VLADIMIRS MIHAILOVS - SAVAM BRĀLIM SARGS

«Globinform»:. Vai nevarētu precizēt, tieši par kādām hipotēzēm ir runa?

Vadītājs: Jūsu lūgumu izpildu labprāt. Pir­mām kārtām, runa ir par Kristiansena—Šuva- lova hipotēzi. Nešaubos, ka jūs par to esat dzirdējuši. Dažkārt to dēvē par Kristiansena— Šuvalova teoriju. Tai ir interesanta vēsture. Zi­nātnieks astrofiziķis Kristiansens dzīvoja un strādāja tāiā pagātnē. Viņš izvirzīja hipotēzi par to procesu attīstību, kas noved pie pārnovu rašanās. Kristiansens uzskatīja, ka procesus, kas notiek tāda tipa maiņzvaigžņu dzīlēs, var regu­lēt ar relatīvi mazu jaudu pielietojumu, izraisot ar to palīdzību specifiskas reakcijas. Piemēram, lai jums būtu pilnīgi skaidrs, — no milzīgas cisternas ūdeni var izsmelt ar glāzi, bet tas pra­sīs daudz darba un lielu enerģijas patēriņu. Ja cisternā izcirstu caurumu, enerģijas patēriņš būs nesalīdzināmi mazāks, taču rezultāts tas pats — ūdens izlīs no cisternas, turklāt pats no sava svara, mēs ļausim, lai šo. darbu veic pie­vilkšanas spēks. Iepriekšējā gadījumā tas mums būtu jāveic pašiem. Ceru, ka jums skaidrs. Tiesa, Kristiansena pieņēmumi attiecībā uz tā­das enerģijas avotiem tika atzīti par aplamiem, un acīmredzot tāpēc viņa teorija bija pamesta novārtā un aizmirsta. Šuvalovs to nejauši uz­gāja jau mūsdienās un pamatoja uz modernās zinātnes bāzes, liekot priekšā izmantot tādus enerģijas avotus, kādi Kristiansena laikmetā ne­bija pieejami. Tagad mēs ceram pārbaudīt iekārtu, kuras darbības pamatā ir Suvalova teo­rija. Tiesa, pārbaudīt nevis uz zvaigznēm, ku­ras varētu kādreiz kļūt pārnovas, bet uz paras­tajām cefeīdām. Grūti pat iztēloties, kādas kolo­sālas iespējas mums pavērtu eksperimenta veikr sme. Tomēr to uzsāks vienīgi tajā gadījumā, jā nebūs nekāda riska, un ari tad tikai pašās eks-

is

pedīcijas beigās, kad būs izpildīti visi pārējie uzdevumi.

«Šodien un Vienmēr» korespondents: Vai jūs esat pārliecināts, ka riska pakāpe nebūs pār­lieku augsta? Otrs jautājums: par kādām kolo­sālām iespējām jūs runājat? Citiem vārdiem, ko iegūs cilvēce, ja hipotēze apstiprināsies?

