Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Viņi iegrūda ūdenī ķeksi un tik tikko sasniedza dibenu, bet ķeksis bija trīs metrus garš.

— Pat upuru akmens nav redzams, — Gorjunovs piebilda. — Tas taču pacēlās kādus divus metrus virs ezera.

Pabraukuši vēl kādu laiku gar ieplakas malu, ceļotāji ievēroja šauru klaja ūdens joslu, kas aizstiepās meža dziļumā vajadzīgajā virzienā, un sāka irties uz turieni. Drīz vien kanāls kļuva šaurāks un laiva slīdēja starp kokiem. Applūdušais mežs likās dīvains:-kailie lapu koki, zaļās egles un dižegles pacēlās tieši no ūdens, aplipušas sausām lapām un zariem, kā arī visādiem gružiem; ceļā bieži gadījās beigti putni un sīki dzīvnieciņi. Koku zaros, žēli čivinādami, vietām lidinājās putni. Patvērušās uz sausu zaru kaudzēm, sēdēja peles un žurkas, seski, zebiekstes un caunas — plēsīgi zvēriņi līdzās grauzējiem, kurus tie parasti medīja. Saule, laiku pa laikam izlauzdamās cauri mākoņiem, apspīdēja šo neparasto, šausmīgo ainavu.

Pa mežu vajadzēja irties piesardzīgi, lai neuzdurtos kādai siekstai vai asam sausam zaram. Beidzot priekšā kļuva gaišāks un parādījās klaji ūdeņi — applūdusi nora. Izbraukuši klajumā, ceļinieki sāka uzmanīgi raudzīties apkārt, pūlēdamies uzminēt, vai te bijusi Amnundaka apmetne. Meža ieloks šķita svešs. Pēkšņi viņu uzmanību saistīja ūdens mutulis ezera vidū netālu no laivas. Ūdens pacēlās uz augšu lēzenā paugurā, no kura izlauzās tvaika mutulis.

— Šī ņav tā nora, kur mēs dzīvojām! — Gorjunovs iesaucās. — Mūsu ezers nemeta burbuļus.

— Ari es domāju, ka šis ir klajums, kas atradās tālāk uz dienvidiem, — Ordins atbildēja. — Tagad ir skaidrs, ka zemi applūdina ne vien jūra, bet arī apakšzemes ūdeņi, kuru pieplūde atjaunojusies… Bet šeit jābūt saldūdenim, — viņš piebilda un, vēlēdamies padzerties, pasmēla plaukstā ūdeni. — Gandrīz pavisam salds un diezgan karsts, — viņš konstatēja, kaut kā remdējis slāpes.

— Mūsu laivai karsts ūdens nepavisam nav derīgs! — Gorjunovs sacīja. — Tas var kaitēt ziedei, ar ko aiztrieptas šuves, un impregnējumam — no burbuļiem vajadzēs turēties tālāk.

Laivinieki pa šauru kanālu devās uz ziemeļiem un drīz vien izīrās klajumā, kur bija apmetne; šo vietu viņi pazina pēc retā, izcirstā meža.

— Redz, kur mūsu zemnīca! — Ordins iesaucās.

Ezera otrā malā virs ūdens tikko pacēlās zemnīcas augstā centrālā daļa; uz tās vēl gulēja kūstoša sniega lēkšķes un krijas gabals, ar ko naktī pa pusei aizbāza dūmeju. Vīri pieīrās pie zemnīcas. Ordins izkāpa no laivas uz šīs saliņas un, noliecies pār dūmeju, iesaucās:

— Cik daudz labu mantu šeit uzpeldējis!

Viņš izvilka no čukura kažokādas segu, vairākas sieviešu jakas un bikses, spilvenu, koka bļodu un apgruzdušas pagales. Visas mantas bija uzpeldējušas augšā juku jukām un piemirkušas ūdenī.

— Spilvenu un segu paķersim līdzi, noderēs Annuirai, — viņš sacīja. — Vajag tikai labi izgriezt, lai notek liekais slapjums.

Izvilcis mantas no ūdens, Ordins atgriezās laivā un īrās uz virsaiša zemnīcas pusi. Seit virs ūdens rēgojās vienīgi četri centrālie stabi un daļa jumta. Ar ķeksi zem ūdens viņi uztaustīja zemes kaudzi un zem tās apraktos baļķus.

— Nekur nav ne miņas no ļaudīm! Mēs viņus varbūt neredzam starp kokiem, bet viņi mūs taču redz un varētu pasaukt, — Gorjunovs sacīja. — Pakliegsim paši!

Abi sāka saukt Amnundaku, Ņikitu un sievietes, kuru vārdus viņi zināja. Tomēr neviens neatsaucās. Visapkārt valdīja mēms klusums.

— Visi taču nebūs noslīkuši. Kāds varēja izglābties, uzkāpis kokā vai uz mūsu zemnīcas jumta, — Ordins sacīja.

— Acīm redzot, onkiloni paspējuši aiziet no šejienes. Viņi jāmeklē tālākos rajonos. Varbūt ūdens cēlies tik lēnām, ka viņi aizgājuši gluži mierīgi, — Gorjunovs prātoja.

