VLADIMIRS MIHAILOVS - SAVAM BRĀLIM SARGS

Viņš tik strauji devās prom pa gaiteni, ka Averovs l ik tikko paguva viņam sekot.

* «s *

Zinātniskajā centrā viņi vairākas reizes caurskatīja Ierakstu.

Baltajā ekrānā dejoja līkne, vijumi steidzīgi sekoja cits citam, te saspiedās un līnija kļuva gandrīz taisna, t<> izpletās un līkne kļuva līdzīga zāģa zobiem. Hrono­metra ciparnīcā ņirbēja sekundes, desmitdaļas kūleņoja kā akrobāti, simtdaļas neatšķirami saplūda kopā. Ne­baidot līnija strauji metās augšup un itin kā iedūrās ekrāna malā. Izskatījās, ka līkne, pāršķēlusi malu, aiz- i<-l kaut kur izplatījumā, un pagāja vismaz pusotras n< kundes, līdz tā atgriezās savā vietā un atkal sāka dejot zāģa zobi.

— Tāda smaile, — sacīja Averovs, pārmaiņus rau­dzīdamies uz ekrānu un Šuvalovam sejā. — Protams, es neesmu pārliecināts, ka mana interpretācija pareiza, taču man tūlīt pat likās …

— Pagaidiet, mans draugs, — Šuvalovs viņu maigi pārtrauca. — Ar secinājumiem nesteigsimies. Parādiet vēlreiz. Esiet tik laipns, lēnāk.

Pagāja dažas sekundes.

— Mans draugs, vai kaut kas nav kārtībā?

— Nē … es tikai uztraucos.

— Kāpēc gan, doktor.., Nevajag jau tūlīt iedomā­ties visļaunāko.

Šajā mirklī viņi abi jutās kā ārsti pie slimnieka gul­tas, turklāt nevis sveša, bet sava tuvinieka gultas.

Averovs beidzot pārslēdza režīmu. Viņa seja atkal kļuva mierīga, tikai acis, bieži mirkšķinoties, liecināja par satraukumu.

Šoreiz līkne vijas lēni kā pieēdis pitons, sekundes desmitdaļas lodziņā nevis ņirbēja, bet laiski līda, simt­daļas slinki griezās. Līnija atkal sāka plūst augšup, tagad tā pacēlās lēni, bet neatlaidīgi, un šī nesteidzīgā kustība izskatījās varena, neapturama. Beidzot līkne sa­sniedza maksimumu, un zinātnieki ilgi gaidīja, līdz tā lejupslīdē atkal parādījās.

— Kāda ir rezonanse? — Šuvalovs painteresējās.

— Jūtama. Tūlīt parādīšu.

Viņi novēroja arī rezonansi.

— Līdzīga, — nomurmināja Šuvalovs, kad Averovs bija ieslēdzis dešifratoru. — Ļoti līdzīga. Tomēr… ne­paļausimies tikai uz atmiņu. Lūdzu, paņemiet «Maiņ­zvaigznes», sesto kaseti, tur ir par pārnovām…

— Es atceros, — mazliet aizvainoti atsaucās Ave­rovs, un Šuvalovs negribot pasmaidīja.

Averovs izņēma vajadzīgo kaseti — tās gulēja lig­zdās kā bišu šūnas un aizņēma visu šķērssienu. Ielika kaseti aparātā. Ieslēdza.

— Mans draugs, esiet tik laipns, pārslēdziet uz lielo

ekrānu.

Viņi saspringti vēroja. Skats bija līdzīgs: tie paši līk­nes līganie vijumi un negaidītās smailes, atkal miers —» un rezonanses straujais pacēlums.

— Jā-ā … — Šuvalovs nopūtās.

— Profesor, vai jūs pievērsāt uzmanību, — laiks pre­cīzi atbilst Kristiansena noteiktajam. Viens, komats, sešsimt astoņdesmit sekundes. Vistipiskākais variants. Procesa otrā stadija.

— Jā, — Šuvalovs izrunāja tik lēni, ka likās, šis īsais vārds nekad nebeigsies: «Jjjjjāāāāā…». —• Es teiktu, ka mums veicies. Reta veiksme, lai gan šajā situācijā tādi vārdi ir zaimi. Salīdzināsim… mans draugs, salī­dzināsim iespaidus.

— Ja Kristiansenam taisnība …

Averovs brīdi klusēja, it kā gaidīdams, ka viņu tūlīt pārtrauks. Patiešām, Šuvalovs izmantoja pauzi:

— Citiem vārdiem — ja mums abiem taisnība; sauk­sim lietas īstajos vārdos.

— Ja teorija pareiza, tad pārnovas uzliesmojums gai­dāms visdrīzākajā laikā.

— Kad tieši? Vismaz ļoti aptuveni, pēc jūsu do­mām — kad?

— Pēc dažiem gadiem …

Šuvalovs mirkli klusēja, viņš, pievēris acis, domāja.

