Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

— Patiesību sakot, tās gan bija lāču pēdas, — vecākais no karavīriem atbildēja, — bet mēs domājām, ka baltie burvji pārvērtušies lāčos, lai mēs pēc pēdām nevarētu uzzināt, uz kurieni viņi aizgājuši.

Gorohovs sāka skaļi smieties. Onkiloni izbrīnījušies palūkojās uz viņu, bet Amnundaks nikni noprasīja:

— Kāpēc tu esi tik jautrs?

Gorohovs atģidās, ka viņam nebūtu izdevīgi, ja onkiloni zaudētu ticību balto cilvēku varenībai, un atbildēja:

— Man nāk smiekli, ka viņi ari Annuiru pārvērtuši par lāču māti: viņi taču bija trīs, bet karavīri redzējuši četru zvēru pēdas.

— Jā, jā, ceturtā zvēra pēdas bija mazākas — acīm redzot, sieviešu! — karavīri apstiprināja.

— Labi, ejiet pie šamaņa, — Amnundaks nosprieda.

… Aizsūtītie karavīri atgriezušies pavēstīja, ka šamanis pats gribot aiziet uz svēto ezeru, bet pēc tam atnākšot šurp uz lūgšanu; viņš pavēlējis sagatavot upurēšanai briedi.

Gorohovs, kura katru soli pēc Amnundaka rīkojuma uzmanīja karavīri, zvilnēja sava guļvietā un prātoja, vai tikai darījis labi, ka palicis viens pats pie onkiloniem. Ja atkal uznāks kādas nelaimes, onkiloni tās pierakstīs vai nu viņam, vai viņa biedru aiziešanai. No viņa prasīs to, ko viņš nevar izdarīt, sāks draudēt… Kas zina, ko šie ļaudis var sadomāt!

Varbūt viņam arī doties projām? Biedri apsolījuši gaidīt divas dienas un naktis. Tikai tagad viņu apsargā un nav viegli tikt projām. Un ko gan vakarā samelsīs šamanis? Gorohovs sadrūvējās pavisam, un tikai viņa sieva Raku, apsēdusies blakus, tērzēdama izklaidēja vīru.

Krēslā atnāca šamanis, čukstus apspriedās ar Amnundaku, pēc tam apsēdās pie uguns apsildīt savas kaulainās rokas; burvis stingi blenza liesmās, un viņa lūpas kustējās bez skaņas. Pēc brīža šamanis pacēla galvu un sacīja:

— Ir pienācis laiks!

— Sievietes, ņemiet bērnus un ejiet uz balto cilvēku mītni — tā ir tukša. Sēdiet tur, kamēr jūs pasauks! — virsaitis pavēlēja.

Gorohovam sametās baisi. Pagājušo reizi garu saukšanas laikā sievietes tāpat izraidīja no mītnes, un pēc tam naktī sekoja asiņainā upurēšana svētā ezera krastā. Par to viņš bija uzzinājis tikai šodien no savas sievas, kura netīšām izpļāpājās.

Vai tikai šoreiz šamanis netaisās ar upura palīdzību atsaukt ezeru atpakaļ krastos? Un šis upuris būs viņš! Pār muguru viņam pārskrēja saltums, un sirds pamira krūtīs.

— Ej ari tu kopā ar sievietēm uz savu mītni!., —

Amnundaks uzrunāja jakutu. — Sievietes, raugieties, lai viņš nekur neiet projām — jūs par viņu atbildēsiet!

Gorohovs mazliet nomierinājās. Ja jau viņu taisītos upurēt, kāpēc tad atlaistu vienīgi sieviešu pavadībā?

Ja Gorohovs zinātu, ka Amnundaks pēc viņa aiziešanas pavēlēja diviem karavīriem apsargāt zemnīcu no ārpuses, viņš nebūtu tik mierīgs.

Sievietes piepildīja tukšo zemnīcu ar smiekliem un runām; viņas žigli sakūra uguni un sasēdās tai apkārt. Gorohovs atlaidās savā guļvietā un tūliņ pastiepa roku pēc šautenes, kas arvien atradās līdzās pie sienas. Šautenes nebija. Kas gan to bija aiznesis? Vai tiešām biedri? Diezin vai viņi būtu gribējuši atņemt viņam šo visspēcīgo ieroci. Turklāt viņi tad būtu paņēmuši arī patronas; Gorohovs parakņājās mantu maišelī un atrada veselu paciņu. Acīm redzot, onkiloni pēc Amnundaka pavēles šodien izvandījuši viņa guļvietu un aiznesuši šausmīgo nūju, kas met pērkonus un zibeņus, lai viņš nevarētu aizstāvēties. Pavisam draņķīgs stāvoklis — onkiloni, bez šaubām, taisās pastrādāt kaut ko nelāgu.

Gorohovs pasauca Raku un, sievietēm smejoties un pļāpājot, sāka aplinkus izprašņāt sievu par onkilonu nodomiem. Tomēr viņa nevarēja pastāstīt nekā noteikta, vienīgi muļķīgas sieviešu valodas par balto burvju varenību un kaitīgo ietekmi.

