Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Tādējādi mana romāna pieņēmums, ka vientuļajā lielajā salā, ko izveidojusi liela vulkāna virsotne un krāteris Ziemeļu Ledus okeāna ūdeņos, vulkāna siltums kopš leduslaikmeta beigām palīdzējis saglabāties mamutiem un pirmatnējiem cilvēkiem, nemaz nav tik neticams. Tajā pašā siltajā, polāro ledu ielenktajā salā varēja atrast patvērumu arī onkiloni, izceļotāji no Aļaskas, Amerikas indiāņu cilšu radinieki, kas, čukču vajāti, atkāpās no kontinenta uz Ziemeļu Ledus okeāna salām.

Jautājumu par onkilonu pazušanu vajadzētu pētīt PSRS Zinātņu akadēmijas Materiālās kultūras vēstures institūtam vai Vēstures institūtam, lai noskaidrotu šīs Sibīrijas ziemeļu tautas vēsturi, tās dzīvi pirms trīssimt vai četrsimt gadiem. Jaunsibīrijas salās atrastas onkilonu īpatnējo mītņu paliekas, kas pierāda, ka šīs cilts locekļi tur kādu laiku mitinājušies, bet vairāk nekas par viņiem nav zināms. XIX gadsimta polārpētnieki viņus salās vairs nav atraduši. Varbūt visi onkiloni izmiruši kādā epidēmijā vai gājuši bojā, mēģinādami pārcelties laivās no vienas salas uz otru vai pāriet pāri jūrai pa jaunu, vēl neizturīgu ledu?

Paliek neskaidrs arī jautājums par putnu pārlidojumiem pavasaros uz ziemeļiem un atgriešanos rudeņos uz kontinentu, par ko dažreiz ziņo prese. Sā jautājuma atrisināšanai nepieciešams:

1. Rūpīgi iztaujāt iedzīvotājus visā Sibīrijas ziemeļu piekrastē, sākot no Oļeņokas un Ļenas upju grīvām rietumos līdz Kolimas upes grīvai austrumos, kā arī ziemotājus Jaunsibīrijas arhipelāgā un Vrangeļa salā, lai noskaidrotu, vai vēl turpinās putnu pārlidojumi uz ziemeļiem un atpakaļ un, ja turpinās, tad kādā daudzumā un kādā sastāvā, — tas ir, kādas sugas novērojamas gājputnu baros un kādas sugas ir pārsvarā.

2. Ja putnu pārlidojumi vēl turpinās, tad lidmašīnām, kas ik gadu dodas izlūklidojumos virs okeāna lediem, lai noskaidrotu to daudzumu un kustību un tā palīdzētu organizēt sekmīgu navigāciju pa Ziemeļu jūras ceļu, pastāvīgi vajadzētu meklēt nezināmo zemi, kas slēpjas ledos, un izdarīt novērojumus, lai beidzot noteiktu tās lielumu, reljefu un salas īpatnības. Putnu pārlidojumi uz ziemeļiem, ko vēl 1938. gadā ievēroja kāds pārziemotājs Henrietes salā, pierāda, ka šajā gadā ziemeļos starp lediem bijusi zeme, kur putni varēja ērti pārlaist vasaru un ligzdot. Tomēr Henrietes sala atrodas austrumos, tāpēc rodas šaubas, vai šie putni lidojuši uz Saņņikova Zemi, kurai vajadzētu būt (ja tā pastāvējusi 1938. gadā) vairāk rietumos. Tātad ledos uz ziemeļiem no Delonga arhipelāga vēl 1938. gadā vajadzēja atrasties kādai zemei, kur putni varēja pārlaist vasaru. Varbūt kāds no jaunajiem lasītājiem, kļuvis par polārās aviācijas lidotāju, izvirzīs sev uzdevumu uzminēt šo mīklu, atklās ledos un miglas autos paslēpušos salu, nosēdīsies uz tās, izpētīs šo zemi un pavēstīs mums, kāda tā izskatās mūsu dienās.

Varbūt derētu nobeigumā atgādināt, ka Ziemeļu Ledus okeānā uz ziemeļiem no Taimiras pussalas atrodas Severnaja Zemļas arhipelāgs, kuru pirmo reizi 1930. — 1932. gadā pētīja ekspedīcija četru cilvēku sastāvā, starp tiem ģeologs Urvarlcevs, kurš aprakstījis pētījumu gaitu un atklājumus labā grāmatā. Tomēr vēl palikuši daudzi neatrisināti jautājumi, un tuvākajos gados būtu visai vēlams sarīkot jaunu ekspedīciju, lai pilnīgāk izpētītu šo arhipelāgu.

V. Obručevs