Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Noliktajā dienā agri no rīta visi ģints locekļi, atskaitot zīdaiņus un pavisam mazus bērnus, apbruņojušies nūjām, aplenca ezeru un, kliegdami un dauzīdami ar nūjām, sāka dzīt laukā no zālēm tur paslēpušos putnus.

— Ei, zosis, pīles! — viens mednieks sauca. — Nāciet laukā, laiks peldēties!

— Lieniet ārā, sliņķes, ūdenī jūs gaida tārpi un zivtiņas! — piebalsoja otrs.

— Un mūsu nūjiņas, kas noglāstīs jums galviņas! — klaigāja trešais.

Nūju klaudzoņa, kliedzieni, bērnu spiegšana — viss radīja neiedomājamu troksni. Bērni, kuriem šī diena bija ārkārtējs notikums, ložņāja pa zāli kā suņi, sizdami ar nūju pa labi un pa kreisi. Pārbiedētie putni no visām pusēm muka uz ezeru, un dzinēji visur redzēja līgojamies niedres un zāļu stiebrus, starp kuriem ložņāja bēgļi. Daži putni mēģināja pacelties spārnos un uzspurdza virs ūdens zālēm, bet tūliņ, spārniem plīkšķot, no jauna nometās zemē. Pīļu pēkšķēšana un zosu čērkstošā gāgāšana saplūda ar dzinēju nūju klaudzoņu, spiedzieniem un klaigām. Tilbītes, mērkaziņas, ķīvītes, kuitalas un gugatņi, kuri bija nometuši spalvas agrāk par ūdensputniem, pacēlās spārnos gan pa vienam, gan baros un, griezīgi kliegdami, šaudījās vieglajā miglā, kas vēl klāja ezeru. Kad dzinēji bija aizgājuši līdz pašam ūdenim, ezerā sāka ņirbēt zosu un piļu bari. Tikai krastmalā starp abiem žogiem nerādījās neviens cilvēks. Krasti šur tur bija purvaini; staignajās vietās dzinēji uzāva kājās īsas, platas slēpes, kas bija taisītas, pārvelkot lokanu klūdziņu rāmim zvērādu ar spalvu uz āru, un noderēja onkiloniem ziemā, ka arī atviegloja iešanu pa slīkšņām, tā palīdzot iztramdīt zālē paslēpušos putnus.

Aplenkuši ezeru, onkiloni ievilka ūdenī otrā ezera galā patālāk 110 žogiem četras iepriekš sagatavotas bērza tāss laiviņas; katra iesēdās divi cilvēki: viens ar airi, otrs ar klabekli un siksnu. Laiviņas ātri aizlrās projām cita no citas, bet starp tām nostiepa siksnas, kas vilkās pa ūdeni. Viri laivas pakaļgalā lēnītiņām airēja, bet priekšgalā sēdošie visu laiku kūla ar siksnu ūdeni, tā ka šļakatas vien šķīda, biedējot peldošos putnus, kuri pēkšķēdami un gāgādami pamazām virzījās pa ūdeni uz aizžogojuma pusi. Ezera krastos joprojām skanēja elles troksnis, ko sacēla dzinēji, kliegdami un sizdami ar nūjām; ūdenī vēlās šļakatu vilnis, ko pavadīja laivinieku kliedzieni. Putni sāka šaudīties šurpu turpu; daži, nogaidījuši izdevīgu mirkli, kad siksna nolaidās ūdenī, izlauzās atpakaļ cauri laivu rindai; citi mēģināja izkļūt krastā, bet, kad tie piepeldēja pavisam tuvu, dzinēji apšāva tos ar lokiem — un bultu caururbtie putni palika spārdāmies ūdenī un sacēla vēl lielāku paniku.

Tā pamazītiņām vairākus simtus putnu sadzina ezera galā. Dzinēji sekoja laivām pa krastu; priekšējie jau sasniedza žogu, bet šeit pārstāja trokšņot un paslēpās zālē. Kad ezera gals jau bija tuvu, laivinieki sāka rīkoties ar divkāršu enerģiju, jo tagad no viņu veiklības bija atkarīga putnu sadzīšana iežogojumā — pīles un zosis bija sadrūzmējušās nelielā laukumā. Vajadzēja pūlēties visiem spēkiem, lai siksnas pilnā sparā nemitīgi šļakstinātu ūdeni, citādi viss bars, nogaidījis izdevīgu mirkli, mestos atpakaļ un dzīšanu vajadzētu atsākt no gala.