Pēkšņi Gorohovs atcerējās, ka pēdējo reizi, kad ceļotāji bija gājuši uz bāzi, viņi atnesa pilnīgi jaunu šauteni, ko taisījās uz šķiršanos uzdāvināt Amnundakam. Vai biedri nav aizmirsuši šo šauteni? Tā gan būtu laime! Izjauktā šautene atradās Gorjunova guļvietas pagalvī, un onkiloni diezin vai būtu noģiduši, ka šis sainis arī ir nūja, kas met zibeņus. Gorohovs gribēja nekavējoties par to pārliecināties. Vēlāk šautene varbūt būs pavisam nepieciešama, lai varētu aizstāvēt savu dzīvību. Viņš ļāva Raku iet pie citām sievietēm, bet pats, mazliet nogaidījis, pārcēlās uz Gorjunova guļvietu, paskaidrodams, ka tā esot goda vieta un ka te viņam patīkot labāk nekā kaktā. Jakuts atlaidās puszviļus, sāka uzmanīgi meklēt un dzijāk pagalvī zem ādām un siena sataustīja saini. Bet kā lai atver saini un saliek šauteni, nepiesaistot sieviešu uzmanību? Kā lai to novērš? Varbūt izdarīt to visu sieviešu acu priekšā, iztaisīt triku, kas radītu satricinošu iespaidu? Droši vien tā būtu vislabāk — sievietes redzēs, kā no papira un atsevišķiem gabaliem izaug šausmīgā nūja.

Izvilcis no pagalvja saini, viņš apsēdās uz guļvietas malas, mazliet atstatu no sievietēm, un sacīja, ka tūliņ parādīšot, kā «šī cilvēkēdājiem atņemtā runga pārvērtīsies nūjā, kas met pērkonus un zibeņus». Dažas sievietes iekliedzās: «Ai, nevajag!», bet vairākuma ziņkārība uzvarēja. Gorohovs sāka tīt vaļā vīstokli, kas bija sasaiņots galvaspilsētas veikalā; atraisījis auklas, viņš pasniedza tās sievietēm, kas nekad vēl nebija redzējušas kaut ko līdzīgu. Uzmanīgi aplūkotas, auklas gāja no rokas rokā. Pēc tam Gorohovs atritināja lielās ietinamā papīra loksnes, ko onkiloni arī nekad nebija redzējuši; arī tās gāja no rokas rokā; sievietes brīnījās par «smalko dzelteno ādu». Kad viena loksne, nokļuvusi pārāk tuvu ugunij, aizdegās ar spožu liesmu, atskanēja šausmu un izbrīna saucieni — āda tā nedega. Kamēr visu skatieni bija pievērsti liesmojošajam papīram, Gorohovs ātri salika šauteni — tā bija divstobrene ar centralizētu trāpīgumu, ar vienu vītņotu stobru lodēm —, pielika to pie vaiga un uzsauca:

— Skatieties, nūja ir gatava!

Tuvāk stāvošās sievietes atsprāga atpakaļ un iespiedzās, iedomādamās, ka no spožās nūjas tūliņ izšausies zibens. Gorohovs pasmējās un sacīja:

— Nebīstieties, zibens izlidos un nositīs tikai to, kurš gribēs darīt man kaut ko ļaunu, bet jūs visas esat labas sievietes.

Triks radīja spēcīgu iespaidu: dažas sievietes zināja, ka «pusbaltajam burvim» — tā onkiloni sarunās dēvēja Gorohovu viņa melnīgsnējās ādas dēļ atšķirībā no trim pārējiem — šodien slepeni atņemta šausmīgā nūja, lai svešinieks nevarētu aizsargāties. Un tagad viņš visu acu priekšā pārvērtis kaut kādu rungu jaunā pērkona nūjā! Par to katrā ziņā bija jāpastāsta vīriešiem.

Patronu paciņu, kas atradās sainī, Gorohovs iebāza kabatā, lai vajadzības gadījumā pielādētu ieroci. Ticis pie šautenes, viņš nomierinājās un atguva labo omu. Turēdams šauteni rokās, viņš sacīja:

— Bet tagad, sievietes, padejojiet tāpat kā pagājušo reizi, kad jūs bijāt pie mums viesos! Es jums dā vinu šīs siksniņas un šo ādu, bet jūs padejojiet, kamēr šamanis iztaujās garus.

Vajadzēja paklausīt burvim, kam atkal piederēja šausmīgā nūja. Tomēr sievietes vispār dejoja ļoti labprāt, sevišķi garajās ziemas naktīs, un tagad jau arī bija atnākusi ziema — uzsnigušais sniegs vairs nenokusa. Tās sievietes, kuras, ienākot zemnīcā, nebija novilkušas apģērbu, izģērbās tagad. Apkārt jautri degošajam ugunskuram sākās deja, kas aprakstīta jau iepriekš, un Gorohovs, puszviļus atlaidies Gorjunova guļvietā, turēdams rokās šauteni un smēķēdams pīpi, nolūkojās dejotājās.