Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

— Šīs rotaļas un dejas, — ierunājās Gorjunovs, — ir lieliski vingrojumi, kas palīdz izlocīt garajā polārajā naktī no ilgas sēdēšanas nogurušos locekļus.

— Jā, vīrieši iet medībās, sargā briežus, gādā malku, bet sievietēm lemti mājas darbi zemnīcā, — Ordins piekrita.

— Pirmo rotaļu viņas sauc par «kaklarotu» un otru — par «vardi»; bet vēl esot trešā — «pārbaude», tā esot mierīga, — sacīja Gorohovs un uzrunāja sievietes: — Parādiet mums «pārbaudi»!

Sievietes apsēdās savās vietās.

— Bet kura no mums pagājušajā ziemā bija pali pacietīgākā un izturīgākā? — atskanēja jautājums. — Vai tu, Annu?

— Jā, es! — Annuena atsaucās.

— Un arī es savā ģintī! — Annuira pavēstīja.

— Tu šeit esi sveša, tevi vispirms jāpārbauda, vai tiesa, ka esi pacietīga un izturīga. Gulsties pirmā! — sievietes nosprieda.

Atnesa ādu un noklāja netālu no ugunskura pusapļa vidū, un Annuira izstiepās uz tās augšpēdu. Annuena paņēma krūzīti, pielēja līdz malām pilnu ar ūdeni un uzlika trauku gulētājai uz vēdera, pēc tam apsēdās tai pie kājām un sāka kutināt pēdas. Pārējās sievietes skaļi skaitīja. Pārbaudes laikā gulētājai par spīti kutināšanai vajadzēja būt pavisam mierīgai un aizturēt pat elpu, lai no trauka neizlītu neviens piliens, kamēr aizskaita līdz desmit. Kaut gan onkilonietēm no staigāšanas basām kājām āda uz pēdām bija kļuvusi raupja, tomēr pārbaudi spēja izturēt tikai retā, vēl jo vairāk tāpēc, ka sievietes tīšām skaitīja ļoti lēni. Pārbaudi izturējusī ieguva izturīgākās un pacietīgākās titulu un tiesības kutināt kāju pēdas visām neizturīgajām.

Annuira šoreiz neizturēja un pie skaita deviņi skaļi iesmējās; tiesa, viņas sāncense mīlestībā kutināja ļoti stipri.

— Redzi nu, tu esi samelsusi! — Annuena ļaunā priekā iesaucās. — Tu nekad neesi bijusi izturīga!

— Varbūt arī tu neesi bijusi! — Annuira sirdīgi atcirta.

— Citi zina! Bet, ja netici, vari pārbaudīt mani pat lielajā pārbaudē, — Annuena lepni iesaucās.

— Jā, viņa spēj izturēt arī to! — citas apstiprināja.

— Annuena, parādi, ko vari! — Ordins aicināja.

Annuena nogūlās Annuiras vietā, un tā, pielējusi krūzīti ar ūdeni, uzlika to uz Annuenas vēdera, pie pašām krūtīm un sāka kutināt viņai vidukli — visjutīgāko vietu. Tomēr Annuena gulēja kā sastingusi un pārbaudi izturēja.

— Pamēģini vien to izturēt! — viņa pieceldamās zobgalīgi sacīja un iešļāca ūdeni no krūzītes tieši Annuirai sejā.

Tā bija privilēģija, ko ieguva lielo pārbaudi izturējušās; Annuira tikai klusēdama apslaucljās un nokaunējusies pagāja sānis.

Sievietes gūlās uz ādas cita pēc citas, un Annuena piespieda viņas visas smieties — citas agrāk, citas mazliet vēlāk — un, par lielu prieku pārējām, pamatīgi aplaistīja ar ūdeni, iekām tās paguva piecelties.

Pārbaudi neizturējušās pēc tam žāvējās pie ugunskura un skaļi smējās, noskatīdamās, ka nākamajām klājas gluži tāpat. Izturēja tikai viena sieviete, un, kad visas citas bija pārbaudītas, Annuira izteica vēlēšanos ļauties pārbaudei otrreiz, bet prasīja, lai viņu kutina otra izturīgā. Annuena protestēja, bet pārējās, zinādamas, ka viņas abas ir sāncenses, nosprieda, ka Annuirai esot tiesības pieprasīt atkārtotu pārbaudi, ja viņa agrāk jau pierādījusi, ka prot izturēt kutināšanu. Annuira bija ar mieru pakļauties lielajai pārbaudei un drosmīgi to izturēja, taču neizmantoja tiesības apliet ar ūdeni savu kutinātāju. Ak, ja tās vietā būtu Annuena! Tā gan saņemtu pilnu tiesu!

— Nu, tagad jums ir divas pavisam nesakutināmas līgavas! — Gorjunovs apsveica Ordinu.

— Un abas greizsirdīgas! — piebilda Kostjakovs.

— Tā jau mēdz būt! — Ordins smējās, apmierināts, ka Annuira atjaunojusi savu reputāciju.

Pļāpādami visi vēl pasēdēja pie uguns, bet drīz no Amnundaka mītnes atnāca kāds sirmgalvis un pavēstīja, ka sievietes varot nākt mājās, jo dievu lūgšana esot beigusies.

