Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Tikai pašās oktobra beigās viņi, stipri noguruši, ar trim atlikušajiem suņiem atgriezās Kazačjē.

Ceļotāji pēc garā ceļa pūliņiem un grūtībām veselu nedēļu atpūtās Ņikiforova mājā; viņi piecēlās tikai maltīšu laikā un pēc tam atkal likās gulēt. Starp citu, polārās ziemas nakts un niknais sals nemudināja arī citus šā skarbā novada ļaudis uz aktīvāku darbību.

Naivajai Annuirai nožēlojamā Kazačje ar tās pāris desmitiem sniegā ieputināto mājiņu likās liels ciemats; viņa pirmo reizi redzēja mājas ar jumtiem, krāsnis ar dūmeņiem, logus, galdus, krēslus un gultas, pirmo reizi uzzināja, ka var gulēt un sēdēt ne vien uz zemes un ēst, ne vien turot trauku uz ceļiem; tie visi bija brīnumi, pie kuriem vajadzēja pierast, kaut gan daža lieta viņai šķita smieklīga vai nevajadzīga.

Ar ierašanos Kazačjē ekspedīcija, kura bija devusi tādus atklājumus, bet beigusies ar viena dalībnieka nāvi un visu kolekciju un piezīmju bojāeju, īstenībā bija uzskatāma par pabeigtu, un Gorjunovs varētu palikt uz dzīvi vai nu šeit, vai kur citur, bet akadēmiķim Šenkam uzrakstīt un aizsūtīt sīku pārskatu. Tomēr Gorjunovs izjuta dziļu cieņu pret zinātnieku, kas bija uzticējis lielu naudas summu un instrumentus gluži svešam cilvēkam gandrīz pilnīgi fantastiskas ekspedīcijas rīkošanai. Viņam gribējās aizbraukt pie zinātnieka personiski un pastāstīt par visu piedzīvoto, kā arī papildināt stāstījumu ar otra ekspedīcijas dalībnieka liecībām. Bez tam vajadzēja nogādāt atpakaļ uz galvaspilsētu instrumentus un atdot akadēmiķim naudu, ko ekspedīcijas locekļi bija ieņēmuši, pārdodot nartas, laivu, šautenes, teltis un pārējos piederumus. Lielu daļu šo mantu atpirka Gorohovs un Ņikiforovs, kas ļoti augstu vērtēja labas nartas un ieročus.

Savācis kādus tūkstoš rubļus, ieskaitot ari Šenka izsniegtās naudas pārpalikumu, Gorjunovs, Ordins un Annuira cauri Verhojanskai izbrauca uz Jakutsku. Tomēr šeit radās šķēršļi: Ordina trimdas laiks vēl nebija beidzies, un gubernators nebija ar mieru viņu atlaist, bet Annuira viena pati nevēlējās braukt, jo garais ceļš ziemā viņai iedvesa bailes. Ordinam atļāva palikt Jakutskā, kas Annuirai jau šķita milzīga galvaspilsēta ar neskaitāmiem brīnumiem — sākot ar kaķiem, govīm un ragavās iejūgtiem zirgiem un beidzot ar balles tērpiem un gramofonu.

Gorjunovam vajadzēja braukt vienam un apmierināties ar Annuiras fotogrāfiju, kas attēloja tetovēto meiteni mājas tērpā — tikai ar jostu ap gurniem. Viņš veda sev līdzi arī nelielu iežu kolekciju no Saņņikova Zemes un Beneta salas un vienīgo Saņņikova Zemes fotogrāfiju, kas bija uzņemta no kalnu kores pēdējā brīdī pirms aizbraukšanas. Decembra beigās Gorjunovs atbrauca galvaspilsētā un tūliņ ieradās pie Senka.

Akadēmiķis bija saņēmis tikai īsu telegrammu, kas vēstīja par Saņņikova Zemes atklāšanu un ekspedīcijas dalībnieku atgriešanos, un tāpēc ar pilnīgi saprotamu nepacietību gaidīja atbraucam Gorjunovu, kuru vēlējās stādīt priekšā akadēmijai un zinātniskajām biedrībām un uzaicināt viņu nolasīt publiskas lekcijas par apbrīnojamo ceļojumu. Tomēr Gorjunovs lūdza akadēmiķi vispirms noklausīties viņa ziņojumu vienatnē.

Un tad kādu vakaru tajā pašā istabā pie tā paša galda, tāpat kā pirms gada, Senks noklausījās Gorjunova stāstījumu. Kad ceļotājs pieminēja mamutus, degunradžus, meža vēršus un citas dzīvās fosilijas, akadēmiķis atplauka un iesaucās:

— Protams, jūs viņus izmērījāt, nofotografējāt un pārvedāt kaut ko, lai pierādītu šo apbrīnojamo atklājumu!

Onkilonu un paleolīta cilvēku pastāvēšana arī pārsteidza viņu, tāpat ziņas par to dzīvi un paražām.

