Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Cits citam sekoja vēl vairāki spēcīgi grūdieni. Te pēkšņi Gorjunovs izdzirda turpat līdzās asu, šāvienam līdzīgu brīkšķi un, šausmu stingumā nespēdams pakustināt nevienu locekli, ieraudzīja, ka dažu soļu attālumā paveras melna plaisa un daļa terases, uz kuras gulēja Kostjakovs līdzās nartām, mazliet sasveras, tad ātri sagāžas slīpi un nobrūk lejā. Izmisīgs kliedziens saplūda ar ūdens šļakstiem un klinšu bluķu dārdiem, un gaisā uzvijās putekļu mākonis. Viss norisinājās dažās sekundēs. Vēl dažus mirkļus varēja dzirdēt, kā pamazām pierimst krācošie viļņi, ko krītot bija sacēlušas milzīgās akmeņu masas.

Gorjunovs, trīcēdams pie visām miesām, ar pūlēm izlīda no guļammaisa. Viņš nespēja izrunāt nevienu vārdu — no rīkles izlauzās vienīgi dreboši sēcieni. Divu soļu attālumā melnēja svaigā lūzuma līkloču līnija, un terases austrumu daļas vietā tagad bija tumšs bezdibenis. Viņš pierāpoja pie malas un palūkojās lejā — bangojošajos ūdeņos melnēja nogruvuma klinšu bluķi; kupenā rēgojās plats robs, ko laikam bija izgrāvis kāds sānis atlēcis akmens.

— Kas ir, kas noticis? — atskanēja Ordina balss. Viņš bija gulējis tik ciešā miegā, ka tikai brīkšķis un nogruvuma dārdi to beidzot uzmodināja.

— No … no … nogruvums … Kostjakovs … nartas … nogāzušās! — Gorjunovs, joprojām raudzīdamies lejup, ar pūlēm izrunāja.

Briesmīgā ziņa uzreiz uzrāva Ordinu kājās.

— Tad vajag meklēt, palīdzēt, vilkt laukā! Ātrāk! — viņš sauca, līzdams ārā no guļammaisa. — Ei, Ņikiforov, celies augšā! Šurp! Kur laiva?

— Nav iespējams! — Gorjunovs sacīja izmisušā balsī. — Nolaist laivu nav iespējams. Nogruvums saārdījis kupenu. Un Kostjakovs ir aprakts.

— Kā jūs to zināt?

— Viņš savā guļammaisā kopā ar nartām noslīdēja lejā, tikko atlūzusi terases daļa sasvērās slīpi, un iegāzās ūdenī, pirms vēl bija nobrukusi visa klinšu masa; nogruvums uzgāzās viņam taisni virsū.

Ordins piegāja pie kraujas malas un arī lūkojās lejup.

— Neko neredz, tikai ūdens un nogruvušie klinšu bluķi. Ja Kostjakovam nebūtu uzgāzušies virsū akmeņi, guļammaiss būtu pacēlis viņu virs ūdens.

— Kādas šausmas! — Ordins iestenējās. — Acu priekšā gājis bojā cilvēks, un neko nevar palīdzēt!..

Uzmetis skatienu kupenai, viņš saprata, ka nokāpt lejā bez ilgas sagatavošanās nav iespējams — ledus korē rēgojās metrus piecpadsmit plats un metrus desmit dziļš robs.

— Vai nevarētu nolaisties virvē tieši no kraujas līdz ūdenim? — viņš ierosināja.

— Pietiekami stipru virvju mums iznāktu tikko pusei augstuma — šeit taču ir vairāk nekā astoņdesmit metru, — Gorjunovs atbildēja.

— Un mēs divatā nenoturēsim cilvēku tik ilgu laiku, — pienākušais Ņikiforovs piebilda.

— Ir gājis bojā ne vien Kostjakovs, pagalam arī visi mūsu ekspedīcijas materiāli! — Ordins iesaucās.

— Ja, pagalam! — Gorjunovs bezcerīgā balsī izdvesa.

— Vajag vismaz apgaismot nogruvuma vietu — tā atrodas ēnā un slikti saredzama. Varbūt Kostjakovs aizsviests sānis un guļ bez samaņas!

Ņikiforovs atnesa lielu klēpi žagaru, sasēja tos ar virves galu, aizdedzināja un ķekša galā pastiepa pāri bezdibenim. Ordins un Gorjunovs nogūlās kraujas malā, lai gaisma nekristu acīs, un uzmanīgi lūkojās dziļumā. Žagari ātri iedegās spožās liesmās un apgaismoja nogruvuma vietu. Tur, starp kupenu ar iecirstajām kāpnēm un citu, zemāku sniega mēli, varēja saskatīt tikai duļķainus ūdeņus, kas vēl viļņojās, un bazalta bluķus, kas bija sagāzusies cits uz cita. un slējās virs ūdens. Ne starp bluķiem, ne ūdenī nemanīja ne zīmes no cilvēka, nartām vai mantām. Nogruvums bija visu apracis. Virve pie ķekša pārdega, un liesmojošais žagaru klēpis aizlidoja lejā, nokrita uz klinšu bluķiem un, dažas minūtes turpinādams degt, vēl labāk apgaismoja notikuma vietu, bet nekas cits tur nebija saskatāms.

