VLADIMIRS MIHAILOVS - SAVAM BRĀLIM SARGS

Piteks teica, kā sauc viņa tautu, taču man liekas, vēsture tādu nav ievērojusi. Viņš nosauca arī savu vārdu, bet neviens no mums nevarēja atkārtot nevienu skaņu. Šim nolūkam, manuprāt; jābūt vismaz trim mē­lēm, turklāt divreiz garākām par mūsējo un reizēm pat sasietām mezglā. Pitekam gan ir tikai viena pati, un paliek liels dabas noslēpums, kā viņš ar to tiek gala. Vienīgais, ko precīzi zinu, — tur, kur viņš dzīvojis, bijis silts. Tāpēc Piteks pie pirmās izdevības cenšas pa­dižoties savā dabiskajā izskatā. Viņam tiešām ir ap­skaužama muskulatūra, neviena grama tauku. Mūsu audzinātājiem sagādāja zināmas grūtības pārliecināt Pi- teku par to, ka mazumiņš drēbju tomēr jāvelk mugurā. Viņš paklausīja, lai gan nenoticēja. Viņš ir drukns, staigā bez trokšņa, lieliski prot lēkt, neēd maizi, bet gaļu, pat sintētisko, var patērēt milzīgos daudzumos, iztiekot bez naža un dakšiņas.

. Viņš ir mazliet paslinks, jo ne brīdi nedomā par nā­kotni, nerūpējas par to un neko nedara iepriekš, dara tikai tad, kad citādi vairs nevar iztikt. Toties reakcija viņam lieliska, viņš varētu būt nevis otrais, bet pirmais pilots, ja vien viņam būtu mazliet vairāk attīstīts paš- saglabāšanas instinkts. Tas attiecas arī uz mūsu visu saglabāšanu dzīvajos. Diemžēl viņa drosmei nav ne­kādu robežu. Domāju, ka tā ir viņa individuālā īpašība, lai gan varbūt visi viņa tautieši bijuši tādi un tieši tā­pēc arī izzuduši. Cilts izjūta (pie mums teiktu — kolek­tīva izjūta) viņam attīstīta vairāk nekā jebkuram no mums. Piteks var riskēt ar kuģi un visiem, kas tajā atrodas. Taču viņš arī ziedotu savu dzīvību dēļ ikviena no mums, ja gadītos tāda nepieciešamība, un ar vēl lie­lāku prieku viņš laupītu dzīvību pretiniekam.

Diezgan bieži, lai gan mazliet vienveidīgi, viņš stāsta par cilšu kariem. Es reiz joka pēc apvaicājos; vai viņi nav ēduši uzvarētos ienaidniekus. Piteks neatbildēja. Pasmaidīja un ar mēles galiņu aplaizīja savas biezās lūpas.

Ko vēl varētu par viņu pateikt? Ar sievietēm viņš apietas elementāri vienkārši. Lai cik tas savādi būtu, viņām, modernām un augsti intelektuālām, tas patīk. Starp citu, šajā laikmetā izprast sievietes nav nemaz vieglāk, bet arī ne grūtāk kā iepriekšējā, kas ne tuvu nebija tik attīstīts.

Beidzamais no mums — Roka. Lokanā Roka. Tā viņš pārtulkoja savu vārdu pēc pirmā mācību seansa, kad mēs pēkšņi atklājām, ka sarunājamies visi vienā valodā. Tā nevienam no mums nav dzimtā valoda, tomēr mēs to pārvaldām tik brīvi, it kā būtu jau pratuši no dzim­šanas. Roka ir indiānis, dzīvojis kaut kur pie Dtelajiem ezeriem, tur manā laikā atradās Kanādas un Savienoto Valstu robeža. Runāt ar Roku par robežām nav vērts, jo viņa laikā nebija ne Kanādas, ne Savienoto Valstu, par baltajiem cilvēkiem tur neviens neko nebija dzir­dējis. Savu vārdu Roka ir godam pelnījis. Viņš ir no tiem cilvēkiem, par kuriem saka — zelta rokas, viņam piemīt iedzimta konstrukciju, detaļu mijiedarbības iz­jūta, rasējumu viņš uztver trijās dimensijās kā reālu mehānismu. Nokļuvis šeit, viņš īsā laikā kļuva par iz­cilu speciālistu un devās lidojumā kā kuģa inženieris.

Dīvainā kārtā viņš pilnīgi atbilst indiāņa literārajam sl.andartam: ir nesatricināmi mierīgs, runā tikai tad, ! ad viņam jautā vai kaut kas jāpasaka par kuģa dzinē­jiem. Viņam nekad nemainās sejas izteiksme, un Bru­ņinieks, liekas, viņu par to apskauž. Atšķirībā no l?i- teka Lokanā Roka nemīl runāt par pagātni, savu laiku un savu tautu. Mēs šajā ziņā dažkārt grēkojam. Gadās, Uve Jorgens aizmirstas un skaļi nosaka: «Mēs, vā- «ieši…» — un viņa acīs iekvēlo uguntiņa. Tiesa, viņš liilīt pat apķeras un samulsis pasmaida. Es pats jau arī :id tad sāku: «Bet pie mums…» — un arī apklustu, jo Ugad mēs esam vai nu tikai seši un neviena vairāk, vai <11 ī visa tagadējā cilvēce, kuras tikumiem un ieradu­miem — lai Jūlijs Cēzars man piedod plaģiātu — mēs

vai nu nevarējām, vai negribējām pa īstam pielāgoties. Mūsu zinātnieki — diyi slaidi, melnīgsnēji un ar ne­iedomājamu zināšanu daudzumu pieblīvēti cilvēki —• ir daļa no šīs pārējās cilvēces.

