VLADIMIRS MIHAILOVS - SAVAM BRĀLIM SARGS

«Marstelle»: Kāpēc tādā gadījumā ekspedīci­jas pārtrauca uz vairākiem gadsimtiem? Vai tiešām bija nepieciešams tik ilgs laiks, lai at­rastu iespēju ātrāk atgriezties?

Vadītājs: Ne gluži. Diezgan ilgu laiku tādi meklējumi vispār nenotika. Pirmo ekspedīciju laikmetā visi zināja, ka cilvēki no lidojuma ne­atgriezīsies, bet zināt — tas ir viens, pārdzī­vot — kas cits. Nespēja uzzināt rezultātu vien­mēr ir mokoša. Pie tam cilvēki ar katru gadu vairāk izjuta to prombūtni, kuri bija aizlido­juši, lai uz visiem laikiem pazustu. Ne jau tā­pēc, ka būtu zaudējuši vislabākos, visievēroja­mākos, visvajadzīgākos, — tie, kas konkrētajā brīdī vajadzīgi visvairāk, nekad neaizlido, bet paliek tur, kur nepieciešami. Notika vērtību pārvērtēšana, un upuris zaudēja savu jēgu. Ja šie cilvēki būtu gājuši bojā, par viņiem kādu laiku sērotu, pēc tam pārstātu — saglabātu pie­miņā, un viss. Taču pilnīgs informācijas trū­kums, nepārtraukta sajūta, ka aizlidojušie jeb­kuru brīdi var iekļūt kādā briesmīgā nelaimē un nespēj pasaukt palīgā, un jūs arī nevarat un nebūtu varējuši nekādi palīdzēt, — tieši tas piespieda cilvēci ne tikai pārtraukt ekspedīci­jas, bet arī atteikties no pašas idejas, lai gan šajā jautājumā bija domstarpības. Jā, cilvēki sāka ienīst pašu ideju — viņi piepeši saprata, cik viņu ir neiedomājami maz salīdzinājumā pat ar mums zināmo zvaigžņu skaitu. Cilvēks Vi­sumā ir daudz retāka parādība nekā zvaigzne. Tādēļ ekspedīcijas ne vien tika pārtrauktas, bet pat atgādinājums par tām kļuva nevēlams un bija tāds vēl līdz mūsu dienām: cilvēce nepa­visam negribēja priecāties par savu acumir­klīgo stihisko cietsirdību. Citiem vārdiem, — gan pašas ekspedīcijas, gan atteikšanās no tām bija vienlīdz emocionālas, nevis racionālas darbības.

«Globinform»: Sakiet, lūdzu, vai tolaik sākās humanitāro zinātņu straujā attīstība?

Vadītājs: Tās bija sekas. Pēc tam kad upuris fc»ija nolikts uz altāra un apjēgts, nāca kārta jautājumam! kā vārdā tiek upurēts? Ko mēs nesam citām pasaulēm? Neko vairāk kā paši sevi. Bet vai patiešām mēs esam tik labi, pilnīgi un nevainojami, ka jāupurē cilvēki, lai pa­sniegtu citām pasaulēm šādu dāvanu? Vai nav pāragri iziet ārpus mājām? Cilvēki tā nodomāja un izlēma, ka nevajag steigties. Tad ari uz­plauka zinātnes par cilvēci un sabiedrību.

«Saules Sistēmas Sieviete»: Vai jūs nevarētu īsumā . i, Mēs saprotam, ka aizkavējam jūs, to visu var atrast ari literatūrā, bet reiz jau saruna sākusies., (

Vadītājs: Labi, tikai galvenajās līnijās, jo laika patiešām maz. Laikmetā, par kuru mēs ru­nājam, cilvēks beidzot sāka sekot senajam baus­lim: iepazīsti pats sevi. Tieši šim — būtu aplami sacīt «notikumam», teiksim — šai tendencei mums tagad jābūt pateicīgiem par to, kādi esam.

«Saules Sistēmas Sieviete»: Vai jūs uzskatāt, ka mēs ļoti atšķiramies no saviem priekštečiem? Es domāju ne tikai tos, kuri sāka nopietni no­darboties ar pašizzināšanu, bet vēl senākus.

Vadītājs: Kā lai jums pasaka… Manuprāt, ārēji mēs esam līdzīgi. Neaiziriirstiet, ka rasu asimilācija un saplūšana notika nevis tajā laik­metā, par kuru mēs runājam, bet mazliet agrāk. Attiecībā uz senākajiem priekštečiem jāno­skaidro, tieši kuri jūs interesē: baltie, melnie vai dzeltenie… Attiecībā uz viņu iekšējo pa­sauli … Ir pamats uzskatīt, ka pat šiem priekš­tečiem nebija mazākas dotības kā mums. Taču ārkārtīgi atšķīrās viņu morāle, ētika, zināšanu līmenis, lai gan acīmredzot gandrīz nekad ne­bija vērojama liela atšķirība starp divām pa­audzēm, kuras sekoja viena otrai. Cilvēks mai­nās lēni, viņu nevar kā rūpniecības uzņēmumu pēkšņi pārveidot jaunu jūtu vai domu izlaidei. Radās nepieciešamība detalizēti izpētīt pašiem tievi — visu instinktu buķeti, emociju mežu, visas saprāta konstrukcijas un to mijiedarbes iespējas. Pat tīri matemātiski tas nav viegls uz­devums, bet šeit taču neoperēja ar skaitļiem…