Vēl nepaspējis izklāstīt smagās atmiņas par Saņņikova Zemes un tās iemītnieku pēdējām dienām, Gorjunovs uz brīdi apklusa. Senks nodomāja, ka jaunais cilvēks beidzis stāstu, un sacīja:

— Jūs taču esat pārvedis dienasgrāmatas un fotogrāfijas, varbūt pat dzīvnieku galvaskausus un ādas, onkilonu un mežoņu traukus un ieročus? Mēs tad sarīkosim tādu referātu, ka satrieksim visus šos neticīgos Tomus!

— Jā, tas viss mums bija… bet viss, viss gājis bojā!

— Ko jūs sakāt! Tātad pagalam viss, viss?

Saviļņots Senks noklausījās stāstījuma beigas, aplūkoja fotogrāfiju un iežus un sacīja:

Saņņikova Zemes karte:

1 — bāze pie kupenām; 2 — pirmais burbuļojošais ezers; 3 — ala ar kauliem4 — onkilonu galvena apmetne; 5 — Samaņa mītne; 6 — svētais akmens; 7 — degunradžu klajums; 8 — vampu apmetne; 9 — onkilonu zieme u apmetne; 10 — klajums ar slēpni; 11 — vampu ala (kaujas vieta); 12 — onkionu kapsēta; 13 — meža robeža; 14 — Tūkstoš Dūmu ieleja; 15 — mamutu klajums; 16 — svētais ezers.

— Tātad mēs tagad, pēc četru aculiecinieku apgalvojuma, zinām, ka Saņņikova Zeme eksistē, tā ir milzīga vulkāna krāteris, kas atrodas apmēram simt kilometru attālumā uz ziemeļiem no Koteļnija salas, un šis vulkāns nesen atjaunojis savu darbību. Uz šo datu pamata es mēģināšu tuvākajā laikā ierosināt, lai akadēmija organizē ekspedīciju, kas būtu pietiekami apgādāta ar līdzekļiem un zinātniekiem. Tās mērķis būs sasniegt šo zemi un pēc iespējas drīzāk izpētīt to, kas vēl atlicis no tās iedzīvotājiem. Jūs abi, protams, piedalīsieties šajā ekspedīcijā, lai ar savu pieredzi nodrošinātu visa pasākuma sekmes.

— O, protams! Bet kā tagad būs ar ziņojumu akadēmijā un zinātniskajās biedrībās? — Gorjunovs jautāja.

— Patlaban tas vienīgi kaitētu, — Šenks atbildēja. — Jūs piekritīsiet, ka viss, ko jūs man pastāstījāt, ir tik neparasts, tik brīnišķīgs un neticams, ka vajadzīgi pārliecinoši pierādījumi, bet tas, ko jūs varat parādīt klausītājiem, ir pārāk maz. Šī tetovētās sievietes fotogrāfija — sacīs, ka tā ir eskimosu vai čukču sieviete, arī viņas savās mītnēs staigā puskailas un tetovē ķermeni, turklāt pieder pie tā paša tipa. Un šis bazalts no Saņņikova Zemes klinšu kores — ar ko jūs varat pierādīt, ka tas ņemts no turienes, nevis no Beneta salas vai no Svatojnosa raga? Un šī fotogrāfija ar ieplaku, ezeru un vulkāna izvirdumu — tajā gandrīz nekas nav redzams! Kāpēc jūs nefotografējāt vairāk un labāk pēc tam, kad nartas ar ekspedīcijas rezultātiem bija gājušas bojā?

— Tāpēc, ka mēs jau bijām izlietojuši visas plates, fotografējot cilvēkus, dzīvniekus un dabas ainavas, un tikai viena nejauši bija palikusi kasetē. Sievieti es nofotografēju, jau atbraucis Jakutskā.

— Cik nepatīkami! Ja būtu kaut vai uzņēmumi, kas rāda Saņņikova Zemi no klinšu kores, kā arī no Beneta salas, tos varētu uzskatīt par pierādījumiem. Bet tagad neviens jums neticēs.

— Vai patiešām arī jūs man neticat? — Gorjunovs nomākts iesaucās.

— O nē, es jums pilnīgi ticu! — Šenks steidzās viņu nomierināt. — Nav iespējams izdomāt visu, ko jūs stāstījāt … Tomēr citi, neticīgāki, sacīs: vecais muļķis iedevis naudu kaut kādiem nepazīstamiem katordzniekiem, kas viņam sapūtusi pīlītes. Tie noplītējuši iedoto naudu un pēc tam kopā izdomājuši pamācošu stāstu maziem bērniem par fantastisko zemi un tās brīnišķīgajiem iedzīvotājiem un to visu iestāstījuši lētticīgajam Šenkam, lai kaut kā attaisnotos. Nē, labāk pagaidām klusēsim!