Vadītājs: Pēc būtības tas arī ir jautājums «kāpēc?», tikai citādi pateikts. Mēģināšu atbil­dēt. Pirmkārt, — kā jums zināms, ekspedīciju vada Šuvalovs. Komentāri droši vien nav vaja­dzīgi, šo izcilo zinātnieku un organizatoru mēs visi sen un labi pazīstam. Viņa titulus es ne­pieminu, lai nepārbaudītu jūsu pacietību; ja tie jums būtu nepieciešami, paņemiet enciklopēdi­jas septiņdesmit astoto sējumu, vienpadsmito kaseti, trīsdesmit ceturto šķirkli. Domāju, ka mēs pilnībā varam paļauties uz Šuvalovu. Uz jautājumu «kāpēc?» izsmeļoši atbildēt ir grūti, jo mēs esam pārliecināti, ka iespējas izmantot šīs iekārtas pieaugs ar katru gadu, protams, ja eksperiments būs veiksmīgs. Nosaukšu tikai vis­vairāk gaidītos rezultātus. Es jau teicu, ka mēs netaisāmies eksperimentēt ar Sauli, tomēr tas nenozīmē, ka cilvēcei nekad nevarētu rasties nepieciešamība iejaukties tās darbībā. Mēs esam tik ļoti pieraduši pie Saules sistēmas, ka, neraugoties uz iemesliem, diez vai kādreiz bū­sim ar mieru šķirties no tās. Taču mēs nemaz neesam pārliecināti, ka mūsu spīdeklis vienmēr uzvedīsies tikpat korekti kā līdz šim. Tādā ga­dījumā var rasties nepieciešamība iejaukties. Jo ātrāk būsim tai gatavi, jo mierīgāk varēsim dzīvot mēs paši un mūsu pēcteči. Nosaukšu citu iespēju. Ceļš uz zvaigznēm ir atvērts. Tagad mēs vairs neparko ņevarēsim noturēt cilvēces visaktīvāko, visdinamiskāko daļu Saules sistē­mas robežās. Domājams, ka planētu trūkumu mēs nejutīsim, tomēr — cik liela daļa no tām būs derīgas apdzīvošanai? Iepriekšējie pētījumi nesniedz labvēlīgas atbildes, — acīmredzot tā­das planētas būs sastopamas diezgan reti. Tur­klāt tās var atrasties tik tālu no mums, ka, ne­ņemot vērā sakaru un pārvietošanās līdzekļu turpmāko attīstību, izveidot jaunas apmetnes un. sniegt tām pirmajā laikā absolūti nepiecie­šamo palīdzību būs ārkārtīgi grūti. Jūs droši vien saprotat, ka planētu derīgums vai nederī­gums apdzīvošanai pirmām kārtām atkarīgs no spīdekļa rakstura un uzvedības. Ja mēs ne tikai izmantosim iespējas, ko sniedz daba, bet varē­sim iejaukties procesos, kas noris uz zvaig­znēm, regulēt tos un pielāgot spīdekļus savām vajadzībām, — mūsu iespējas apgūt izplatījumu pieaugs vairākkārtīgi. Protams, tas ir nākotnes uzdevums, un negribētos, lai jūs uz to pārmē­rīgi saasinātu uzmanību. Tās ir tikai dažas at­bildes uz jautājumu «kāpēc?». Kā redzat, iesākto pētījumu praktiskā nozīme ir milzīga.

«Globinform»: Pateicamies par izsmeļošo pa­skaidrojumu, kā arī par doktora pārliecinošo raksturojumu, lai gan mēs, protams, pazinām Šuvalovu arī pirms tam. Vai jūs nevarētu tāpat raksturot pārējos ekspedīcijas dalībniekus?

Vadītājs (pēc brīža): Stingri ņemot, ekspedī­cijā ir tikai divi zinātniskie dalībnieki. Lido­jumā vēl piedalās doktora Šuvalova skolnieks un līdzstrādnieks doktors Averovs. Tas arī viss.

Zinātnē pietiekami plaši pazīstami arī Averova nopelni. Kā lietišķās astrofizikas pārstāvis viņš lieliski papildina izcilo teorētiķi doktoru Šu­va lovu.

«Globinform»: Bet ekspedīcijā nav tikai zināt­nieki vien. Uz kuģa atrodas arī ekipāža. Vai jūs varat īsumā raksturot tās locekļus?

Vadītājs (brīdi klusējis): Varu ar pārliecību teikt, ka ekipāža ir uzticama, uz to var paļau­ties.

«Marstelle»: Par to mēs nešaubāmies. Tomēr paziņojumā nosauktie vārdi mums neko neiz­saka. Kas tie ir par cilvēkiem? Līdz šim pai tiem nekas nav dzirdēts. Mēs tos nepazīstam. 2ēL. Vai jūs varat sniegt informāciju par katru no viņiem?

Vadītājs (padomājis): Komentāru nebūs. (Troksnis zālē.)

«Saules Sistēmas Sieviete»: Kāpēc?

Vadītājs: Komentāru nebūs.

«Marstelle»: Tātad baumām ir kāds pamats?

Vadītājs: Par kādām baumām jūs runājat?

«Marstelle»: Piemēram, ekipāža sastāvot no robotiem….

