Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

— Onkiloni to vairs nav pieredzējuši, — Ordins piebilda. — Viņi zina stāstīt tikai par «pazemes garu» ugunskuru dūmiem.

— Vai vulkāns tomēr nevar kādā jaukā dienā pamosties no ilgās snaudas un nodarīt lielu postu? — Gorjunovs vaicāja.

— Pilnīgi iespējams. Par izdzisušiem šā vārda pilnā nozīmē var uzskatīt tikai tos vulkānus, kas nav darbojušies veselus ģeoloģiskus periodus un lielākā vai mazākā mērā ir jau noārdīti. Par visiem pārējiem nav iespējams galvot, un pareizāk būtu tos dēvēt par aprimušiem, aizmigušiem, tāpēc ka tie var pamosties. Mēs zinām gadījumus, kad vulkāni, ko uzskatīja par apdzisušiem, aprimušiem, pēkšņi sākuši darboties. Atcerieties Vezuvu, kura bieziem mežiem aizaugušajā krāterī kādreiz meklēja glābiņu Spartaks, sacēlušos vergu vadonis. Neviens toreiz neuzskatīja šo kalnu par vulkānu, par tā darbību nevēstīja pat teikas un nostāsti. Taču mūsu ēras septiņdesmit devītajā gadā vulkāns pēkšņi pamodās, iznīcināja Herkulānu un Pompejus un kopš tā laika darbojas līdz mūsu dienām.

— Un Kailais kalns — Monpeljē — Martinikā! — Gorjunovs atcerējās. — Līdz astoņpadsmitā gadsimta pusei tas snauda, un salinieki neko nezināja par tā agrāko aktivitāti. Pēc tam kalns sāka mosties, bet šis process ilga simt piecdesmit gadu, un Monpeljē tikko rādīja dzīvības zīmes; tikai divdesmitā gadsimta sākumā notika drausmīgs izvirdums, kas dažās minūtēs izpostīja visu Senpjēras pilsētu un nogalināja trīsdesmit tūkstošus cilvēku.

— Varētu minēt vēl daudz tādu piemēru — gan abās Amerikās, gan Zunda salās, gan Kamčatkā, — piebilda Ordins.

— Šā vulkāna pamošanās atnestu onkiloniem lielu postu, — Kostjakovs ieminējās.

— Atkarībā no tā, kur atjaunosies vulkāniskā darbība un kā tā risināsies. Ja izvirdums ietvers vienīgi ieplakas ziemeļu daļu, kas arī tagad ir neauglīga un neapdzīvota, un nebūs pārāk spēcīgs, onkiloni varēs mierīgi dzīvot turpat blakus aktīvajam vulkānam. Ja turpretim izvirdums sāksies dienvidu daļā, var gaidīt visļaunāko.

— Man šķiet, — Ordins atbildēja, — šīs daudzās fumarolas, verdošie ezeri un geizeri ieplakā rāda, ka vulkāniskā darbība var atjaunoties varbūt šodien, varbūt rit, citiem vārdiem, jebkurā brīdī, kaut arī ieplaka, pēc onkilonu apgalvojuma, tādā stāvoklī atrodoties jau simtiem gadu. Taču viņi šo novadu apmeklē ļoti reti, un viņu liecības nav visai drošas. Te vajadzīgi regulāri novērojumi.

— Cerēsim, ka mūsu ekspedīcijas laikā nekas nenotiks un Saņņikova Zeme ar tās dzīvajām fosilijām eksistēs vēl simtiem gadu, — Gorjunovs izteica vēlējumu.

Apmetuši līkumu apkārt smacīgajai iedobei, ceļotāji drīz vien sasniedza ieplakas ziemeļu malu — tādu pašu stāvu, dzegām, terasēm un klinšu ragiem izrobotu bazalta krauju kā citur; tā pacēlās, cik varēja spriest, ne mazāk kā tūkstoš metru augstumā. Šis apvidus likās vēl drūmāks, jo te nebija nekādas veģetācijas, neauga pat ķērpji. Tomēr, paskatījies visapkārt, vērotājs ieraudzīja apbrīnojamu ainavu: netālu no melnās klinšu sienas pakājes aizstiepās Tūkstoš Dūmu ielejas garaiņu un tvaiku stabu baltā siena, kas viegli viļņojās un mutuļoja, un zemās saules staros tās viļņotajā korē šur tur iedzirkstījās un lāktīja varavīksnes, klejodamas no vienas vietas uz otru.

Kāduviet ceļinieku uzmanību saistīja gara, balta josla melnās sienas pakājē.

— Dīvaini — vai patiešām tas būtu no augšas nogāzies sniegs? — Gorjunovs prātoja.

— Nē, tas nav sniegs, tas ir kaut kāda balta ieža atsegums, — Ordins atbildēja, paskatījies ar binokli.

— Un viss šis atsegums izrakņāts vienās bedrēs, it kā izgrauzts. Diezin vai šeit vampu nelauž krama akmeņus?

