Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Sajā reizē viņi izkravāja no saiņiem arī visas citas līdzīgas mantas, ko bija atveduši uz šejieni, cerēdami tikties ar onkiloniem, un tagad taisījās izdāļāt Amnundaka apmetnē; ceļotāji cerēja, ka krelles, spogulīši, adatas, spožās pogas, krāšņās lentas, vara gredzeni un auskari ar neīstiem dārgakmeņiem un virsaiša sievai paredzētā koraļļu kaklarota sajūsminās onkilonietes, bet daži naži, cirvis un smalkzāģis apmierinās vīriešus un pamudinās Amnundaku norīkot drošu konvoju gājienam pa vampu zemes tālākajiem novadiem.

Atgriezušies apmetnē, vīri nodzīvoja tur vēl trīs dienas un pēc ilgām pārrunām pārliecināja Amnundaku, lai viņš piekrīt balto cilvēku nodomam doties pārgājienā uz ieplakas ziemeļiem.

— Kaut arī jūsu zibeņi nogalina bez kļūdīšanās gan putnus, gan zvērus, gan cilvēkus, — virsaitis sacīja, — tomēr vampu ir ļoti viltīgi un var uzbrukt jums no slēpņa vai arī naktī un miglā. Tālab pēc manas pavēles jūs pavadīs divpadsmit labākie jaunie karavīri, kuri apsargās jūsu miegu, nesīs mantas un izlūkos drošu ceļu.

Nākamajā rītā septiņpadsmit labi apbruņoti cilvēki atstāja apmetni. Annuira bija pierunājusi Ordinu, lai ņemot līdzi arī viņu, un tāpat apbruņojās ar šķēpu, loku un bultām, kaut arī onkiloni zobojās un sievietes visvisādi biedēja meiteni. Tomēr viņai gribējās redzēt jaunus novadus, un Ordins cerēja pieradināt Annuiru pie ceļojumiem, lai pēcāk aizvestu meiteni sev līdzi uz kontinentu; viņa bija Ordinam ļoti iepatikusies un savukārt viņu dedzīgi iemīlējusi.

Pirmajā dienā ceļotāji aizgāja līdz onkilonu apmetnei, ko bija izpostījuši vampu. Zemnīca jau bija uzcelta no jauna un tur atsākusies ierastā dzīve: sievietes rosījās pie pavarda, bērni delverējās un blēņojās, neredzēja vienīgi sirmgalvjus, ko vampu bija nogalinājuši. Pārnakšņojuši līdzās apmetnei, ceļotāji devās tālāk tieši uz ziemeļiem. Klajumi un ezeri mijās ar mežiem, bet tie pakāpeniski kļuva aizvien skrajāki, un savvaļas dzīvnieki vairs tik bieži negadījās ceļā. Uz naktsguļu apmetās norā pie ezera, kura viduci pēc katrām desmit minūtēm uzmutuļoja ūdens paugurs. Ezers bija tik silts, ka ceļotājiem iegribējās kārtīgi nomazgāties. Kamēr karavīri uzkūra uguni un sagrieza vakariņām gaļu, ceļotāji pagājās mazliet sāņus, ātri izģērbās un metās ūdenī. Udeņs šļaksti piesaistīja karavīru uzmanību, un viņi šausmās pietrūkās kājās. Kaut gan onkiloni neizjūta tādu riebumu pret ūdeni kā, piemēram, mongoli, tomēr viņi, tāpat kā citas tautas ziemeļos, kur ūdens ir pārāk auksts, nekā nezināja par peldēšanos. Tālab karavīri nodomāja, ka viņiem uzticētie baltie burvji, pārvērtušies zivīs vai roņos, grib aizbēgt no onkilonu zemes.

— Annu, skaties, tavs vīrs un citi burvji tūliņ pazudīs — viņi ielīduši ezerā! — kāds karavīrs iekliedzās.

Annuira, kas patlaban gatavoja vakariņas, pielēca kājās un aizskrēja ezera krastā, bet viņai pakaļ metās visi onkiloni. Ceļotāji jau bija iebriduši ezerā un peldēja, tā ka ūdenī varēja saskatīt tikai viņu galvas.

— Vai redzat, viņi jau pārvērtušies roņos! Skatieties, skatieties! — krastā sapulcējušies klaigāja.

Tomēr Annuira, jau mazliet iepazinusies ar civilizāciju un šo to sapratusi, pēc pirmā izbīļa nomierinājās — viņa pazina Ordina seju — un sāka zoboties par onkiloniem. Tomēr viņus gaidīja vēl lielāki brīnumi. Kad ceļotāji izkāpa krastā un, saberzējuši, ķermeni un galvu, sāka pārklāties ar kaut ko baltu, sniegam līdzīgu, karavīri, kam nebija nekādas jausmas par ziepēm, atkal brīnījās nenobrīnīdamies.

— Skatieties, ūdens uz šo burvju miesām sasalst un pārvēršas sniegā! — viņi sacīja cits citam.

