Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

— Aiznesiet upuri un iesviediet dziļajā ejā, kas ved uz apakšzemes valstību!

Seši karavīri piesardzīgi pacēla mirušo un, taustīdamies pāri slidenajiem, slīpajiem akmeņiem, nesa to uz krāteri, kamēr citi, iedami pa priekšu un no sāniem, rādīja viņiem uguni. Kad nesēji piegāja pie krātera, atskanēja pārsteiguma pilns, līksms sauciens:

— Ūdens nāk, ūdens ir atkal klāt!

Patiešām — krāteris, kurā tikko vēl rēgojās melnā, tukšā, dziļā piltuve, līdz malām pildījās ar mutuļojošu ūdeni.

— Apakšzemes gari pieņēmuši mūsu upuri! — šamanis svinīgi pasludināja. — Ūdens atgriežas svētajā ezerā… Piesieniet upurim pie kājām akmeni un sviediet viņu drīzāk tumšajā ejā! — viņš pavēlēja.

Nolikuši līķi uz akmeņiem, karavīri atraisīja tam rokas un ar to pašu siksnu piesēja pie kājām lielu akmeni, tad pacēla mirušo, sašūpoja to uz rokām un iesvieda krāterī, no kurienes ūdens jau straumēm plūda ezerā. Melnie viļņi ar drebošajiem, sarkanajiem lāpu atspulgiem sakļāvās pār mežoņa galvu.

— Atvediet upurējamo briedi! — šamanis svinīgi pavēlēja. — Upurēsim labajiem debesu gariem!

Pašķīruši lāpu nesēju rindu, priekšā izspraucās divi onkiloni, vezdami aiz ragiem baltu briedi. Tā ragus rotāja krāsainas ādas lentas, bet spalva bija izraibota ar sarkana okera plankumiem. Dzīvnieks, daudzo uguņu izbiedēts, atspērās pret zemi un īdēja. Viņu aizstiepa līdz upuru akmenim, uzcēla augšā un nogāza pie šamaņa kājām.

No jauna iedunējās tamburīns, un šamanis sāka piesaukt labos debesu garus, lūgdams viņus atdot onkiloniem siltumu, aizdzīt salu un pasargāt briežu ganāmpulkus. No jauna pazibēja upuru nazis, ietriekdamies briedim pakausī; balto spalvu apšļāca sarkanas asinis, un dzīvnieks izstiepās uz akmens bez dzīvības. Upuri atstāja turpat, tikai nogrieza tam galvu, ko arvien saņēma šamanis.

Ūdens ezerā cēlās ātri un bija jau piepildījis dziļāko iedobes daļu, kad šamanis, paklanījies svētajiem ūdeņiem, kuri atgriezušies no pazemes valstības, nokāpa no upuru akmens. Agrākajā kārtībā — tikai tagad ar brieža galvu uz nestuvēm — karavīru vienība soļoja atpakaļ uz apmetni.

Nākamajā rītā ceļotāji izbrīnījušies uzzināja divus faktus: naktī notikusi zemestrīce, un svētajā ezerā atgriezušies ūdeņi. Ezera atjaunošanos varēja izskaidrot ar zemestrīci, bet kāpēc gan viņi to nebija sajutuši? Pēc iztaujāšanas noskaidrojās, ka zemestrīci jutuši tikai tie divi sirmgalvji, kuri palikuši Amnundaka zemnīcā pēc karavīru aiziešanas; večuki iesnaudušies, bet, diezgan spēcīgā grūdiena uzmodināti, izskrējuši ārā no zemnīcas; tā kā viss bijis mierīgi un zeme tikai mazliet drebējusi, viņi, sala dzīti, drīz vien atgriezušies mājoklī.

— Kāpēc gan mēs nekā nejūtām? — Gorjunovs brīnījās. — Vai tikai veči to visu nav nosapņojuši? Ne mēs, ne mūsu daudzie viesi neko neievērojām.

— Pagaidiet! — iesaucās Ordins. — Vai zemestrīce nav notikusi tai laikā, kad visa mūsu zemnīca līgot līgojās no dejojošo sieviešu soļiem?

— Nu, protams, ka tā! Tad viegli varēja neievērot apakšzemes grūdienu, kas droši vien nav bijis pārāk spēcīgs.

— Un tomēr tas atjaunojis svētā ezera sakarus ar… — Ordins sastomījās.

— Ar ko atjaunojis?

— Es gribēju teikt — ar jūru, bet atģidos: ezera ūdeņi taču aiztecējuši jūrā, un tas kļuvis tukšs nevis tāpēc, ka šie sakari pārtrūkuši, bet gan tāpēc, ka stipri samazinājies ūdens pieplūdums no ieplakas.

— Vai zināt, būtu jāizpēta, kāpēc parādījies ūdens. Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Onkiloni apgalvo, ka ūdens sācis plūst ārā no krātera.

— Ja mēs iesim uz turieni un atklāsies, ka ūdens atkal pazudis, mūs apvainos jaunajā nelaimē un neticēs nekādiem aizbildinājumiem. Nē, labāk pagaidīsim un iesim kopā ar Amnundaku, — Kostjakovs iebilda.