Visi steidzas uz turieni. Atklājās, ka §eit bazalts guļ virs sniegbalta, irdena marmora, kas trīs četrus metrus virs ieplakas dibena veido divsimt trīssimt metru garu atsegumu. Marmorā gan izklaidus, gan ligzdās un starpslaņos bija izkaisīts melns, pelēks un netīri balts krams; te vampu lauza krama gabalus, tādēļ ar šķēpu smailēm vai kasīkļiem bija izrobota visa marmora krauja.

— Tieši šis atklājums mums bija vajadzīgs, lai noteiktu, kad īsti izveidojies vulkāns, — Ordins, izpētījis balto sienu, sacīja. — Es atradu dažas, kaut arī sliktas, fosilijas, kas liecina, ka tā ir augšējā krīta slāņkopa. Tātad vulkāns izveidojies ne agrāk par terciāru, kad Sibīrijas ziemeļos dažādos rajonos izplūda tādi paši bazalti. Vajadzētu pameklēt vēl — varbūt atradīsies kaut kas labāks.

Ar šiem vārdiem Ordins ielīda kādā dziļā nišā un sāka atskaldīt ieža gabalus ar āmuriņu; pārējie rakņājās pakājē sabirušo balto smilšu kaudzēs; pat onkiloni piedalījās fosiliju meklēšanā, kad viņiem parādīja vienu no atrastajām gliemežnīcām un paskaidroja, kas tā tāda ir. Tad pēkšņi āmuriņš pārstāja klaudzēt, Ordins izlīda no nišas un sacīja:

— Vai zināt — šeit zemes dzīlēs rosās vareni spēki. Palieciet uz brīdi klusu, piespiediet ausi pie kraujas un ieklausieties. Vislabāk, protams, var sadzirdēt nišas dziļumā, tur, kur es biju.

Gorjunovs un Kostjakovs ielīda nišā un piespieda ausi pie klints. Viņi izdzirda zemes dzīlēs te īsākus, te garākus dārdus, it kā tur, kaut kur tālu, tālu strādātu milzīga kalve; šķita, ka smagi veseri bez mitas zveļ pa cietu metālu. Iezis viegli drebēja, un no baltas sienas laiku pa laikam nobira atsevišķi kalcita kristāli, kas ietilpst marmora sastāvā.

— Tur apakšā vareni strādā! — Gorjunovs, izlīdis no nišas, sacīja.

— Vai nebūtu laiks mums laisties no šejienes projām, kamēr vēl āda vesela? — Kostjakovs satraukts apvaicājās.

— Jūs domājat — tā ir pazīme, kas liecina par drīzu vulkāna pamošanos? — Ordins pasmējās. — Ja mēs būtu bijuši šeit agrāk un nebūtu dzirdējuši šos dobjos grāvienus, tos patiešām varētu uzskatīt par vulkāniskās darbības pastiprināšanās pazīmi. Taču pat tādā gadījumā nepavisam nav jābaidās — vulkāna pamošanās var ilgt dienām, nedēļām, mēnešiem un gadiem.

— Un pat gadu simtiem kā Monpeljē Martinikā! — Gorjunovs piebilda.

Onkiloni, uzzinājuši, par ko svešzemnieki runā, cits pēc cita ielīda nišā un iznāca no tās ārā satraukti. Tagad viņi bija vēl ciešāk pārliecināti par to, ka šeit, apakš zemes, mīt ļauni gari. Dunoņa, kraujas drebēšana, uguntiņas iedobēs, tūkstoš dūmu stabu, verdošie ezeri, kailās klintis bez jebkādiem augiem — tas viss tā biedēja iezemiešus, ka viņi neatlaidīgi lūdzās, lai līdz nakts uznākšanai visi ejot projām no šīs briesmīgās vietas.

Bija jau vēls, saule paslēpās aiz augstās ziemeļu kraujas, un melna ēna klājās pār šo ieplakas daļu. Turklāt no rietumiem nāca virsū liels, melns mākonis, un miglai šeit vajadzēja būt sevišķi biezai. Miglā un mijkrēslī viegli varēja pazaudēt pareizo ceļu un iegāzties kādā plaisā vai verdošā ezerā.

Patiešām — viņi paspēja atiet tikai kādu kilometru no kraujas, kad debesis pārklājās mākoņiem un sāka līt smalks lietus; visa apkārtne ietinās miglā, ko radīja lietus atdzesētie tvaiki; kļuva pavisam tumšs, un gribot negribot vajadzēja apstāties netālu no baismīgās iedobes līdzās verdošam ezeriņam, kas deva iespēju izvārīt vakariņas un tēju, jo nebija nekāda kurināmā. Svešzemnieku miers ietekmēja arī onkilonus, un visi, nogūlušies ezera krastā, nolaida siksniņās iesietos vai šķēpu galā uzspraustos gaļas gabalus verdošajā ūdenī, tomēr sarunājās tikai čukstus. Gorohovs pamanījās pat izvārīt zupu; viņš ielika gaļu katliņā, iebēra tur putraimus, piemeta sāli, iesmēla ūdeni un iegremdēja katliņu līdz pusei ezerā. Iznāca itin brangs strebjamais, un, galvenais, gaļa, vārījusies ar sāls piedevu, bija garšīgāka nekā tie gabali, kas vārījās tieši ezeriņā. Arī tēja likās diezgan garšīga.