— Ko sacīja šamanis? Ko viņam pavēstīja dievi? Kas mūs gaida? — jautājumi bira cits caur citu.

— Rīt visu uzzināsiet, bet tagad ejiet pie miera, — sirmgalvis izvairīgi atbildēja un izgāja.

Sievietes apģērbās, piecēla bērnus, kas bija iemiguši zemnīcas kaktos, un cita pēc citas atstāja balto cilvēku mītni. Arā atskanēja viņu saucieni: «Atkal auksts! Ai, cik dzestri! Kāda migla! Turēsimies kopā, ka neapmaldāmies!»

Annuira aizgāja viņām līdzi, lai pacenstos kaut ko izdibināt par garu saukšanas rezultātiem, bet atgriezās ļoti drīz un sacīja:

— Amnundaks un visi karavīri kaut kur aizgājuši — varbūt pavadīt samani; mītnē neviena paša nav, atskaitot divus večus, — viens guļ, bet otrs mani izlamāja par ziņkārību.

— Acīm redzot, arī mums pats labākais būs likties gulēt. Līdz rītam mēs tik un tā nekā neuzzināsim, — Gorjunovs ierosināja.

Ja ceļotāji zinātu, ko šamanim pavēlējuši gari un ko onkiloni bez kavēšanās sākuši izpildīt, viņi nespētu palikt mierīgi.

Tūliņ pēc dievu lūgšanas par spīti miglai un salam visi sapulcinātie karavīri no virsaiša mītnes devās uz dienvidrietumiem; pa priekšu gāja vairāki cilvēki ar lāpām, viņiem nopakaļ Amnundaks un šamanis ar mācekli, tad četri karavīri nesa uz nestuvēm sagūstīto vampu, bet pārējie nāca aiz muguras; visi bija apbruņojušies. Valdīja dziļš klusums, bija dzirdama vienīgi viegla soļu dunoņa, žvadzēja bultas un čīkstēja nestuves. Droši atrazdami ceļu miglā, lāpu nesēji veda dīvaino procesiju cauri mežiem un pāri klajumiem uz svēto ezeru. Ezera krastā gūstekni ar sasietām rokām un kājām uzlika uz upuru akmens, un šamanis nostājās tam pie galvas, bet māceklis — pie kājām.

Amnundaks un karavīri ielenca akmeni ciešā pusaplī, stāvēdami ar sejām pret ezeru, kurā vēl joprojām nebija ūdens. Karavīri aizdedza lāpas un pacēla tās virs galvas, šamanis paņēma tamburīnu, un sākās dievu lūgšana pirms upurēšanas. Daudzās lāpas meta šaudīgu, sarkanu gaismu uz melno akmens plāksni, uz kailo, spalvaino cilvēku, kurš gulēja uz akmens, uz šamani dīvainajā tērpā ar augsti paceltu tamburīnu, kas dobji rībēja, uz apbruņotajiem ļaudīm ar ērgļu spalvām matos, ar bargām sejām, kas godbijīgā apcerē raudzījās šamanī. Visapkārt viļņojās biezi miglas vāli, laiku pa laikam pašķirdamies, un tad parādījās melnās klinšu kraujas, akmeņiem nosētais ezera dibens un tumšais krāteris. Onkilonos, tāpat kā jebkurā citā cilvēkā, šī ceremonija nakti nevarēja neizraisīt dziļu iespaidu. Gūsteknis, droši vien noģidis savu likteni, mežonīgi valbīja acis un trīsēja pie visām miesām. Pēc prelūdijas ar tamburīnu, kam vajadzēja izsaukt garus un piesaistīt viņu uzmanību, šamanis nolaida rokas, pacēla uz augšu savu kalsno, grumbām izvagoto seju un, pievērsis skatienu miglas vaļiem, dobjā balsi sāka aicināt garus.

— Ommolon, Amnungem, Irgani! — viņš daudzkārt atkārtoja gaudojošā balsī. — Apakšzemes valstības valdnieki un pavēlnieki, es jūs saucu šurp! Mēs atnesām jums upuri — dzīvu cilvēku, sarkano, kūpošo asiņu upuri! Pieņemiet to, nedrebiniet vairs mūsu zemi, aizveriet plaisas, atdodiet svētā ezera ūdeņus! Ommolon, Amnungem, Irgani! Klausieties, mēs jūs aicinām!

Aicinādams garus, šamanis kliedza pilnā spēkā, un atbalss no klinšu kraujām apkārt ezeram vairāk reižu atkārtoja šos dīvainos vārdus. Šķita, ka tur atsaucas apakšzemes gari. Pie pēdējā kliedziena šamanis pēkšņi izrāva aiz jostas aizbāzto upuru nazi un, ātri pieliecies, ietrieca to vampu krūtīs; atskanēja šausmīgs brēciens, kas tāpat atbalsojās klinšu kraujās. Atstājis nazi brūcē, šamanis uzlika kāju uz mirstošā gūstekņa sejas un no jauna sāka sist tamburīnu. Kad upura ķermenis vairs netrīcēja, šamanis izvilka nazi, noslaucīja to pret vampu spalvaino ādu un sacīja: