Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

— Onkiloni neupurē cilvēkus, — Gorohovs iebilda. — No tā mums nav jābaidās. Es domāju, šamanis sacīs, ka mums pēc iespējas ātrāk jādodas projām no šejienes.

— Nu, tā vēl nebūtu nekāda nelaime. Mēs varam doties projām, kaut gan vēl nav pienācis īstais laiks iet pāri lediem, lāsmenis ar katru dienu paveras aizvien plašāks, — Gorjunovs sacīja.

— Jā, nav īstais laiks, un nekur mums nav jāiet, — Gorohovs piebilda. — Es ar viņiem parunāšu, varbūt viss kaut kā grozīsies uz labo pusi.

Viņš izgāja no zemnīcas. Annuira, mazliet pagaidījusi, izslīdēja Gorohovam nopakaļ, jo Ordins bija kaut ko iečukstējis viņai ausī.

Izmantodams Gorohova un sieviešu prombūtni, Gorjunovs pateica Ordinam, ko vīri dienā runājuši ar Ņikitu, bet Ordins savukārt pastāstīja — viņš patiešām rājis Annuiru par to, ka viņa pārāk dedzīgi nostājusies svešzemnieku pusē un saķildojusies ar citām sievietēm. Viņš licis Annuirai saprast, ka svešzemnieku interesēs esot, lai viņa nesanīstos ar savu cilti, citādi no viņas visu slēpšot; bet viņiem tagad, kad onkiloni izturoties naidīgi, vajadzīgs uzticams cilvēks no viņu vidus, kurš varētu laikā uzzināt viņu nodomus un plānus.

Tomēr Annuira raudājusi nevis rājiena dēļ — viņa gluži labi sapratusi, ka tas ir taisnīgs —, bet gan tāpēc, ka svešzemniekiem tuvākajā nākotnē vajadzēšot bēgt projām no šīs zemes. Viņa vēl arvien šauboties, kā rīkoties tādā gadījumā: radniecības saites ar cilti vēl stipras, un doma par svešo zemi liekoties šausmīga.

— Tagad viņa labi apdomās šo jautājumu, — viņš nobeidza, — saradīs ar tādu domu un nāks mums līdzi. Viņa mani stipri iemīļojusi, un es viņu arī; šķirties no viņas man būtu ļoti smagi.

— Bet Gorohovs, tā vien skaties, paliks šeit no laba prāta, — Gorjunovs piebilda. — Viņam šī pārticīgā un mierīgā dzīve ļoti patīk.

— Nu, ja notikumi attīstīsies tā, kā esmu iedomājies, tad par mierīgu dzīvi šajā zemē nenāksies runāt, — Ordins sacīja.

— Ko tad jūs esat iedomājies?

— Vai zināt, kur mēs ar Annuiru bijām? Mēs aizgājām līdz nākamajam klajumam, kur atrodas viens no burbuļojošajiem ezeriem ar pusstundu ilgu periodu. Mēs nosēdējām pie ezera vairāk nekā stundu un ne reizes neredzējām paceļamies burbuli un izplūstam tvaikus.

— Ak šitā!

— Saistot šo faktu ar svētā ezera pazušanu un daudzajām plaisām, nav grūti secināt, ka zemestrīce stipri izjaukusi visas ieplakas apakšzemes režīmu. Un man kļūst baisi…

— Tāpat kā onkiloniem! — Kostjakovs smiedamies viņu pārtrauca. — Ja viens ezers iztecējis sauss, bet otrs vairs nemet burbuļus, mums no tā nav ne silts, ne auksts. Viss pārējais taču ir palicis.

— Nesteidzieties ar smiešanos. Mums var uznākt liels aukstums, — Ordins nopietni turpināja. — Kas šajā ieplakā polāro ledu ielenkumā izveidojis tik brīnišķīgu, siltu klimatu? Vienīgi pazemes svelme, kas vēl izdalās no aprimušā vulkāna dzīlēm. Ja šī siltuma nebūtu, ieplaku līdz augšai apraktu ledus masas, ko, pamazām uzkrājoties, izveidotu sniegs.

— A-ā-ā! — Kostjakovs novilka, un viņa seja arī kļuva nopietna.

— Jā! Un zemestrīce, izjaukusi apakšzemes režīmu, tas ir, noslēgusi plaisas, kas izvada siltumu no zemes dzīlēm, jau tuvākajā nākotnē var izraisīt strauju klimata maiņu ieplakā…

— Un visu dzīvnieku, augu un cilvēku bojāeju! — Gorjunovs viņu pārtrauca.

— Jā, visa dzīvā bojāeju jau nākamajā ziemā. Mēs zinām, cik maiga šeit bijusi ziema; dzīvnieki varējuši izrakt barību no sniega apakšas.

— Galveno siltumu taču dod ieplakas ziemeļu daļa, nevis burbuļojošie ezeri. Tur varbūt viss palicis pa vecam?

— Es šaubos. Pirmo zemestrīci mēs piedzīvojām tieši tur. Iespējams, ka plaisas, pa kurām izplūst verdošais ūdens un tvaiks, vēl visas nav aizvērušās. Tādā gadījumā klimata pārmaiņas nebūs tik straujas. Bet kurš var galvot, ka nākamā zemestrīce nepabeigs šo darbu?

