Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

— Kāda laime, ka mēs nakšņojam šeit, nevis alā! — viņš iesaucās. — Tagad mēs tur būtu nospiesti!

— Vai suņiem viņu mītnēs nedraud briesmas? — Ordins uztraucās.

— Diezin vai. Viņu alas nav lielas un atrodas pašā augstākaja un biezākajā kupenas daļā.

— Ja suņus izlaidis ārā, viņi izklīdīs kur kurais, — Ņikiforovs sacīja. — Un piesiet viņus nekur nevar — nartas ir augšā. Lai sēž vien!

Tomēr vēl vairāki spēcīgi apakšzemes grūdieni piespieda ceļotājus mainīt savu lēmumu. Acīm redzot, nojauzdami briesmas, suņi sāka tik izmisīgi gaudot, ka Ņikiforovs ar cirvi rokās, grīļodamies gluži kā uz kuģa klāja vētras laikā, aizskrēja pie alām, atvēla 110 ieejas ledus bluķus un izlaida dzīvniekus ārā. Suņi lauzas brīvibā, gluži kā jēgu zaudējuši, lēkdami cits citam pāri, bet tūliņ pārstāja gaudot, paskrējuši dažus soļus sāņus, saspiedās ciešā muzgulī un, astes luncinādami, raudzījas savā kajurā.

Ņikiforovs atnesa streņģes, piesēja pietām suņus, aizveda visus trīs aizjūgus katru uz savu pusi un lika nogulties netālu no ugunskuriem. Pēc tam viņš ielūkojās alās un atgriezies sacīja:

— Kranči ne velti tā plosījušies — ledus ieplaisājis tieši virs viņu galvām, spraugā var pat roku iebāzt. Tā vien raugies, ka iegāzīsies griesti.

— Šonakt visas onkilonu zemnīcas droši vien atkal sabrukušas, — Gorjunovs ieminējās.

— Jauno nelaimi viņi tagad pierakstīs mūsu aiziešanai, — Kostjakovs piebilda.

— Vai arī tam apstāklim, ka viens no mūsējiem palicis pie viņiem, — piemetināja Ordins. — Un Gorohovam būs grūti tikt projām, ja viņš tagad to vēlētos.

Annuira klausījās, neteikdama ne vārda, bet ar asarām acīs. Viņas ģinti un visu cilti piemeklējusi jauna nelaime, un, kaut gan viņa bija pametusi onkilonus, tomēr ciltij uzbrukušais posts viņu dziļi sarūgtināja.

— Varbūt šī zemestrīce nāks visiem par labu, — Ordins pūlējās mierināt meiteni. — Ja tā atjaunos karstā ūdens un tvaika apakšzemes ceļus, tad atgriezīsies siltums un onkiloni dzīvos atkal tāpat kā senāk, bet zemnīcas nebūs grūti atjaunot.

Annuira jau zināja, kāpēc sals uznācis tik agri, un, izdzirdusi Ordina domas, nomierinājās; viņa pateicībā ielūkojās vīram acīs un slepus noglāstīja viņa roku.

— Un kāpēc gan viņi nebūvē mājokļus tā, kā bija uzcelts mūsējais? Tas droši vien nav sagruvis, — viņa beidzot sacīja.

— Varbūt pēc mūsu aiziešanas viņi sāks tā darīt. «Burvji» aizgājuši, bet viņu mājoklis stāv un nesagrūst, — Gorjunovs piebilda.

— Bet vai tagad ieplakas ziemeļu daļā nesāksies izvirdums? — Kostjakovs ieminējās.

Visi nevisus palūkojās uz ziemeļiem. Tomēr biezos mākoņos titās debesis bija melnas, un nekur nemanīja sarkanīgu atblāzmu, kas varētu norādīt, ka tur kāda vietā no zemes dzīlēm izplūst lava.

Apakšzemes grūdieni laiku pa laikam atkārtojās, kaut gan daudz vājāk. Beidzot nogurums ņēma virsroku, un visi iesnaudās.

Taču miegs bija nemierīgs, un te viens, te otrs uztrūkās, paslējās no savas guļvietas un izbīlī skatījās apkārt, bet pēc tam, pārliecinājies, ka viss ir mierīgi, kupenas nebrūk lejā un ugunskuri joprojām deg, no jauna nolaida galvu. Ņikiforovs pa reizei piecēlās un piesvieda ugunskuros malku. Tā vilkās šī briesmīgā nakts.

Austrumos mākoņi kļuva aizvien gaišāki un pēc tam iespulgojās vēl neredzamās saules staru sarkanīgajā atblāzmā. Mākoņu fonā tikko manāmi iezīmējās tuvākās klinšu sienas kore un virsotnes, un uz tām iemirdzējās baltās sniega joslas. Ziemeļos kļuva manāmas meža joslas kontūras; kupenas šķita izaugušas lielākas un baltākas, ugunskuru liesmas blāvākas. Pirmsausmas saltums uzmodināja snaudošos.

— Vai nebūtu laiks uzvārīt tēju, kamēr uzausīs gaisma? — Gorjunovs ieteicās. — Un pēc tam augšā, pie darba, kamēr vēl nav ieradušies vajātāji.

— Tiesa gan! — sacīja Ņikiforovs, pielēkdams kājās. — Ja jau jāiet, tad jāiet projām laikā!

