Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Beidzot Gorohovs to atrada un īrās projām pa šauro kanālu starp meža sienām; kļuva tumšāks, un vajadzēja airēt ļoti uzmanīgi, lai uz kāda zara nepārplēstu laiviņas plāno dibenu. Gorohovs nolika airi un ļāva, lai straume nes vieglo laivu. Tomēr drīz straume kļuva pavisam vāja, un pēdīgi sākās pretstraume, tā ka no jauna nācās ķerties pie aira; izmērījis dziļumu, Gorohovs konstatēja, ka ūdens nesniedzas augstāk par ceļiem.

Tikko viņš sāka airēt, priekšā atskanēja stiprs troksnis, ūdens šļaksti, sprauslošana un maurošana — acīm redzot, pa taku nāca meža vērši; tikšanās ar tiem bija ārkārtīgi bīstama. Gorohovs, ilgi nedomādams, iestūma laiviņu meža biezoknī divus trīs soļus no takas, aptvēra ar vienu roku koka stumbru, bet ar airi atspiedās pret zemi un sāka gaidīt. Šļaksti un troksnis ātri tuvojās, un tad pa šauro taku garām viņa patvērumam tusnīdami, šņākdami un sprauslodami tumšā masā sāka virzīties lieli dzīvnieki, spiezdamies cits citam virsū; tie steigšus bēga no plūdiem uz ziemeļiem. Vērši skrēja smagos rikšos, brizdami pa ūdeni gandrīz līdz vēderam, šķiezdami šļakatu strūklas un saceldami viļņus, kas aizvēlās dziļāk mežā. Ja Gorohovs nebūtu turējies pie koka un atspiedies ar airi pret zemi, viļņi droši vien viņu apgāztu; jakuts aizvadīja nepatīkamus brīžus, kamēr meža vēršu bars paskrēja garām un ūdens nomierinājās.

Viņš nepaspēja aizirties ne simt metru, kad no jauna izdzirda strauji tuvojamies troksni un šļakstus, un atkal viņam vajadzēja patverties meža biezoknī. Šoreiz garām aizjoņoja vairāki degunradži, kas sacēla tādus viļņus, ka Gorohovs tikai ar pūlēm noturēja laivu līdzsvarā; viņu apšļāca milzīgas ūdens šaltis.

— Esiet nolādēti, lempīgie radījumi, velns lai jūs rauj, nolāpītie lopi! — viņš rūca, slaucīdams seju. — Šitā tālu netiksim, ūdeni ne ar ko nevar izsmelt, tumšs ari kā ellē.

Degunradžu saceltie viļņi vēl nebija paspējuši norimt, kad jau tuvojās zirgu bars, vēl vairāk saviļņodams ūdeni; zirgi skrēja ātrāk nekā meža vērši, slējās pakaļkājās, cenzdamies tikt cits citam garām, sprausloja un zviedza.

Neaizīries līdz nākamajai norai, Gorohovs bija spiests paslēpties vēlreiz; tagad juku jukām bēga meža vērši un zirgi, bet tiem nopakaļ joza vēl kādi desmit lāči. Beidzot viņš izīrās klajā ezerā un devās pāri ūdeņiem, metot likumu apkārt ezera viducim, kur pacēlās ūdens paugurs; kad viņš bija gandrīz pašā vidū, ūdens pēkšņi sakūlās putās, pacēlās uz augšu, un viļņi gandrīz apsvieda laiviņu. Dārdi un ūdens šļaksti, kas atskanēja no ieplakas malām, liecināja, ka Saņņikova Zemi piemeklējis jauns zemestrīces grūdiens. Cīnīdamies ar viļņiem, Gorohovs beidzot sasniedza nākamo mežmalu, atrada kanālu un īrās tālāk, bet drīz vien neizpratnē apstājās; kanāls sadalījās trīs zaros, un naktī nebija iespējams izraudzīties vajadzīgo virzienu — ieplakas malas klintis nevarēja saskatīt, kompasa nebija, un zvaigznes neredzēja.

«Neko darīt, vajadzēs gaidīt, kamēr svīdīs gaisma,» Gorohovs nosprieda. «Droši vien rīts atnāks ātri: es taču tik ilgi klīstu pa ūdeņiem, bet zemestrīce sākās pēc pusnakts.»

Gorohovs iegriezās no kanāla meža biezokni, kur no klajuma un takas varēja aizvelties vienīgi pavisam vāji viļņi; piesējis tāšu laiviņu pie koka, viņš satinās segā, izstiepās garšļaukus un, viegli šūpodamies viļņos, aizmiga.

Jakuts pamodās vēlu no Raibā kaucieniem. Atvēris acis, viņš ieraudzīja, ka pa nakti ūdens stipri cēlies un piespiedis laiviņu pie koka zariem. Suns bija tā saspiests, ka nevarēja ne pakustēties. Lai atbrīvotu Raibo, vajadzēja ķerties pie naža un nogriezt vairākus zarus. Gorohovs mēģināja izmērīt ūdens dziļumu, bet nevarēja aizsniegt dibenu, kaut gan airis kopā ar roku bija vairāk nekā divus metrus garš.

«Tad nu gan ir plūdi!» jakuts nodomāja. «Tagad pa ceļam nevienu zvēru vairs nesastapšu — tie, kuri nav paspējuši aizbēgt, visi būs apslīkuši.»

Suns, atbrīvots no gūsta, apošņāja mantu maišeli, luncinādams asti un mīlīgi raudzīdamies saimniekā.