* Vadītājs: Tā nav taisnība. Ekipāža sastāv no cilvēkiem.

«Globinform»: Kas tie ir?

Vadītājs: Es jau teicu …

«Šodien un Vienmēr»: Jūs neko nepateicāt.

Vadītājs: Es teicu, komentāru nebūs. Ja ir citi jautājumi — lūdzu.

«jaunumi ik Stundu»: Ir citi jautājumi. Pē­dējā un visos iepriekšējos paziņojumos ekspe­dīcija tiek nosaukta gluži vienkārši par Ekspe­dīciju, ar lielo burtu. Kāpēc gan tai nepiešķirt kārtas numuru un nesaukt to par Pirmo zvaig* žņu ekspedīciju?

Vadītājs: Programma saucas «Zonde», un ari ekspedīciju var nosaukt tāpat. Attiecībā par kārtas numuru nav vienota viedokļa, tāpēc ari pagaidām ekspedīcijai tāds nav piešķirts.

«Jaunumi ik Stundu»: Ko jūs ar to gribat teikt?

«Marstelle»: Vai tas nozīmētu, ka mēs vairs nemākam skaitīt līdz vienam?

Vadītājs: Šajā jautājumā viedokļi dalās, jo ekspedīcija nav pirmā zvaigžņu ekspedīcija. Kādreiz informācija par to ir bijusi populārās vēstures grāmatās, bet ar laiku aizmirsta. Pa­gājuši taču gadsimti. īsumā atgādināšu lietas būtību. Man nav zināms pirmo zvaigžņu ekspe­dīciju skaits, un tā noteikšana prasa nopietnus arhīvu pētījumus. Šādas ekspedīcijas rīkoja jau pašā kosmosa apguves sākumā, tātad ļoti, ļoti sen. Mūsu izpratnē no loģikas viedokļa tādi mē­ģinājumi liekas absurdi, bet no emocionālā vie­dokļa tos var izskaidrot, ja pamēģina sevi iztē­loties mūsu tālo priekšteču vietā. Atļaušos teikt, ka cilvēce toreiz bija jauna. Tā gribēja pati sev pierādīt, ka var visu. Nepaguvusi kā nākas no­stiprināties Saules sistēmā, tā metās uz zvaig­znēm. «Metās» ir ļoti nosacīts termins — jāņem vērā, ka viņi lidoja ar zemgaismas ātrum'iem, ar kādiem mēs pašlaik lidojam Saules sistēmas robežās. Kā zināms, šādu ātrumu pārsniegšanas iespēju mēs atklājām tikai tagad. Tajos senajos laikos ekspedīcijas ilga visu mūžu. Lidojuma ilgums pat uz vistuvākajām zvaigznēm bija sa­līdzināms ar dzīves garumu; atgādināšu, ka se­natnē tā bija daudz īsāka nekā pašlaik. Tāpēc jau no paša sākuma bija skaidrs, ka rīkot pēt­niecības ekspedīcijas nav nekādas jēgas. Cil­vēki lidoja nevis pētīt jaunas pasaules, bet ap­dzīvot tās. Lidoja, zinādami, ka ne tikai neat­griezīsies, bet pat nevarēs nodibināt sakarus, visparastākos sakarus ar savu veco dzimteni. Atļaušos piezīmēt, ka šajā apstāklī pilnībā iz­paužas cilvēks, viņa raksturs. Izsēdiniet cilvēku vienu pašu uz ērtas planētas — drīz-vien jau viņam liksies, ka uz tās ir šauri, ka debesjums viņu ierobežo kā kūniņa, un viņam noteikti sa- gribēsies šo kūniņu pārgrauzt un aizlidot. Aiz­lidot pēc iespējas tālāk, pat ja viņš zinās, ka jaunajā vietā būs nevis labāk, bet sliktāk. Tāds jau cilvēks ir un, neraugoties uz pūlēm to iespaidot, citāds nekļūs. Tādēļ jūs, ja vien vē­laties, varat izdarīt secinājumu, ka jautājums par ekspedīciju numerāciju nemaz nav tik vienkāršs, kā sākumā varētu likties.