— Iespējams, ka tā. Daži gadi. Daži gadi… Ja nu mēs abi tomēr kļūdāmies? Cik zināms, pats Kristiansens taču nekad nav novērojis nevienu pārnovu he veidoša­nās procesā, ne uzliesmojot. Viņam nav bijis īsta ma­teriāla. Vismaz viņš to nekur nenorāda..Tajā laikā mūsu Galaktikas robežās pārnovu nemaz nebija. Viņš varēja novērot to, kas atrodas Magelāna Mākonī, bet tādā attālumā kļūdas iespēja ir pārlieku liela… — Viņš atkal apklusa, tad atmeta ar roku, it kā noraidot kaut ko. — Lai gan vienalga — mums taču citas teori­jas pagaidām nav… Labi. Strādāsim. Zvaigznes para­metri mums ir. Esiet tik laipns, sēdieties pie skaitļotāja un ievadiet tos… Pašlaik mēģināsim aprēķināt sprā­dziena iespējamo jaudu. Kā summāro, tā arī atsevišķos izstaro juma komponentos.

Averovs ātri sastādīja un ievadīja programmu. Tagad vajadzēja gaidīt rezultātu.

— Averov, mans draugs l ļU Vai jūs labi zināt vēs­turi?

— Es? — Averovs neuzņēmīgi paplēta rokas. — At­klāti sakot, man nav bijusi nepieciešamība… Ne­zinu … Man liekas, es tajā pietiekami labi neorientē­jos. Ja vien jūs domājat vēsturi vispār, nevis..,

— Tieši vispār. Arī es agrāk neesmu interesējies, bet, kad ekspedīcija bija apstiprināta un ekipāžas pro­blēma atrisināta …, es paguvu šo to izlasīt.

■— Vai kaut ko interesantu par mūsu tematu?

— Nē, nē — es domāju ko gluži citu.., Mūsu priekšteči palaikam bijuši ļoti cietsirdīgi. Es sarku, to uzzinādams. Starp citu, bijis tāds soda veids… — Viņš uztvēra Averova atvainojošos skatienus. — Tas bija tīšas slepkavības veids, ar likumu atļauts. ♦ « Cilvēku piesēja pie lielgabala — tikai ņemiet vērā, ka runa nav par iekārtu orientētas elementārdaļiņu plūsmas iegū­šanai. Es baidos, ka nemācēšu pietiekami precīzi pa­skaidrot, es pats arī ne sevišķi labi izprotu uzbūves un darbības principu, bet, ar vienu vārdu, tā bija mašīna cilvēku nogalināšanai — tur kaut ko darīja, tad sekoja sprādziens un nelaimīgo sarāva gabalos .. 4

— Profesor!

— Jā, jā, es jūs saprotu, ka to nevar klausīties neno­drebot, es burtiski stingu, to lasot, bet tur taču bija arī ilustrācijas, vai jums ir gadījies redzēt šos senos izde­vumus? Es sāku runāt par to tādēļ, ka, ja skaitļotājs apstiprinās manu hipotēzi, tad mēs visi, visa cilvēce izrādīsies tādā stāvoklī, kādā atradās pie lielgabala pie­sietais.

— Profesor, es atsakos to klausīties!

— Jums taisnība, jums taisnība, atvainojiet mani, esiet tik laipns. Laikam atbilde jau gatava.

Viņi palūkojās uz ekrānu.

— Tagad aprēķināsim, — sacīja Šuvalovs, — cik liela būs jauda tādā attālumā no izstaro juma avota, kāds atbilst Dāla zvaigznes attālumam no Zemes.

— Man liekas, nav nekā briesmīga. — Kad rezul­tāts parādījās uz ekrāna, Averovs atviegloti uzelpoja. — Temperatūra nepaaugstināsies pat minimāli. — Viņš noslaucīja pieri. Sajūta, ka briesmas ir garām, viņu da­rīja runīgu, kāds tas nekad nebija. — Vai zināt, jūs mani gluži vienkārši nobaidījāt. Manā iztēlē sāka raisī­ties briesmīgas ainas. Es pat nezinu, vai tās varētu ap­rakstīt … Un šī šausmīgā, nospiedošā baiļu sajūta. Ne­kad mūžā nav nācies justies tik pazemotam… — Ave­rovs runāja atklāti, kā bija pieņemts tā laikmeta cil­vēkiem. — Es priecājos, ka viss būs labi… — Viņš nevarēja beigt runāt, vajadzēja izlādēties no^ pēdējās pusstundas nervu saspringuma, nomierināties vārdu plūdos. — Tagad patiešām var teikt, ka mums veicies! Tūlīt pat jāatgriežas pie zvaigznes, es nešaubos, profe­sor, ka jūs nekavējoši dosiet rīkojumu atgriezties or­bītā, izdarīt pēc iespējas vairāk ierakstu un — tūlīt at­pakaļ uz Zemi, lai savlaicīgi sagatavotu visus novēro­šanas līdzekļus un novērotu, novērotu līdz pašam uz­liesmojuma brīdim un vēl visu, kas notiks pēc tam. Kāda lieliska iespēja pārbaudīt teoriju, iedomājieties tikai — mēs varēsim noskaidrot, vai.process patiešām noris vairākās stadijās vai arī šī hipotēze ir ap­lama … — Viņš beidzot apklusa, pierē ievilkās grum­bas. — Profesor, jūs nepiekrītat? Vai man nav tais­nība?