— Bet, ja atjaunojies Saņņikova Zemes siltuma avots, varbūt nemaz nav vajadzīgs iet projām? — Ordins prātoja.

— Dienā par to pārliecināsimies: ja kļūs silts un sniegs nokusīs, jūsu pieņēmums būs pareizs. Tomēr ceļš aiziešanai jāiekārto, — Gorjunovs nosprieda.

Kļuva vēl gaišāks. Austrumu pusē mākoņi iespulgojās košās krāsās. Ziemeļos mežu melnā josla iezīmējās jau daudz skaidrāk. Melnās kraujas aizstiepās uz abām pusēm un likās tādas pašas kā arvien, kaut gan naktī bija nogruvuši lejā daudzi akmens bluķi.

Ņikiforovs, sabikstījis ugunskuru, paņēma tējkannu un aizgāja uz kupenas galu, kur no sniega apakšas sūcās sīka urdziņa, krādamās mazā ūdens smelšanai iekārtotd dobe. Tūliņ pat no turienes atskanēja kazaka baiļu pilnais sauciens:

— Tētīt žēlīgais, ūdens, visur ūdens!

Visi metās pie Ņikiforova, garām ugunskuriem, kuru liesmas un dūmi aizsedza skatu uz tuvāko zemes joslu. Pieskrējuši viņi sastinga pārsteigumā. Tur, kur kādus simt metrus no kupenu gala agrāk stiepās sīku akmeņu sabiras, vakar vēl visas zem sniega, tagad pletās duļķains, gluds ūdens spogulis, kas aizsniedzās līdz krūmu joslai, kas arī bija pārplūdusi. Šis jaunais ezers, kas bija izveidojies pagājušajā naktī, pletās uz abām pusēm, cik tālu vien sniedzās skatiens, — šķita, līdz kraujas pakājei, — un tikai ieplakas dienvidu stūris ar kupenām vēl nebija applūdis. Strautiņš, tecēdams no kupenas apakšas, soļus desmit no tās gala, klusu murdēdams, ieplūda šajā ezerā, kas nošķīra ceļotājus no pārējās ieplakas.

— Lai nu saka viens cilvēks — pēc zemestrīces lavas vietā ūdens! — Kostjakovs pārtrauca klusumu.

— Skatieties, ūdens, liekas, kāpj uz augšu pie mums! — Ordins iesaucās. — Ūdens ceļas!

Visi piegāja pie krasta un ieraudzīja, ka ūdens virzās uz priekšu; viņu acu priekšā sniega sega piesūcās ar valgmi, saplaka un izjuka atsevišķās pikās, un ūdens nemitīgi uzmācās kupenām.

— Nu, biedri, nav ko kavēties! — Gorjunovs uzsauca. — Savācam mantas un laižam augšup! Pēc pusstundas mūsu apmetne jau būs zem ūdens.

— Bet mums vēl nav uztaisīts ceļš augšā! — Kostjakovs iebilda. — Mēs būsim kā slazdā.

— Vai tiešām jūs baidāties, ka arī terase applūdīs? Kamēr tas notiks, mēs paspēsim iekārtot tālāko ceļu — terase taču ir kādus simt metrus virs ieplakas.

— Cik labi, ka vakar uzstiepām augšā visu kravu! Tagad vairs nepagūtu, — piebilda Ordins.

Atgriezušies pie ugunskuriem, ceļotāji ātri savāca mantas un sakrāva uz kupenas. Pēc tam no noliktavas, ko arī apdraudēja plūdi, katram gadījumam paņēma krietnu krājumu gaļas, kā arī sakrāva gar pakāpieniem uz kupenas kores pēc iespējas vairāk malkas — to visu varēja pamazām uzstiept augšā. Pēdējās pagales nesa, jau brizdami pa ūdeni, kas bija pienācis pie paša kupenas gala.

— Tagad vedīsim augšā suņus! — Ņikiforovs sacīja.

Suņi jau bija kļuvuši nemierīgi un pūlējās uzrāpties augšā pa stāvajiem kupenas sāniem, bet slīdēja atpakaļ, krita un gaudoja. Ņikiforovs, Ordins un Kostjakovs paņēma katrs pa vienam aizjūgam un dzina suņus augšup pa sniegā izcirstajām kāpnēm. Gorjunovs un Annuira gāja pa priekšu, nesdami mantas. Uzkāpuši augšā, viņi izbrīnā apstājās. Iepriekšējā dienā kupenas virsma bija gandrīz vienā limenī ar terasi; tagad tās šķīra gandrīz metru augsta krants. Acīm redzot, zemestrīces rezultātā vai nu visa kupena bija paslīdējusi uz leju un nosēdusies, vai arī bija ieslidzis ieplakas dibens. Vajadzēja rāpties augšā. Pirmā aizjūga suņi apstājās pie krants un sāka gaudot. Vajadzēja ņemt viņus pa vienam rokās un uzsēdināt augšā uz terases. Uz laukumiņa suņi sāka draiskoties, manījās klāt nartās sakrautajai gaļai, un Ņikiforovam nācās krietni nopūlēties, iekām visus saķēra un piesēja pie streņģēm kādā stūrī. Pārējie vīrieši nokāpa lejā pēc mantām, kas bija atstātas kupenas lej galā, bet Annuira rīkojās uz tējas vārīšanu; terasi klāja tīrs, svaigi uzsnidzis sniegs, tā ka ūdens te netrūka.