Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Piepeši vīrietis pārtrauca darbu un sāka ausīties, pēc tam kaut ko norūca, rādīdams ar pirkstu uz mamutu pusi; sieviete, manāmi satraukta, pacēla galvu, un bērni pielēca kājās. Acīm redzot, vampu bija saklausījuši onkilonu klaigas. Vīrietis nosvieda krama asmeni un aizgāja otrā pusē stumbram, taisīdamies kāpt kokā un paskatīties, kas tur klajumā notiek. Te viņš pamanīja zarā pakārto Gorjunova šauteni. Pārsteigumā vampu skaļi iekliedzās, un tūliņ pie viņa pieskrēja sieviete un bērni; visi izbrīnījušies raudzījās uz šo dīvaino, spožo rungu, kas nezin kāpēc brīnumainā veidā karājās viņu kokā. Redzēdams, ka šis daikts nav nekāda čūska, ka tas joprojām paliek nekustīgs un mēms, vīrietis sadūšojās un pastiepa uz šautenes pusi roku, bet sieviete izbijusies mēģināja viņu aizkavēt, tā ka iedegās strīds; beidzot vampu rupji atgrūda sievu, drebošām rokām noņēma šauteni no zara un, turēdams ieroci tālu no sevis, aiznesa to pie ugunskura, pietupās un sāka aplūkot. Sieviete, pārliecinājusies, ka dīvainais daikts nekož un mierīgi guļ vīram uz ceļiem, reizē ar bērniem pienāca tuvāk. Pamazām vampu kļuva drošāks, sāka glaudīt ar pirkstiem spožo stobru un laidi, ieskatījās stobrā un pat iepūta tur dvašu, pēc tam paraustīja šautenes gaili un mēlīti — un pēkšņi norībēja šāviens.

Sieviete kliegdama nogāzās augšpēdu, zīdainis novēlās zemē, krizdams iegrūda rociņu ugunskurā un sāka brēkt; bērni atsprāga sānis, un vīrietis aizsvieda šauteni pa roku galam. Vēl mirklis — un bērni metās bēgt; sieviete, pagrābusi mazuli un turot vienu roku pie galvas, acīm redzot, kontuzēta, kaukdama joza tiem pakaļ. Vampu paskrējās dažus soļus sāņus un apstājās.

Viss bija klusu, uguns joprojām mierīgi dega, un daikts, kas viņu bija tā pārbiedējis, gulēja nekustīgs zemē dažus soļus no koka. Soli pa solim vampu nāca atpakaļ — viņa vakariņas atkal bija iztraucētas, un gaļa dega ugunī. Mežonis piegāja pie ugunskura un pastiepa roku, lai pievāktu iesmus ar gaļu, kad pēkšņi viņam virs galvas nogranda pērkons un kaut kas ietriecās ugunskurā, izsvaidīdams uz visām pusēm ogles un degošās pagales.

Tagad arī vīrietis izbijās ne pa jokam — mežonīgi brēkdams, viņš skrēja uz mežmalu, kur bija apstājušies sieviete un bērni, nezinādami, ko darīt. Ieraudzījuši vīrieti bēgam, arī viņi pazuda krūmos.

— Nu, tagad viņi ilgi nenāks atpakaļ, — sacīja Gorohovs, kas bija raidījis ugunskurā sprāgstošo lodi. — Tagad koks viņiem paliks noburts uz visiem laikiem.

Onkilons smējās līdz asarām. Arī Gorjunovs nevarēja valdīt smieklus. Visi trīs norāpās lejā no koka un pievāca šauteni; onkilons, kāpdams lejā, bija pielaidis ligzdai uguni un apakšā sasvieda ugunskurā vampu rungas un šķēpus; Gorohovs iesprauda iesmus ar gaļu koka mizā augstu no zemes un, atradis starp kauliem cilvēka galvaskausu, uzsprauda to uz zirga kājas, ko noņēma no koka un atslēja pret papeles stumbru, uz galvvidus uzlika krama asmeni, ar kuru vampu grieza gaļu, un acu dobumos iebāza pa oglei.

— Ja vampu uzdrošināsies drīzā laikā atnākt šurp, — viņš sacīja, — viņi uzskatīs visus šos stiķus par burvestībām un vēl vairāk baidīsies no mūsu šāvieniem. Iedami atpakaļ uz mamutu ganībām, jokupēteri sastapās ar pārējiem karavīriem, kas jau steidzās viņiem palīgā. Izdzirduši vienu, pēc tam otru šāvienu un mežoņu brēcienus, Ordins un Kostjakovs domāja, ka vampu uzbrukuši aizgājušajiem, tādēļ bija likuši onkiloniem pārtraukt mamuta uzšķēršanu. Uzzinājuši, kas noticis, visi ilgi smējās par atgadījumu ar šauteni.

Klajumā jau dega ugunskuri, un Annuira gatavoja vakariņas; mamuta snuķis patiešām bija ārkārtīgi garšīgs, bet fileja bifšteki iznāca mazliet sīksti, varbūt tāpēc, ka tie vēl nebija nogulējušies. Tomēr gaļas bija tik daudz, ka degustāciju varēja atkārtot ari vēlāk.

Smagi apkrāvušies ar mamuta ādu, ilkņiem un gaļu nākamajai dienai, mednieki devās tieši uz Amnundaka mītni, ko sasniedza tikai vakarā.