Tad daži putni, pirmie piepeldējuši pie krasta, izkāpa malā un devās uz priekšu pa zāli; viņiem sekoja visi pārējie, un cieša, viļņojoša zosu un pīļu straume pēkšķēdama un gāgādama plūda aizvien dziļāk iežogojumā. Tikko pēdējie putni bija iznākuši no ūdens, arī laivinieki izlēca krastā; viņiem pievienojās tuvākie dzinēji un, sizdami ar nūjām un kliegdami, trenca putnus tālāk uz priekšu. Beidzot viss bars sadrūzmējās aplokā, kur žogs bija stiprāks un ciešāks un zāle pavisam nomīdīta. Tagad dzinēji, kuri jau bija ielenkuši aploku, kopā ar pārējiem medniekiem sāka nežēlīgu slaktiņu: desmitiem nūju no visām pusēm zvēla pa nelaimīgo putnu galvām; iekarsušo ļaužu kliedzieni, dobjie nūju sitieni, spārnu plīkšķi, izmisīga pēkšķēšana un gāgāšana saplūda neiedomājamā troksnī. Asinīm notrieptās nūjas cilājās bez mitas, un nogalināto, vēl trīsošo putnu kaudzes auga acīm redzami. Tikai dažiem drošākiem izdevās izlauzties starp dzinēju kājām vai cauri žoga spraugām atpakaļ ezerā vai pļavā.

Beidzot visi ielenktie putni apsisti, aploks pilns putnu kaudzēm. Troksnis pēkšņi norimst. Ļaudis nojauc žogu un savāc medījumu: sasējuši ar siksniņu putnus aiz kājām pa pāriem, pārsviež tos pār tām pašām nūjām, kas tagad noderēs nešanai; cilvēki pa diviem nes uz nometni divas nūjas ar trīsdesmit līdz četrdesmit pāriem pīļu vai piecpadsmit līdz divdesmit pāriem zosu; arī bērni stiepj uz savām nūjām medījumu, tikai mazākā skaitā.

Pie apmetnes visus putnus sagāž kaudzēs, un sākas jauns darbs — spalvu plūkšana un putnu ķidāšana; pūkas sabāž ādas maisos, iekšas sagaž uz lielām kriju sloksnēm. Deg ugunskuri, akmeņi jau sakarsēti, un sagatavoti visi koka kubuliņi — šodien būs trekna ķidu zupa. Visur valda troksnis, skan valodas, bērni spiedz, cītīgi palīdzēdami lielajiem un maisīdamies viņiem pa kājām. Atgriežas arī laivinieki un atnes vēl kādus klēpjus putnu — viņi salasījuši ezerā pīles un zosis, ko no krasta ar bultām nošāvuši dzinēji.

Pēc ķidāšanas, jau vakarā, sākās gaļas kūpināšana, lai sagatavotu krājumus priekšdienām; citādi putnus nevarēja saglabāt ilgākam laikam, jo onkiloniem nebija ne sāls, ne trauku gaļas sālīšanai. Tāpēc no koku kriju sloksnēm saslēja teltis, augšā zem čukura uz kārtiņām piekāra noplūktos putnus, bet apakšā sakūra stipri dūmojošu ugunskuru — dūmekli, ko vajadzēja kurināt vairākas dienas. Darbs un mielošanās beidzās vēlu vakarā, bet nākamās dienas rītā tādas pašas medības vajadzēja atkārtot otrā ezerā, vēl pēc dienas — trešajā. Kavēties nedrīkstēja, jo lidspalvas putniem atauga ātri un tie jau sāka celties spārnos, kaut arī vēl lidoja slikti. Tad iežogojumi vairs nelīdz.

Ceļotāji arī piedalījās putnu dzīšanā, kaut gan bez sevišķas patikas, — arī viņiem bija vajadzīgi krājumi ziemai; viņu sievas, protams, piedalījās putnu medībās ļoti labprāt. Tomēr šīs trīs dienas atstāja uz svešzemniekiem baismīgu iespaidu: medību kņada, troksnis, nežēlīgā neaizsargāto radījumu apkaušana, nogalināto putnu kaudzes, ugunskuri, onkilonu negausība, alkatība, vēlēšanās nogalināt pēc iespējas vairāk putnu — tas viss likās visai nepatīkami, un ceļotāji priecājās, kad medības bija beigušās.

Lielākam medījumam, kas dažreiz nokļuva ielenkuma lokā, onkiloni nepievērsa uzmanību, jo tam vēl nebija pienācis laiks. Ezeru meldros mitinājās dažas mežacūkas; nokļuvušas aplenkumā, tās sapulcējās barā ar vecu, niknu mežakuili priekšgalā un par spīti ellišķīgajam troksnim izlauzās cauri dzinēju ķēdei. Mežacūkām ļāva brīvu ceļu, un tikai kāds sivēntiņš, atpalicis no vecajām cūkām vai atklīdis sānis no bara, krita par upuri šķēpam vai rungai. Medības uz mežacūkām rīkoja vēlā rudenī, kad tās bija treknākas un kad niedres izbālēja un sasalušas lūza vējā, kad purvi aizsala un mežacūkas pameta šo patvērumu un ganījās mežmalās un biezokņos. Mežacūkas medīja ar dzinējiem vai arī dūra ar šķēpiem un šāva ar bultām no slēpņiem, kas pasargāja medniekus no zvēru ilkņiem. Sals deva iespēju saglabāt gaļu — tā sasala, un to glabāja, iekārtu koka zaros. Vēlāk, kad uzkrita pirmais sniegs, mednieki gāja uz zaķiem, kuru bija ļoti daudz gan klajumos, gan mežos.