Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Onkiloni ar milzīgu interesi vēroja visas šīs izdarības; galvas un ķermeņa mērīšanu viņi bija redzējuši, jo svešzemnieki jau bija mērījuši onkilonus — sākumā sievietes, pēc tam dažus karavīrus un bērnus —, un beigās arvien parādījās tas pats melnais priekšmets uz spožā trijkāja, kura nozīmi iezemieši nespēja izprast.

Kad viss bija pabeigts, Gorjunovs lūdza virsaiti, lai atlaiž gūstekni brīvībā, bet saņēma kategorisku atteikumu.

— Šovakar mēs atkal lūgsim dievus un šamanis uzzinās garu lēmumu, vai vampu būs jāmirst vai ne, — Amnundaks pavēstīja. — Līdz šim mēs gūstekņus nekad neesam atbrīvojuši.

Jau krēsloja, un ceļotāji, noguruši pēc tālā gājiena un noņemšanās ar gūstekni, priecājās, ka var atgriezties tīrajā zemnīcā un apsēsties pie sprēgājošās uguns. Bieza migla atkal klāja zemi, un no jauna kļuva auksts. No Gorohova viņi uzzināja, ka gan vakar, gan šodien migla neesot izklīdusi līdz pat pusdienai, un vēl pēc tam visu laiku, kaut arī spīdējusi saule, bijis auksts, «gluži kā pie mums Kazačjē ap šo laiku». Šodien viņš ievērojis, ka svīres aizlidojušas uz dienvidiem, tāpat zosis un pīles, aukstuma mudinātas, taisoties uz aizceļošanu. Pēc divām saltajām naktīm zāle klajumos nodzeltējusi un sakritusi pie zemes, bet koku lapas nobirstot vēl gluži zaļas. Onkiloni brīnījušies un sacījuši, ka tāds aukstums un miglas mēdzot uznākt tikai veselu mēnesi vēlāk un arī putni tagad aizlaižoties projām agrāk nekā parasts. Aukstuma dēļ šovakar atkal notikšot lūgšana.

Kad satumsa, Gorohovs aizgāja uzzināt, vai šamanis jau atnācis un vai baltie cilvēki var būt klāt svinīgajā ceremonijā. Viņš atgriezās ar ziņu, ka šoreiz lūgšana notikšot tikai karavīru klātbūtnē un pat sievietes un bērnus izraidīšot 110 zemnīcas.

Amnundaks esot lūdzis baltos cilvēkus, lai pa ceremonijas laiku tie ielaižot sievietes un bērnus savā mājoklī, citādi viņiem būšot jāsalst laukā.

— Man liekas, ka viņiem padomā kaut kas nelabs! — Ordins, izdzirdis šo vēsti, sacīja. — Onkiloni aizraida projām visas sievietes, lai mēs no viņām neko neuzzinātu.

— Iespējams, — Gorjunovs atbildēja. — Tomēr mēs neko nevaram darīt, lai izjauktu viņu nodomus, un mums atliek vienīgi turēt acis vaļa. Pavaicājiet Annuirai, vai viņiem bieži notiek šādas ceremonijas.

Annuira pastāstīja, ka līdzīga lūgšana notiekot pirms karagājieniem pret vampu.

Drīz vien zemnīcu piepildīja sievietes un bērni, lai pakavētos pie balto cilvēku ugunskura. Viņas jau agrāk bija šeit viesojušās, sevišķi svešinieku prombūtnē, bet tagad, atnākušas tik lielā skaitā, izturējās daudz drošāk, bija atnesušas līdzi iesmus ar gaļu un plāceņus un sāka gatavot vakariņas; zemnīcā skanēja smiekli un joki, bērnu spiegšana un zīdaiņu raudas. Skatoties uz jautrajām un bezrūpīgajām sievietēm, kas vēl nesen bija aicinājušas triekt projām svešzemniekus un vainojušas viņus visās nelaimēs, ko pareģojuši senči, bet tagad pļāpāja un jokojās ar tiem pašiem svešzemniekiem, ceļotāji nevarēja nedomāt par to, ko redzējuši vakar melnajā tuksnesī, par to, ka šai pirmatnējo ļaužu ciltij drīzā laikā draud bojāeja, ja vien nekas negrozīsies.

— Es domāju, domāju un nevaru izšķirties… — Gorjunovs sacīja Ordinam, kad abiem jau sāka apnikt sieviešu smiekli un joki un viņi bija nošķīrušies no pārējiem zemnīcas kaktā, —: nevaru izšķirties, vai mums nebūtu jāpastāsta onkiloniem par draudošo bojāeju un jāaicina viņi kopā ar mums atstāt šo zemi un doties pāri jūrai uz dienvidiem.

— Es arī esmu par to domājis, — Ordins atbildēja, — bet nospriedu, ka tas būtu pāragri. Tagad jūras ledi izklīduši, viņi bez laivām projām nevar tikt. Turklāt nav zināms, vai manas bažas ir pamatotas, nav zināms, kādā mērā piepildīsies mani paredzējumi. Ja Saņņikova Zemes siltuma avots kaut kādā veidā atjaunosies, varbūt viss iegrozīsies uz labo pusi, iespējams, pat uz ilgiem gadiem.

— Bet ja nu siltuma avots neatsāks darboties un mūsu acu priekšā uzmāksies barga ziema?