«Globinform»: Atvainojiet, gribētos dzirdēt no jums —r vai secinājumi par mums un mūsu priekštečiem Ttev jūsu darba rezultāts, kom­plektējot kuģa ekipāžu? Vai te nav iejaukts Laika institūts? Ja tas atbilst patiesībai, tad kāds tam iemesls? Vai tiešām…

Vadītājs: Es nevaru uz jūsu jautājumiem at­bildēt.

«Marstelle»: Žēl. Vai jūs tādā gadījumā ne­pateiktu; cik droši ir sakari ar ekspedīciju?

Vadītājs: Varu pateikt. Pašlaik sakaru nav un nevar būt. Ekspedīcija atrodas ļoti, ļoti tālu, un tās aparatūrai nav tāda jauda, lai… Tūlīt es jums parādīšu, kur tā atrodas. Šeit. Varat no­vērtēt attālumu. Un izdarīt secinājumu: ja arī viņi pašlaik nosūtīs informāciju, tad mēs to saņemsim tikai pēc daudziem gadiem, kad ku­ģis jau sen būs paguvis atgriezties. Mēs taču pagaidām .vēl nemākam uzturēt sakarus līdz- telpā. Tomēr informācija, kuru mēs paguvām saņemt, ļauj būt pārliecinātiem, ka ekspedīcija noris normāli.

«Jaunumi ik Stundu»: Vai jūs nevarētu at­šifrēt, ko nozīmē vārdi «ekspedīcija noris nor­māli»?

Vadītājs: Vai jūs interesē, kas tur notiek? Tur ir daudz mierīgāk nekā šeit pie mums. (Smiekli.) Viņi strādā cikliski. Darbs ar katru zvaigzni — viens cikls. Viņi iznirst no līdztel- pas zvaigznes tuvumā — tuvumā, protams,

astronomiskos mērogos —, pēc tam vairākas dienas, iespējams, pat nedēļas lēni tuvojas zvaigznei līdz attālumam, kas ērts novērošanai, nepieciešamo ierakstu izdarīšanai. Tuvošanās laiku viņi izmanto, lai atšifrētu ierakstus, kas izdarīti iepriekšējā ciklā. Protams, tas ir tikai pirmais, virspusīgais atšifrējums. Paveikuši ierakstu pie kārtējās zvaigznes, viņi izvēlas pēc saraksta nākamo, uzņem kursu uz to un atkal ienirst līdztelpā, lai izniruši sāktu visu no gala.

«Globinform»: Mēs jums ļoti pateicamies. * * *

Ekspedīcija patiešām norisēja normāli.

Visi mehānismi darbojās lieliski. Ekipāža tika galā ar saviem pienākumiem. Averovs ātri aprada ar ne­parastajiem apstākļiem, un Šuvalovam pret viņu nebija nekādu pretenziju. Zondēšanai paredzēto zvaigžņu sa­rakstā puse nosaukumu jau bija izsvītrota. Toties infor- matorijā krājās aizvien vairāk kārbiņu ar pierakstītiem kristāliem, un gaistošajos pēdējos pirmsmiega mirkļos varēja pasapņot par to, kā uz Zemes viņi.pat neatpū- tušies ķersies pie detalizētas apstrādes un ierakstu iz­pētes un uzzinās daudz jauna. Šuvalovs, lai gan pats sevī nosodīja šīs necienīgās jūtas, tomēr ar prieku iztē­lojās, kā viņam izrādīsies taisnība un oponenti nožēlos grēkus un kaisīs sev pelnus uz galvas. Kad ekspedīcija

atgriezīsies, vajadzēs daudz pelnu .,.

* * *

— Jā! — Šuvalovs uzsauca, jo pie durvīm pieklau­vēja. — Lūdzu!

Tas bija Averovs.

— Vai pabeidzāt? — Šuvalovs vaicāja. — Labi, lad…

Viņš apklusa, ieraudzījis, ka Averovs pakrata galvu.

— Kas tad nu? Vai kaut kas interesants?

— Tā liekas, — Averovs norūpējies sacīja. — Vai negribat tūlīt ieiet centrā un paskatīties?

Šuvalovs pavīpsnāja.

— Gribu vai negribu, — viņš teica, — bet acīmre­dzot nāksies. Ir nu gan, mans draugs, jums manieres. I ; s tūlīt, tikai pabeigšu …

— Jā, — Averovs piebilda, — ļoti interesanti. Šī zvaigznīte, ko mēs pēdējo zondējām, apzīmēta ar literu Dāls…

— Nē, — Šuvalovs pretojās, — ēs apskatīšos un re­dzošu pats. Komentāri būs pēcāk. Labi, pabeigšu va­karā. Ejam.