Un atkal Annuira, kas jau pazina ziepes, izskaidroja onkiloniem, kas īsti noticis., Tomēr viņi nomierinājās tikai tad, kad baltie cilvēki apģērbās un atgriezās pie ugunskura; visi karavīri paslepus vērīgi aplūkoja svešzemniekus — vai tikai viņu ārienē nav manāmas kādas pārmaiņas.

Kamēr visi vakariņoja, Annuira, paķērusi ziepes, arī aizskrēja peldēties patālāk no ugunskura. Neprazdama peldēt, viņa nebrida dziļi ezerā un ziepējās pie paša krasta. Kad meitene atgriezās, karavīri sāka viņu izsmiet.

— Tu berzējies ar sniegu, lai taptu balta tāpat kā tavs vīrs! Tu nebaidījies līst ūdenī, kur ūdens gars varēja sagrābt tevi aiz kājām un aizraut dzijumā. Tomēr tu esi palikusi tāda pati melna kā bijusi! — tā zobojās viņas ciltsbrāļi.

Annuira pēcāk atzinās Ordinam, ka ūdenī viņai bijis šausmīgi baisi — visu laiku tā vien licies, ka nupat, nupat kāds sagrābs aiz kājām un aizvilks dzelmē. Viņa, tāpat kā visi onkiloni, ticēja, ka ir ļauni gari, kuri mitinās ūdenī, mežos un alās, ka ir miglas un puteņa gari. Vienīgi vēlēšanās darīt visu pakaļ savam vīram bija piespiedusi viņu iebrist ūdenī.

— Citu reizi es iešu uz ezeru kopā ar tevi. Un tev jāparāda man, ko tu dari, ka vari peldēt kā ronis, — Annuira uzstāja.

Naktī nometni apsargāja pēc kārtas karavīri kopā ar Kurmi un Baltiņu, kas jau bija sadraudzējušies ar onkiloniem, jo tie arvien pameta suņiem pusapgrauztus kaulus un gaļas atkritumus. Karavīri augstu vērtēja suņu modrību un izteica nožēlu, ka viņu senči nav paņēmuši sev līdzi no kontinenta dažus šādus dzīvniekus.

— Kāpēc gan viņi nesaķer un nepieradina vilcēnus? — Gorohovs vaicāja.

— Vilku nekad nevarēs pilnīgi pieradināt, — Gorjunovs viņam paskaidroja. — Varbūt varētu noķert kādu vilku māti un sakrustot ar mūsu krančiem. Mums diemžēl nav līdzi nevienas kuces.

Onkiloni šaubījās par šo priekšlikumu, tomēr apgalvoja, ka noķert vilku neesot nemaz tik grūti.

Ceļā uz ziemeļiem pagāja vēl viena diena. Meži kļuva aizvien skrajāki, koki mazāki, pļavās vairs nebija sazēlusi tik kupla zāle; vērši un zirgi gadījās ceļā reti un izturējās ļoti piesardzīgi — acīm redzot, vampu, vajādami dzīvniekus, bija iemācījuši viņus neuzticēties cilvēkam. Toties biežāk pagadījās degunradži, kas paši iedvesa šausmas vampu un nebaidījās no šķēpiem un rungām.

Pret vakaru pirms iziešanas kādā klajumā izlūki, kas gāja kopā ar suņiem pa priekšu, apturēja gājējus ar ziņu, ka parādījušies vampu. Visi, paslēpušies krūmos mežmalā, sāka vērot apkārtni.

Klajumā ganījās vairāki vērši; viens no tiem stāvēja mazliet atstatu no bara un laikam gremodams snauda. Vērsim no mugurpuses zagās klāt pieci vai seši vampu, lēnītiņām līzdami pa zāli.

Pielīdis soļu divdesmit attālumā no vērša, pirmais vampu ātri pielēca stāvu un svieda vienu pēc otra divus šķēpus; pārējie mednieki arī pietrūkās kājās un skrēja vērsim klāt no sāniem, pacēluši šķēpus un sagatavojušies uzbrukumam. Viens šķēps bija trāpījis vērsim krustos un iecirties ādā; vērsis izbīlī un sāpēs iebaurojās, tad pamanīja ienaidniekus un metās viņiem virsū, noliecis galvu un izslējis uz priekšu milzīgos ragus; vampu paspēja laikus atlēkt sānis, un dzīvnieks, saņēmis vēl pa šķēpam katrā sānā, aizdrāzās garām cilvēkiem; tomēr krama smailes droši vien nespēja ieurbties dziļi biezajā ādā, jo šķēpi tūlīt pat nokrita zemē. Saniknotais vērsis apsviedās apkārt, negaidot panāca vienu no medniekiem un ar galvas vēzienu uzsvieda viņu diezgan augstu gaisā; citi vampu atkal meta šķēpus un novirzīja vērša uzmanību no pakritušā.

Pamanījis, ka ienaidnieki uzbrūk no visām pusēm, vērsis turēja par labāku meklēt glābiņu bēgot un aizauļoja pār klajumu līdzi baram. Vampu metās vērsim pakaļ, bet tūliņ atpalika, kaut arī viņiem kājas bija žiglas. Pilnā sparā auļojošais dzīvnieks nemaz neievēroja vairākus nopakaļ sviestus šķēpus.