Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Viņš gribēja piebilst «kā jūs», bet noturējās neteicis. Tomēr ceļotāji viņu pilnīgi saprata.

Karavīri bija nomierinājušies un beidzot izārdījuši pirmās sabrukušās zemnīcas pajumes gruvešus un izvilkuši no tiem veco Matu; viņa, protams, bija mirusi. Matu meita un divas citas sievietes mazliet nostāk sakūra jaunu ugunskuru, noguldīja mirušo pie uguns un saskaņā ar rituālu sāka nelaiķes apraudāšanu, slavinot viņas tikumus dzīves gaitās. Pārējie onkiloni joprojām mierīgi snauda pie kopējā ugunskura. Pēc Amnundaka pavēles bungas aiznesa uz citām apmetnēm vēsti par virsaiša mītnes sagrūšanu un vecās sievietes nāvi.

Tuvojās rītausma, un arī ceļotājiem acis krita ciet. Zemestrīce, acīm redzot, bija beigusies, jo grūdieni kļuva aizvien vājāki un retāki. Balto vīru zemnīca bija izturējusi pārbaudījumu, un viņi varēja atgriezties tajā. Kad ceļotāji, pārmijuši pāris vārdu, piecēlās un devās uz savu mītni, viņus pavadīja dažu pamodušos onkilonu skaudīgie un pat naidīgie skatieni. Amnundaks, atbalstījis galvu pret ceļiem, snauda. Baltajiem cilvēkiem sekoja vienīgi Annuira un Raku, pārējās palika sēžam citu sieviešu pulkā, bet Annuena jau agrāk bija piebiedrojusies apraudātā jām. Gorjunovs un Kosljakovs tagad bija pamesti.

Pēc nemiera pilnās nakts visi pamodās vēlu; pa durvju spraugu zemnīcā spraucās iekšā saules stari. Dega spoža uguns, un visas trīs aizbēgušās sievietes, it kā nekas nebūtu noticis, rosījās pie pavarda, gatavodamas ēdienu. Brokastu laikā viņas izskaidrojās ar vīriešiem.

Sievietes atzinās, ka tad, kad zeme sākusi tik stipri drebēt, viņas izbijušās un nodomājušas, ka zeme kuru katru brīdi pašķiršoties un baltie cilvēki aizraušot viņas pazemes valstībā. Tāpēc viņas esot aizgājušas pie savējiem. Šīs valodas likās muļķīgas, tomēr ticamas, un Gorjunovam jau kuro reizi nācās izskaidrot sievietem, ka baltie cilvēki nav nekādi burvji un pazemes gari. Tomēr pēc triju bēgļu sejām varēja manīt, ka viņas šiem vārdiem netic.

Sievietes pavēstīja arī, ka agri no rīta ieradies šamanis apraudzīt Amnundaku un pastāstījis, ka, nākdams no savas zemnīcas, pa ceļam redzējis saplaisājušu zemi un ka tikai ar pūlēm pārlēcis pāri plaisai. Viņa mītne neesot sagruvusi — labie gari sargājuši savu kalpu.

Šī vēsts pamudināja aplūkot apkaimi; visi karavīri bija aizņemti ar zemnīcu atrakšanu un atjaunošanu, un tāpēc ceļotāji varēja iztikt bez apnicīgā konvoja, kas būtu sevišķi nepatīkams tagad, pēc pagājušās nakts notikumiem. Paķēruši šautenes un atstājuši Gorohovu pie zemnīcas uzmanības novēršanai, trīs pārējie vispirms devās pa taku uz šamaņa mītnes pusi un drīz uzdūrās plaisai, kas stiepās no austrumiem uz rietumiem un bija gandrīz divus metrus plata; tās dibenā varēja redzēt iegrimušu zemes virskārtu ar krūmiem un veseliem kokiem. Kādā vietā, kur plaisa gāja zem resna koka, tas bija pārplēsts vairākus metrus uz augšu no saknēm, koka viena puse stāvēja vienmal plaisai, otra — otrmal, bet augšā abas puses savienojās, tā ka koks izskatījās pēc cilvēka, kurš, kājas izpletis, stāv virs grāvja. Vietām zemi klāja no plaisas izsviestas melnas, mitras smiltis.

No šejienes vīri pagriezās uz dienvidrietumiem, uz svēto ezeru, lai to apskatītu bez lieciniekiem. Pa ceļam uz turieni viņi atrada kādas trīsdesmit dažāda platuma plaisas; dažām varēja pārkāpt, citām vajadzēja lēkt pāri ar ieskriešanos. Citas bija seklas, bet citām nevarēja saskatīt dibenu, taču dziļāk plaisas pakāpeniski sašaurinājās; vīri svieda plaisā akmeņus un noskaidroja, ka dažu metru dziļumā tur sakrājies ūdens. Akmeņu sabiras kraujas pakājē bija sētin nosētas ar naktī nogruvušiem lieliem un maziem akmens bluķiem un šķembām; kādā vietā atrada nositušos klinšu aunu, ko apakš zemes grūdiens droši vien bija nosviedis no augstas dzegas. Aunu, protams, pievāca — ar to vajadzēja attaisnoties virsaitim par ekskursiju bez konvoja.