— Gluži tā vis neizskatās, — Ordins iebilda. — Ja viņi būtu aizgājuši nesteigdamies, tad neatstātu apģērbu un segas — pašas vajadzīgākās mantas ziemā.

Vīri īrās tālāk pa kanālu, kas veda uz nākamo apmetni kādu pāris kilometru attālumā. Klajumā viņi ieraudzīja zemnīcu, tiesa, daļēji sabrukušu, tomēr puse mītņes vēl pacēlās virs ūdens. Gorjunovs izmērīja dziļumu — rādīja apmēram pusotra metra.

— Nu, šeit gan cilvēki nevarēja noslīkt! — viņš izsaucās. — Droši vien šī ieplakas daļa ir mazāk ieslīgusi.

Pieīrušies pie zemnīcas, viņi pa iebrukušo pajumi ielūkojās mītnes iekšienē — ūdenī peldēja tikai sīki priekšmeti, skrandas, apgruzdušas pagales un gruži, taču apģērba gabalus nemanīja.

— Šejienieši paspējuši aiznest projām visu vērtīgo, — Ordins sacīja.

Aplūkojuši tuvākos kokus, vīri no jauna saka kliegt, taču viņiem, skaļi ķērcot, atsaucās vienīgi bars vārnu, kas bija sasēdušās kokos un, acīm redzot, gaidīja ūdens krišanos.

Laivinieki apskatīja vēl divus nākamos klajumus, kur agrāk mitinājās onkiloni; zemnīcas bija sabrukušas vai nu pavisam, vai pa pusei, bet cilvēku nekur nebija; ūdens te bija tikai kādu metru dziļš, vietām vēl seklāks; dažviet laiva uzdūrās nogāzušos koku stumbriem, un vajadzēja irties uz priekšu ļoti uzmanīgi.

— Es domāju, ka mēs varam mest mieru, — Gorjunovs sacīja. — Visi onkiloni ir izglābušies, paspējuši atkāpties uz ieplakas ziemeļu daļu, kas laikam nav nemaz iegrimusi. Tātad palīdzība nevienam nav vajadzīga, bet, ja piebrauksim sauszemei un sastapsim tur onkilonus, varam nokļūt nepatīkamā situācijā.

— Bet varbūt tālāk dziļums atkal palielinās un mēs tur sastapsim ļaudis, kuri nav varējuši izbēgt no ūdens un kuriem vajadzīga palīdzība? — Ordins prātoja. — Pabeigsim meklēšanu, lai vēlāk nebūtu sirdsapziņas pārmetumu.

Gorjunovs piekāpās, un viņi īrās tālāk. Tomēr nākamajā klajumā laiva vietām jau sāka sēsties uz sēkļa un virs ūdens apkārt kādreizējam ezeriņam rēgojās zāļu stiebri, meldri un niedres. Kanāls aiz klajuma bija labi ja pus metru dziļš, un varēja manīt, ka tālāk ūdens tik tikko klāj zemi.

— Nākamajā norā varam uzkulties onkiloniem, — Gorjunovs ierunājās.

— Jums taisnība. Skatieties, pāri mežam redzami pat ugunskuru dūmi, un tas rāda, ka cilvēki izgājuši sausā vietā, — Ordins piebalsoja. — Varbūt izdzirdēsim ari viņu balsis.

Viņš ievilka airus un sāka klausīties: no tās puses, kur manīja kūpam dūmus, patiešām laiku pa laikam skanēja cilvēku balsis.

— Zemestrīces un plūdu spiesti, onkiloni pārcēlušies uz ieplakas ziemeļu daļu, kur dzīvos joprojām tāpat kā agrāk, — Gorjunovs sacīja.

— Un, tā kā siltuma avots sācis darboties no jauna, par ko liecina divi burbuļojošie ezeri, kurus redzējām, — Ordins piebilda, — tad par onkilonu likteni mums nav ko bažīties. Tomēr atgriezties pie viņiem nebūtu prāta darbs — tikko uzbruktu kāda nelaime, mūs atkal turētu aizdomās un, iespējams, padarītu par gūstekņiem … Ja jūrā būs pārāk plaši lāsmeņi, tā ka netiksim pāri, mēs varam atgriezties atpakaļ uz terases un sagaidīt tur salu; kurināmais un barība suņiem būs tuvu, bet onkiloni — tālu, turklāt šķirti no mums ar ūdeņu joslu. Tikai Gorohovu, to gan būsim pametuši likteņa varā; tagad viņš droši vien ir grozījis savu lēmumu.

— Gorohovs varbūt jau atrodas uz terases, — Gorjunovs iebilda. — Ja plūdi būtu satricinājuši viņa pārliecību par labo dzīvi šajā zemē, viņš varēja izmantot bērza tāss laiviņu un panikas brīdī atirties pie mums viens pats vai kopā ar sievu. Viņš zina, kur laiviņa paslēpta, jo bieži ar to brauca zvejot zivis. Līdz rītrltam mēs viņu gaidīsim, kā norunāts.