — ja nebūtu dārza, nebūtu arī ilgu, bet bez tām dzīve būtu naba­gāka. Sievietes un bērni mums dzīvē vienlīdz nepiecie­šami, un mūsu jūtas atspoguļojas senajā tradīcijā — no grimstoša kuģa laivā vispirms kāpj sievietes urf bērni. Es tikai nebiju pārliecināts par secību — kam priekš­roka. Taču šeit konstruktori nebijā paredzējuši (paldies dievam!) ne bērnus, ne sievietes, toties bija panākta pilnīga dārza ilūzija. Laikam jau viņi gribēja atvieglot mūsu dzīvi, kad ierakstīja tās ainas, kas visstiprāk iespiedušās atmiņā, un deva iespēju tās pēc pašu vēlē­šanās reproducēt. Nezinu, kā tas izdevās, — mani apar­tamenti gan bija lielāki nekā pārējiem, bet, vienalga, tie bija izmērāmi dažos kvadrātmetros, ne jau simtos. Tomēr, atverot durvis, es izgāju savā dārzā (kura sen jau, protams, vairs nav, un nemaz nevēlos zināt, kas tajā vietā tagad atrodas) un klaiņoju pa taciņām, un viss bija patiesi īsts un plašs. Pēc tam es iegāju pa sa­vas mājas durvīm — un nokļuvu kajītē, kas bija vis­īstākā realitāte, tāpat kā visi aparāti, kuri lūkojās manī no sienām un stendiem, kā bortu bruņas un tukšums aiz tām.

Pašlaik es vēl gāju pa taciņu, raudzīdamies uz sen jau tukšajiem zemeņu ceriem. Kaimiņš nerādījās, un es zināju, ka neparādīsies, tāpat kā neparādīsies neviens cits, jo īstenībā viņi neeksistēja. Zināšanas vairo skum­jas. Slikti, ja nodzīvo līdz vecumam, kad šīs atziņas pa­tiesīgums kļūst neapšaubāms. Tā. domāju es, un, manu­prāt, tā domāja visi ekipāžas locekļi. Zinātniekus es pie tiem nepieskaitu, jo tie bija pilnīgi citi cilvēki. Droši vien teiktais skan diezgan noslēpumaini, taču, ja iedzi' ļinās, tad viss izrādās ļoti vienkārši. Šajos laikos (savā prātā saucu to par otrās dzīves laiku, jo nespēju tikt

vaļā 110 domas, ka neesmu vairs gluži tas pats — mans es, šī nenoteiktā personība, tomēr ir noslīkusi pirms daudziem gadiem. Ne vienu reizi vien sāku rēķināt, kad īsti tas noticis, bet no tā laika vairākkārt mainīju­sies gadu skaitīšana, un, lai izprastu visus kalendārus, bija jākļūst lielam speciālistam. Galu galā iznāca, ka toreiz bijis kaut kāds gads pirms ēras, kurai sekojusi savukārt cita, kas bijusi tieši pirms pašreizējās) — tā­tad šolaiku cilvēkiem atkal bija sagribējies paostīt, kā tuvumā smaržo zvaigznes. Racionāli apsvēruši un nolē­muši atjaunot lidojumus ar pašu radīto tehniku, cilvēki, starp citu, gatavojās meklēt, vai kaut kur neatradīsies planētu pirmatklājēju mirstīgās atliekas, lai tajās vietās uzceltu pieminekļus. Tiesa, tas neietilpa mūsu ekspedī­cijas pienākumos, ar to jānodarbojas tiem, kas lidos pēc mums, ja vien ar mums viss labi beigsies. Cilvēki atkal gribēja iziet lielajā kosmosā. Viņi ļoti pamatīgi sagatavojās, izprojektēja un sāka- būvēt kuģi, un tad nopietni pievērsās ekipāžas problēmai.