Nonākuši svētā ezera krastā, ceļotāji pārsteigti apstājās — ezers bija pazudis. Tā vietā rēgojās liela iedobe — ļoti lēzena neregulāras formas piltuve, sētin nosēta ar lieliem un maziem melnas lavas gabaliem, ko klāja dūņas un gļotas; zem akmeņiem vietām urdzēja ūdens, kaut ari ezera pietekas likās stipri izsīkušas. Piesardzīgi laipodami pa glumajām plāksnēm, pētnieki nokļuva līdz krāterim, kas atradās netālu no klinšu sienas pakājes; tas bija divus trīs metrus diametrā un aizgāja slīpi zem kraujas; ūdens iztecēja no akmeņu apakšas un nelielā strautā aizplūda šajā tunelī.

— Nu, ko jūs par to teiksiet? — vaicāja Kostjakovs, kad visi trīs bija apstājušies pie melnā tuneļa, kas aizsniedzās noslēpumainā dziļumā.

— Es domāju, — Ordins atbildēja, — ka zemestrīce iznīcinājusi to šķērsli apakšzemes kanālā, piemēram, kaut kādu izliekumu, kas deva iespēju ezera ūdeņiem aizplūst tikai periodiski, atkarībā no ūdens uzkrāšanās.

— Vai galvenais ezera izzušanas cēlonis nav tā pieteces ievērojamā samazināšanās? — Gorjunovs vaicāja. — Atcerieties — uz šejieni vajag plūst visas ieplakas ūdeņiem, un pagājušajā reizē mēs redzējām veselu upīti, kas iztecēja no meža un pazuda zem akmeņu sabirām. Turpretim tagad tunelī ieplūst tikai neliela urdziņa.

— Droši vien plaisas, kas radušās ieplakā, uztver visus strautus, kuri agrāk tecēja uz šejieni, — Ordins atbildēja.

— Ja šīs plaisas nav bezdibeņi, tās piepildīsies ar ūdeni, un varbūt pēc tam atjaunosies strauti un pēcāk arī ezers?

— Iespējams, ka tā notiks.

— Tas būtu vēlams, un, jo ātrāk, jo labāk, — ja onkiloni uzzinās, ka viņu svētais ezers pazudis, viņi pārblsies vēl vairāk un ari šo nelaimi pierakstīs baltajiem burvjiem.

— Mēs viņiem, protams, to nestāstīsim!

— Pieraugiet, neizpļāpājieties sievietēm, nestāstiet, kur esam bijuši.

— Skaidrs! Pat Gorohovam neteiksim. Gājām medībās, nošāvām aunu, redzējām plaisu — un gana!

No ezera vīri devās atpakaļ un labu laiku soļoja gar ieplakas,malu, turoties pie meža. Kādā vietā gājēju uzmanību saistīja liela kaudze baltu bluķu un šķembu, kas gulēja klinšu sienas pakājē. Piegājuši klāt, viņi ieraudzīja, ka tas ir Iedus, ko apakšzemes grūdieni nogāzuši no kraujas virsotnēm; tātad augšā vietām sastopami šļūdoņi, kaut arī nelieli. Interesantāks un svarīgāks bija cits atklājums — pašā kraujas pakājē rēgojās plaisa, kas, vietām šaurāka, vietām platāka, aizlocījās uz abām pusēm, cik tālu vien sniedzās skatiens, un tajā piecu sešu metru dziļumā melnēja ūdens.

Tālākajā ceļā gar ieplakas malu vīri vēl reizes trīs piegāja pie klinšu sienas un visur tās pakājē uzdūrās plaisai; acīm redzot, kādu desmit kilometru garā joslā vai pat tālāk ieplakas dibens bija atdalījies no rietumu kraujas.

Mājās ceļotāji atgriezās tikai pēcpusdienā, kad apmetnē jau bija ievērojuši viņu prombūtni. Tomēr, ieraudzījuši pārnesto aunu, aizdomīgie onkiloni nomierinājās, un Amnundaks nožēloja, ka atrāvis vairākus karavīrus no darba un aizsūtījis meklēt svešzemniekus. Sagruvušo zemnīcu drupas jau bija novāktas, laukums attīrīts, un onkiloni sāka sliet augšā mītņu karkasus, izlietojot tos pašus vecos baļķus. Ieturējuši pusdienas, ceļotāji atnāca ar saviem cirvjiem un ierosināja nostiprināt karkasu tā, lai jumta klājums katrā zemestrīcē negāztos virsū zemnīcas iemītniekiem. Tomēr, viņiem par lielu izbrīnu, onkiloni kategoriski atsacījās no svešzemnieku palīdzības.