Jauns apakšzemes grūdiens piespieda gulošos pielēkt kājās: viņu acu priekšā no kraujas malas atlūza vēl daži nelieli bluķi un nogāzās lejā.

— Aizvilksim nartas tālāk projām no šejienes! — Gorjunovs uzsauca. — Kaut tikai neatkārtotos nelaime!

Visi trīs kopā ar Annuiru, kas klusēdama noraudzījās šajā traģēdijā, aizvilka nartas un pēc tam arī guļammaisus tālāk no kraujas malas, iepretim noejai. Kupena ar savas ledus masas smagumu kaut cik balstīja stāvo bazalta sienu, un šķita, ka te būs drošāk. Uz terases, augšējās krants pakājē, arī nebija visai droši — no augšas jau bija nogruvuši vairāki akmeņi.

Tāli dārdi satricināja gaisu, un visi paraudzījās uz ziemeļiem. Tur pāri ieplakas ziemeļu daļai mutuļoja dūmu un tvaiku stabi, ko vietām apspīdēja baismīga sarkana gaisma; bija dzirdami bieži, spēcīgi sprādzieni, kas bezgalīgi atbalsojās klinšu sienās. Pie katra sprādziena terase zem kājām viegli nodrebēja.

— Vulkāns mostas! — Ordins noteica.

— Bet cilvēki, nelaimīgie cilvēki, kas tur paglābušies no plūdiem! Kas notiks ar viņiem? — Gorjunovs iesaucās. — Mūsu biedrs tikko gājis bojā šeit, otrs ies bojā tur, un atkal mēs neko nevaram palīdzēt!

Annuira piekļāvās Ordinam un raudzījās tālumā; asaras ritēja pār meitenes vaigiem, un viņa drebēja aizturētās elsās.

— Vai tiešām pienācis gals šai zemei? — Ņikiforovs izbrīnījies vaicāja. — Tur gan iet vaļā: skatieties, no zemes gāžas dūmi un uguns!

Ziemeļos, sajaukdamies cits ar citu, augšup cēlās nevis viens, bet gan vesela kolona melnu dūmu un baltu tvaiku stabu un mutuļodami uzvijās daudz augstāk par ieplakas malām, tas ir, kādu trīstūkstoš metru augstumā; šur tur dūmu vālos kā raķetes lāktīja ugunīgi loki, ko iezīmēja augstu lidojošie sakaitētie akmeņi. Dažreiz no zemes dzīlēm izlauzās tvaiku mākonis, ko pavadīja artilērijas zalvēm līdzīgu sprādzienu virkne, un kāpa uz augšu, plezdamies plašumā. Dūmu un tvaiku mākoņos iedegās aizvien spožāka blāzma — acīm redzot, šur tur jau izplūda kvēlojoša lava. Skumjais mēness, pamazām slīgdams uz rieta pusi, vēl joprojām apgaismoja ieplaku un sudraboja ezera ūdeņus, kas nemitīgi viļņojās.

— Jā, Saņņikova Zemei, acīm redzot, pienācis gals! — Ordins ierunājās. — Mēs atklājām šo zemi, un mūsu acu priekšā tā iet bojā!

— Kad kļūs gaišāks, paskatīsimies, vai kaut kā nevar nolaist lejā laivu un aizbraukt palīgā bojā ejošajiem, — Gorjunovs ierosināja.

Sēdēdami uz guļammaisiem, viņi abi un Annuira, kas visu laiku spiedās klāt Ordinam, sagaidīja rītu, vērodami izvirduma plosīšanos, pārmīdami pa vārdam un pieminēdami bojā gājušo biedru. Ņikiforovs, kādu laiciņu paskatījies, atkal nolikās gulēt.

Beidzot šausmīgā nakts bija galā, austrumos iedegās rīta blāzma, un kļuva aizvien gaišāks. Annuira sakūra uguni un uzkāra tējkannu. Ordins un Gorjunovs tagad varēja apskatīties, kas naktī noticis ar terasi. Visa tās austrumu puse bija pazudusi, un tai vietā rēgojās stāvs, ar smaili uz leju vērsts ķīlis, nogruvuma atlūzuma līnija. Šī terases daļa, acīm redzot, bija ieplaisājusi jau agrāk, un zemestrīces grūdiens deva tikai impulsu, kas pārvarēja masas inerci; atšķēlusies klints daļēji nobruka uz kupenas, daļēji ūdenī un gāzdamās sadrupa atsevišķos bluķos. Kupenas milzīgajā robā ledu klāja melna smelkne, šķembas un akmeņi; apakšā no ūdens slējās sagāzušies bluķi. Naktī duļķes ūdenī bija nosēdušās, un no augšas varēja saredzēt ezera dibenu; to apskatīja viscaur ar binokli, tomēr, atskaitot melnos akmeņus, nekas nebija manāms. Nogruvums bija apglabājis uz visiem laikiem gan Kostjakovu, gan visus ekspedīcijā savāktos materiālus.