— Vai zināt, mums vēlreiz jāapmeklē Tūkstoš Dūmu ieleja un jānoskaidro, kas tur noticis.

— Jā, tas būtu derīgi. Tikai es baidos, ka Amnundaks mūs neatlaidis.

— Kāpēc ne?

— Tāpēc, ka pirmā zemestrīce atgadījās tieši tajā reizē, kad mēs tur atradāmies. Un māņticīgie onkiloni…

— Saprotu. Nekas, iesim slepus — tik un tā mūsu draudzība ar onkiloniem ir sabojāta, sliktāk jau nebūs.

— Tomēr bez konvoja tā kā bail. Varam sastapties ar vampu, — Kostjakovs iebilda.

— Vampu aizbēgs pēc pirmā šāviena, bet no slēpņiem, tāpat arī no nakts uzbrukuma, mūs pasargās suņi. Ja iesim bez liekas nastas, varam šo ceļu izstaigāt divās dienās un pārnakšņot pie pēdējā dzeramā ūdens avota. Tūkstoš Dūmu ielejā nemaz nevajadzēs tālu iet — uzreiz būs redzams, vai tvaiki un verdošais ūdens vēl plūst no zemes dzīlēm.

— Pareizi! — Gorjunovs nolēma. — Tātad rit ceļā, turklāt tā paagrāk. Gorohovu atkal atstāsim mājās un, protams, sievietes arī.

— Nē, Annuiru es gribētu ņemt līdzi.

— Kāpēc tā? Viņa būs mums par nastu.

— Nepavisam nebūs, viņa ir lieliska gājēja. Un bez tam — ja mēs iesim vieni paši, tad apmetnēs, kurās vajadzēs iegriezties, tūliņ radīsies pret mums aizdomas. Izliksimies, ka Annuira mūs apsargā.

— Sievišķis apsargā trīs vīriešus! — Kostjakovs skaļi iesmējās.

— Nu, tad iestāstīsim, ka viņa ir onkilonu norīkots ceļvedis vai slepena izsekotāja — kā vēlaties. Tajās apmetnēs vēl nezina, ka mūsu attiecības ar Amnundaku ir sabojājušās. Turklāt Annuira labi zina ceļu uz pēdējo apmetni, kur viņa pati dzimusi, un patiešām rādīs mums ceļu, palīdzēs ietaupīt laiku.

— Jums atkal taisnība! Tātad nolemts: iziesim rīt no rīta mazā gaismiņā! Un pasakiet Annuirai, lai viņa klusītiņām sagatavo mums pārtiku ceļam.

— Bet Gorohovam ne vārda! Sagatavosim maišeļus un šautenes jau tagad, kamēr neviena nav.

Tikko ceļotāji paspēja to izdarīt, zemnīcā atskrēja aizelsusies Annuira.

— Ņikita daudz runāja Amnundakam un karavīriem, — viņa steigšus stāstīja, — runāja, ka zeme vairs nedrebēšot un neplaisāšot un svētais ezers atnākšot atpakaļ, un viss atkal būšot labi. Onkiloni ir nikni — kāpēc baltie cilvēki to darījuši? «Mēs viņiem devām gan mājokļus, gan uzturu, gan jaunas sievas, bet viņi negrib darīt mums labu.» Un sievietes kliedz: «Atņemiet viņiem pērkonus un zibeņus, un lai viņi iet projām, no kurienes nākuši. Vieni paši mēs dzīvojām bez kādām raizēm.» Un Ņikita no jauna sāka viņiem stāstīt, bet viņi tikai tērgā vienu un to pašu. Amnundaks nosprieda — atnāks šamanis un noturēs lūgšanu; kā viņš teiks, tā arī darīsim.

— Ņikita nepiesardzīgi apsolījis viņiem to, kas var arī nenotikt, — Gorjunovs sacīja.

— Un galu galā visu izšķirs šamanis neatkarīgi nti Ņikitas solījumiem, — piebilda Kostjakovs.

— Es domāju, ka šamanis arī ieklausīsies «tautas balsī», — Ordins ieminējās. — Tas ir viltīgs vecis. Atcerieties, kā viņš būrās pirmajā dienā, kad mēs atnācām, — viņš garu vārdā paziņoja, ka nelaimes varbūt nesākšoties, kamēr baltie ļaudis palikšot pie onkiloniem. Šamanis atstāja sev atkāpšanās ceļu, un viņam bija taisnība.

Ienāca Gorohovs un sacīja:

— Es viņus mazliet nomierināju, bet sākumā viņi ļoti dusmojās, visvairāk sievišķi: «Trieciet viņus — tas ir, mūs — projām!» kliedz. «Mēs viņiem devām gan mājokli, gan uzturu, gan visādus traukus, nežēlojām savas labākās meitenes, bet redz, ko viņi mums dara!» Un tik auro, un tik auro!.. Ar lielām mokām Amnundaks viņas nomierināja: sak, atnāks šamanis un izspriedis, ko ar viņiem darīt. Tagad šamanis ir atnācis, turpretim man lika iet projām.