— Izbadojies, nabadziņš! — jakuts attapās. — Patiešām — laiks brokastot, tikai ēdamā mums tāds mazumiņš vien ir, un arī tēju nevar uzvārīt. Tāpat nomedīt neko vairs nevar!

Gorohovs izvilka no maišeja plāceni un žāvētu zosi, ko bija paķēris no bagātīgā krājuma, kas glabājās zem mītnes jumta, un sāka ēst, atdodams sunim neapgrauztus kaulus un arī pa gabaliņam gaļas.

— Ek, Raibais, beidzamā zoss! — viņš uzrunāja suni. — Mūsu krājumi jau noslīkuši, un neviens tos nav izglābis — kāda skāde!

Pārtikas krājumi jakutam atgādināja Raku, viņas rūpes, un viņam kļuva skumji ap sirdi. Gorohovs atcerējās Kazačji un savu veco, kašķīgo sievu, kuras dēļ bija bieži aizgājis no mājām pie kaimiņiem vai salīdzis par kajuru pie tirgotājiem tālos braucienos. Tad viņš iedomājās, ka varētu vēl pamēģināt aizvest Raku sev līdzi — onkiloni droši vien apstājušies pirmajā sausajā norā un guļ pēc nakts šausmām un bēgšanas. Varēja pieirties viņiem tuvāk, paslēpties mežmalā un pagaidīt, kamēr Raku parādīsies kaut kur tuvumā, uzsaukt viņai — un tad laivā un projām! Pa ūdeni onkiloni viņus nepanāks. Biedri līdz vakaram vēl gaidīs, bet, ja arī ir aizgājuši, pirmajā dienā tālu netiks, un pa pēdām tos varētu ātri panākt. Gorohovs saprata, ka pa nakti viņš aizīries tikai līdz nākamajam klajumam, tas ir, trīs četrus kilometrus, ne vairāk, — tātad atceļš nebūs pārak garš.

Pieņemis šo lēmumu brokastu laikā, jakuts atraisīja vieglo laiviņu un īrās uz ziemeļiem. Saule, uzlēkusi jau sen, laiku pa laikam paspīdēja cauri mākoņiem un sāka sildīt. Dienas gaismā plūdu aina vairs nelikās tik baismīga kā naktī. Ūdens mirdzēja un vizmoja, un meža siena spoguļojās rāmajā ezerā. Gorohovs brīnījās vienīgi par visvisādiem gružiem, kas peldēja uz ūdens mežā un kanālos; tikai klajumos, no kurienesūdens bija plūdis uz visām pusēm, tā virsma bija tīra. Atri atīries līdz norai, kur atradās virsaiša ģints apmetne, viņš nolēma papildināt pārtikas krājumu — piebrauca pie savas mītnes, kas bija applūdusi līdz pašai durvju augšai, uzrāpās uz jumta un pa dūmeni izvilka vairākus pārus žāvētu putnu, kuri bija piekārti zemnīcā pie griestiem; aiz priekiem viņš pat atdeva veselu pili Raibajam, kas brokastis bija saņēmis pavisam maz. Suns, labpatikā ņurdēdams, nogūlās laivā un sāka grauzt putnu.

Pēc tam jakuts airēja tālāk uz to pusi, kur naktī bija aizgājuši onkiloni. Pa kanālu mežā vajadzēja irties cauri lapu, zariņu un visādu gružu kārtai, ko ūdens bija pacēlis no zemes. Vietām redzēja beigtus putnus un sīkus dzīvnieciņus; kādā kokā viņš pamanīja noslēpušos caunu un mednieka alkatībā nosita zvēriņu ar airi.

— Kaut arī vasaras spalva, cepurei derēs, tik un tā nobeigsies badā, — jakuts, pievākdams medījumu, nomurmināja.

Virzīdamies uz ziemeļiem, viņš ievēroja, ka ezeri vairs neburbuļo tik stipri un ūdens nav tik dziļš — airis jau sasniedza zemi.

— Ek, žēl, ka nav Matveja Ivanoviča — viņš man izskaidrotu, kālab tik daudz ūdens gāžas ārā no zemes. Laikam atvērušies zemes dziļumi, kā teikts svētajos rakstos, un sākušies grēku plūdi. Paldies dievam, ka no augšas vēl negāžas virsū balts ūdens, citādi klātos pavisam ļauni.

Pēc pusdienas ūdens klajumos un kanālos jau bija pavisam sekls, un varēja saskatīt nelielu krūmu galotnes, bet apkārt ezeriem klajumos — meldrus; vajadzēja irties lēnītiņām, lai neuzgrūstos kaut kam asam. Drīz vien tāšu laiviņa lāgu lāgiem sāka pieskarties zemei un beidzot uzsēdās uz sēkļa. Gorohovs izkāpa un brida tālāk brišus, vilkdams laiviņu sev līdzi. Vēlāk vajadzēja izsēdināt arī Raibo, bet maišeli likt uz muguras un vilkt gandrīz tukšo laivu pa zāli, ko tikko klāja ūdens. Beidzot viņš iznāca klajā, slapjā pļavā; te ūdens mirdzēja tikai šur tur ieplakās. Klajumā bija dzīvnieku ka biezs: meža vēršu un briežu bari, kā arī vairākas degunradžu saimes vai nu ganījās, vai atpūtās, guļot zālē; krūmos rukšķēja mežacūkas, rakņādamās mitrajā zemē.