Ceļotāji uzzināja vēl kādu citu notikumu. Sagūstītais vampu naktī esot atraisījis saites un aizbēdzis, izmantodams brīdi, kad sargs pie ugunskura iesnaudies.

Visas šīs ziņas atnesa Annuira, kas pirmā atgriezās no briežu māšu slaukšanas.

— Kad gan onkiloni paspējuši uzzināt, ka ezers atgriezies savā gultnē, un pat redzējuši, kā paceļas ūdens? — Ordins brīnījās.

— Naktī pie svētā ezera notikusi lūgšana. Uz turieni gājuši Amnundaks, šamanis un visi karavīri. Upurējuši baltu briedi, un ezerā tūliņ sācis ieplūst ūdens, — Annuira stāstīja ar priecīgu seju, acīm redzot, pilnīgi ticēdama lūgsnu un upurēšanas spēkam.

— Notikusi upurēšana!.. — Gorjunovs novilka un apklusa.

Viņš iedomājās, cik noslēpumaina bijusi upurēšana naktī, kā pirms tās no virsaiša zemnīcas izraidītas visas sievietes un bērni, cik pēkšņi pazudis gūsteknis, — un nojauta kaut ko ļaunu.

Vēlāk, izmantodams brīdi, kad sieviešu un Gorohova nebija klāt, viņš pastāstīja par savām aizdomām abiem biedriem.

— Noteikti jāuzzina, vai manas aizdomas ir pamatotas, — Gorjunovs nobeidza. — Ja jau viņi upurē cilvēkus, tad, sākuši ar vampu, var ķerties arī pie mums, ja nelaimes nemitēsies.

Tomēr uzzināt kaut ko par šo faktu nebija iespējams. Karavīri labprāt pastāstīja, ka gari pavēlējuši šamanim pusnaktī upurēt parastu baltu briedi svētā ezera krastā, un pēc tam ūdens sācis plūst no melnās ejas un viņu acu priekšā pārklājis visu ezera dibenu. Viņi noliedza, ka šajā naktī trīcējusi zeme, acīm redzot, gājienā uz ezeru vai lūgšanas laikā karavīri zemestrīci nebija pamanījuši.

Pagāja dažas dienas; augusts bija tikai pusē, bet likās esam jau vēls rudens: naktīs piesala, bija migla un sarma; koku lapas, nepaspējušas nodzeltēt, nobira, zāle novīta un sakūloja. Gājputni pazuda, un ezeri kļuva tukši; tagad naktī tie aizsala pavisam un atkusa tikai vakara pusē. Saule bieži slēpās aiz bieziem mākoņiem un gandrīz vairs nesildīja. Sievietes vilka ārā no maisiem un steigšus kārtoja ziemas apģērbu. Vīrieši ņēmās vēl cītīgāk, gādādami malku.

Ceļotāji no jauna ievēroja naidīgus skatienus, ko viņiem sastopoties uzmeta onkiloni, un sievietes, atskaitot Annuiru, atkal aizvien biežāk pameta viņus un uzturējās Amnundaka zemnīcā. Pēc Ordina padoma arī Annuira sāka iet uz turieni kopā ar viņām, lai neizceltos ar savu uzticību svešzemniekiem un vieglāk varētu uzzināt onkilonu nodomus.

Piecpadsmitā augusta rītā iepūtās ziemeļu vējš un sākās īsta sniega vētra — sniga sniegi, un temperatūra turējās vairākus grādus zem nulles. Ap pusdienas laiku pārstāja snigt, un, izgājuši no zemnīcas, ceļotāji ieraudzīja Saņņikova Zemi pilnīgā ziemas tērpā — klajumu klāja bieza, balta villaine, sniegs rotāja kailos lapu kokus un skujkoku mežus. No virsaiša zemnīcas savukārt iznāca onkiloni un lūkojās visapkārt; sievietes tūliņ aizskrēja pie viņiem.

Krēslā pie ceļotājiem atnāca Amnundaks, kas jau sen nebija te rādījies — kopš strīda pēc zemestrīces, kas sagrāva viņa zemnīcu. Virsaitis apsēdās pie ugunskura un, sildīdams rokas un stingi raudzīdamies liesmās, uzsāka šādu runu:

— Kas gan notiks ar mums, baltie cilvēki? Ziema atnākusi veselu pilnmēness laiku agrāk nekā parasti. Koku lapas nav pat nodzeltējušas, bet sasalušas. Putni aizlaidušies, saule nesilda. Ja uzsnigs vēl biezāks sniegs, mūsu brieži ies bojā. Un vērši, zirgi un degunradži arī ies bojā. No kā pārtiks onkiloni?

Ceļotāji klusēdami klausījās virsaiša gaušanos; viņi zināja, kāpēc sals uznācis pirms laika, un zināja arī, ka nav nekādu cerību uz stāvokļa uzlabošanos, iekām neatjaunosies pazemes ceļi, pa kuriem ieplakai pieplūda siltums. Bet kurš gan varēja pateikt, kad tas notiks? Vai viņi drīkstēja dot Amnundakam kādas cerības?