Mēs gan lieliski sadarbojamies, taču viņiem ir sava pagātne un nākotne, mums — sava, lai gan tagadne noris vienā kuģī. Mūsu nākotnei droši vien būs maz kopīga ar viņu nākotni.

Viņiem kuģis ir izziņas instruments, mums — pasaule. Turklāfc*daudz lielākā mērā nekā tālu izplatījumā esošā Zeme, Tur mēs bijām viesi, šeit jūtamies kā mājās. Mēs labāk nedomājam par to, kas būs ar mums, kad ekspe­dīcija beigsies un mēs atgriezīsimies bāzē. Pirmām kār­tām jāatgriežas sveikiem un veseliem. Visticamāk, ka pēc šīs ekspedīcijas dosimies citā, jo mums būs tāda pieredze, kādas uz Zemes nav nevienam.

Par to es domāju, pastaigājoties pa savu Atmiņas dārzu. Lidojums pašlaik norisēja mierīgi, mēs bijām iz- niruši no līdztelpas un tuvojāmies kārtējai zvaigznei, piloti vadīja kuģi, un man atlika laiks pastaigai — es kā nekā biju šī kuģa kapteinis, dieva pirmais vietnieks («Tā-gan!» svinīgi noteica Mūks un pamācoši pacēla pirkstu, kad es viņam atklāju šo formulu).

Dārzā svilpoja vējš, čīkstēja priedes. Tad šajās tīka­majās skaņās ielauzās jaunas.

Parasti es izsaucu kādu, nevis izsauca mani. Acīm­redzot noticis kaut kas svarīgs, jo doties uz centrālo posteni, lai vadītu pāreju uz orbītu, bija par agru, līdz tam vēl jāgaida vismaz divas diennaktis. Steidzīgi pa­griezos, vienā mirklī atrados pie savas vasarnīcas dur-, vīm, iegāju, aizvēru durvis, piemiedzu acis spilgtajā gaismā, kas vienmēr dega manā kajītē, un no turienes atsaucos:

— Kapteinis Uldemīrs.

Tā mani šeit sauca. Tas arī bija gandrīz vai mans vārds, tikai mazliet stilizēts.

— Kapteini Uldemīr, ekspedīcijas priekšnieks lūdz jūs ierasties zinātniskajā salonā.

Pēc balss pazinu Averovu.

— Ar prieku, — atbildēju vispārpieņemtajā pieklā­jībā.

Kas gan viņiem tur būtu noticis?

Uzvilku formas svārkus, apskatīju sevi apjomīgā spogulī. — kapteiņa apģērbam jābūt kārtībā • un iz­gāju, uzbraucu četrus klājus augstāk un devos tālāk pa gaiteni. Piegāju pie viņu zinātniskā centra durvīm un atvēru tās. . -

Dokumenti

Izraksts no ekspedīcijas «Zonde» zinātniskā žurnāla

587. ekspedīcijas diena.

īss .ieraksta saturs: Par ekspedīcijas atgrieša­nos pie objekta Nr. 11.

Dalībnieki: Visa ekspedīcija.

Teorētiskie priekšnoteikumi: Konstatēts, ka objekts ir ārkārtīgi bīstams Saules sistēmas iedzīvotājiem, jo uz tā notiekošie procesi var novest pie pārnovas uzliesmojuma laika pe­riodā no dažiem mēnešiem līdz dažiem gadiem. Dati jāprecizē.

Paveiktais: Ekspedīcija startēja no objekta Nr. 12 rajona. Pāreja līdztelpā notika bez trau­cējumiem, tai laikā novēroti efekti, kas aprak­stīti iepriekš (skat. 212., 364., 471. ierakstu) un neiespaido manevru. Izeja no līdztelpas 512 milj. kilometru attālumā. Tuvošanās līdz distancei 200 milj. kilometru. Pāreja uz apļa orbītu. Sā­kam novērojumus.

Gaidāmie rezultāti: Kristiansena teorijas par priekšsprādzienu procesiem eventuālās pārno- vās apstiprinājums un precizējums.

Iespējamie traucējumi: Pāragrs pārnovas sprādziens. v

Iespējamās sekas: Kuģa un visa ekspedīcijas sastāva iznīcināšana.

Veiktie drošības pasākumi: Plānots darbus veikt minimālā laikā. Iespējams mēģinājums iejaukties objekta Nr. 11 procesa norisē. (Jau­tājums tiek diskutēts.)