— Tik un tā viņiem nav ko stāstīt. Uz kurieni lai viņi iet pāri lediem polārajā naktī, bez pietiekami silta apģērba, bez malkas, bez briežiem, kuri ledos jau pēc pāris dienām nobeigtos badā. Nē, šo ziemu viņi kaut kā pārlaidīs tepat, bet pavasarī, redzēdami, ka sniegs nekūst un dzīvnieki gājuši bojā, paši sapratīs, ka nepieciešams iet projām.

— Tiesa gan! Pavasarī mēs varam atgriezties šurp ar lielu ekspedīciju, ko sūtīs akadēmija, lai izpētītu šo zemi un tās iedzīvotājus, iekām sniegi uz visiem laikiem aizputina visu ieplaku. Tad būs vieglāk organizēt onkilonu aiziešanu no šejienes — viņi ticēs, ka tā patiešām ir nepieciešama.

— Bet tagad viņi tikai prasīs no mums, lai mitējas nelaimes un posts!

Pēc vakariņām Gorohovs palūdza, lai sievietes padejo. Bērni un sirmgalves apsēdās zemnīcas kaklos, bet sievietes pēc paraduma noģērbās gluži kailas un, saķērušās rokās, uzsāka riņķa deju apkārt ugunskuram. Piedziedājuma vienkāršās melodijas pavadībā viņas gan palēcās, gan cēla uz augšu kā kreiso, tā labo kāju, šūpoja uz visām pusēm rokas un vidukli. Ar šādām dejām sievietes kavēja laiku gan sev, gan vīriešiem garajā polārajā naktī, kad bija apnikusi vienmulīgā dzīve zemnīcā. Sākumā piedziedājums un kustības bija lēnas, it kā sievietes dejotu nelabprāt, bet pakāpeniski deja kļuva aizvien dzīvāka, un beidzot dejotājas virpuļoja tik strauji, ka skatītājiem metās raibs gar acīm un no kāju dipoņas, plaukstu sišanas un iespiedzieniem sāka džinkstēt ausis. Melnīgsnējie ķermeņi locījās trakajā dejā, bizes plīvoja, kaklarotas mētājās uz krūtīm, aproces uz dilbiem zibēja šurpu turpu, acis iedegās, lūpas pavērās, atsedzot spožus, baltus zobus. Beidzot, kad spēki bija pilnīgi izsīkuši, dejotājas pakrita uz klona un dažādās pozās izstiepās apkārt ugunij, smagi dvesdamas un kārtodamas savas jostas. Zilmelnās tetovējuma līnijas uz nosvīdušajiem ķermeņiem tagad izcēlās sevišķi skaidri, un varēja saskatīt fantastiskus ornamentus, ziedus, lapas, saules, dzīvnieku galvas, ko bija attēlojušas ar bagātu fantāziju apveltītās mākslinieces — sirmgalves, kuras ilgajā polārajā naktī izrotāja meiteņu ķermeņus un pūlējās pārspēt cita citu, veidojot aizvien sarežģītākus rakstus. Mēs jau aprakstījām, kā bija tetovēta sieviete ar čūskām — Amnundaka otrā sieva. Annuiras augumu priekšpusē klāja dažādi ziedi un lapas, bet uz muguras starp lāpstiņām viņai mirdzēja saule, kuras stari sniedzās līdz kaklam, pleciem un jostas vietai; zemāk bija ieletovēti divi mēness sirpji, ar ragiem vērsti viens pret otru. Raku ķermeņa priekšpusi rotāja lauzītas, bet muguru — viļņotas līnijas, kas uz lāpstiņām un zemāk par jostas vietu savijās spirālēs. Meitenes dižojās ar ietetovētajiem fantastiskajiem ornamentiem, un jaunie karavīri pavasara svētkos vērtēja savas izredzētās, skatīdamies arī, cik krāšņi tās tetovētas.

Atpūtušās sievietes apsēdās plašā puslokā aiz pavarda, pretim ceļotājiem, un uzsāka citu rotaļu: labajā spārnā sēdošā ar kreiso plaukstu uzsita kaimiņienei pa muguru un uzsauca «pirmā», tā savukārt uzšāva kaimiņienei pa kreisi un uzsauca «otrā»; tā pliķu vilnis vēlās aizvien tālāk līdz kreisajam spārnam; ja kāda sajauca skaitīšanu, to pļaukāja no abām pusēm, visiem skaļi smejoties. No kreisā spārna pliķu vilnis, šoreiz ar otru plaukstu sists, nāca atpakaļ, un skaitīšana atkal sākās ar pirmo, bet pusloka pusē sastapās ar jaunu vilni, kas vēlās no labās puses; tādējādi skaitīšana ātri varēja sajukt un visiem par lielu prieku dot ieganstu biežiem pliķiem. Kad šis laika kavēklis apnika, ķērās pie cita: sievietes pietupās ap pavardu un, izstiepušas uz priekšu rokas, visas reizē pastiepa pret uguni labo kāju, bet pēc tam, ļoti ātri atvilkušas to atpakaļ, pastiepa uz priekšu kreiso; ja kāda nokavēja vai kļūdīdamās nepastiepa īsto kāju, kaimiņienes, visiem smejot, nogāza vainīgo uz muguras, tā ka viņai abas kājas tirinājās gaisā. Šī rotaļa tā iekvēlināja sievietes, ka drīz vien viņas sāka gāzt augšpēdu cita citu bez jebkāda iemesla, un beidzot visas gulēja uz klona ar kājām pret uguni un skaļi smējās.