Onkilonu virsaitis jau bija nosūtījis lielu ekspedīciju pazudušo svešzemnieku meklēšanai. Zemestrīce bija stipri izbiedējusi onkilonus, kas neatcerējās piedzīvojuši kaut ko līdzīgu. Dažās zemnīcās pajumju baļķi bija izlēkuši no ligzdām un, uzgāzdamies kopā ar velēnām virsū ļaudīm, daudzus stipri sadauzījuši un nosituši dažus bērnus. Izskrējuši ārā no zemnīcām, pārbiedētie onkiloni redzēja, kā šūpojas koki, un dzirdēja, kā no kraujām dārdēdami gāžas lejup klinšu bluķi; apakšzemes grūdieni notrieca cilvēkus no kājām. Pēc tam sāka plosīties tik bargs pērkona negaiss, kādu neatcerējās redzējuši pat sirmgalvji, un lietus straumes mērcēja ļaudis, kas neuzdrošinājās atgriezties zemnīcās; ūdens izskaloja zemnīcu sliekšņus un samērcēja saklātās guļvietas un apģērbu.

Salīdzinājuši šo katastrofu ar vampu neseno uzbrukumu, onkiloni sāka domāt, ka nelaimes, ko pareģojuši viņu senči sakarā ar balto cilvēku atnākšanu, jau patiešām sākušās, bet šie ļaudis tieši tagad pazuduši, un neviens nezina, vai viņi vēl atgriezīsies vai arī izgaisīs tikpat noslēpumaini, kā parādījušies. Karavīru vienība, ko pēc bungu signāla aizsūtīja no malējās apmetnes uz Tūkstoš Dūmu ieleju meklēt svešzemniekus, tur nevienu neatrada, un Amnundaks bija visai satraukts: pazudušos vajadzēja meklēt pa visu vampu zemi, un šim nolūkam sapulcināja visus karavīrus. Pazudušo ļaužu atgriešanās izgaisināja bažas, bet mamuta āda, ilkņi un gaļa vēl vairāk iepriecināja onkilonus.

Ceļotāju zemnīca zemestrīcē gandrīz nemaz nebija cietusi, un tajā divas dienas bija mitinājušies virsaiša ģimenes locekļi, kamēr izlaboja viņa pussabrukušo mītni.

Šamanis pavēstīja Amnundakam, ka tagad, kad svešzemnieki laimīgi atgriezušies un nav atstājuši onkilonus posta pilnajās dienās, vajagot upurēt dieviem pie svētā ezera. Ceļotāji, iztaujādami onkilonus, uzzināja, ka šajā ezerā saplūst visas ieplakas ūdeņi, tādēļ priecājās par gadījumu, kas deva iespēju apmeklēt ezeru un noskaidrot, uz kurieni ūdeņi aiztek. Upurēšana bija paredzēta pēc divām dienām.

Visi ģints karavīri Amnundaka vadībā kopā ar ceļotājiem agrā rītā izgāja uz dienvidrietumiem; karavīriem nopakaļ veda baltu upura briedi, kam līdzās katrs savā pusē soļoja šamanis un viņa māceklis, visu ceļu sizdami tamburīnu un dziedādami lūgšanas. Šķērsojuši vairākus klajumus un mežu joslas starp tiem, gājēji pēc pāris stundām nonāca pie neliela ezera pašā ieplakas malā. No vienas puses ezera krastus iejoza lieli un mazi melnas bazalta lavas bluķi, zem kuriem visur urdza un burbuļoja ūdens, plūzdams uz ezeru; no otras puses krastus veidoja ieplakas bazalta sienas, kas stāvu slējās tieši no ezera vairāku simtu metru augstumā un atspoguļojās ūdeņos līdz ar mazu zilas debess gabaliņu. Dziļajā klinšu pusaplī saules stari pat vasarā iespīdēja tikai divās trīs agrās rīta stundās, kad saule atrodas ziemeļaustrumos; visu pārējo laiku ezers gulēja dziļi ēnā. Melnās sienas, kas pacēlās reibinošā augstumā, melnie klinšu bluķi ezera krastos, melnais ūdens — tas viss radīja nomācošu iespaidu, un ne velti onkiloni uzskatīja ezeru par svētu.

Liela, līdzena akmens plāksne pie paša ūdens, mazliet augstāka par citām, bija izraudzīta par ziedokli; uz ziedokļa akmens uzkāpa šamanis ar mācekli, un tur uzstiepa arī briedi. Amnundaks, ceļotāji un karavīri sastājās pusapli apkārt plāksnei. Pacēlis tamburīnu, šamanis sāka to lēnām sist; skaņas daudzkārt atbalsojās stāvajās klintīs otrpus ezera, tā ka visapkārt virmoja īsts skaņu haoss. Nesaprazdami, kas ir atbalss, onkiloni domāja, ka gari no visām pusēm atbild ar tādiem pašiem tamburīniem. Noskaitījis lūgšanas, šamanis izvilka īsu, asu, rūpīgi uztrītu kalcedona nazi ar griezumiem rotātu kaula rokturi; formas ziņā nazis atgādināja kinžalu, un to lietoja vienīgi upurēšanas ceremonijā. Māceklis, satvēris briedi aiz ragiem, nolieca tā galvu pie akmens, bet šamanis spēcīga vēzienā iecirta nazi dzīvniekam pakausī. Pāri mirstošajam briedim no jauna sāka skanēt tamburīns, un šajā brīdī divi onkiloni atnesa vieglu, no četriem sausiem, tieviem baļķiem sasietu plostu un nolaida to ūdenī pie upuru akmens. Ar onkilonu palīdzību māceklis nosvieda briedi uz plosta un atgrūda to no krasta. Šamanis joprojām sita tamburīnu; viņa lūpas kustējās, čukstēdamas lūgšanas vai burvju vārdus, bet pār tām nenāca neviena skaņa — skaļu runāšanu svētā ezera krastā uzskatīja par zaimiem.