Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Aiz sienas neviens vairs nerādījās, un, pamanījis, ka flangu vienības jau tuvu, Amnundaks deva signālu uzbrukumam. Viņa karavīri, atskaitot dažus, kuri vajāja bēgļus, metās skriešus pāri akmenājam uz ienaidnieka apmetni. Kad līdz sienai bija palicis soļu četrdesmit, aiz akmeņu krāvuma parādījās vampu pleci un galvas un pretim uzbrucējiem lidoja šķēpi un akmeņi; daži onkiloni pakrita, bet divi šāvieni no tuva atstatuma atkal iedvesa vampu šausmas, un viņi apjukuši paslēpās. Šajā brīdī abas flangu vienības ielauzās aiz sienas pa ejām, kas bija atstātas krāvumā klinšu sienas pakājē, un pie alas iedegās nikna tuvcīņa; frontālā vienība, pārrāpusies pāri sienai, arī metās kaujā. Vampu aizstāvējās vāji, jo Ordina revolveris arvien no jauna izraisīja viņos paniku.

Dažās minūtēs viss bija beidzies: plašo laukumu klāja mirušo un ievainoto ķermeņi; kādi desmit vampu, kas bija pārlēkuši pāri sakrautajai sienai un meklēja glābiņu bēgot, saļima, vajātāju bultu un ložu ķerti. Bija kritušas arī sievietes, kas, aizstāvot alu, cīnījās līdzās vīriešiem.

Iekļuvuši alā, ceļotāji tās dziļumā ieraudzīja ciešā muzgulī saspiedušās vecenes un kādus trīsdesmit bērnus, kas bailēs drebēja un griezīgi brēca. Onkiloni sāka meklēt šajā muzgulī savus nolaupītos bērnus, ko viegli varēja atšķirt gan pēc ķermeņiem, uz kuriem nebija spalvu, gan pēc gaišākas ādas krāsas, gan pēc sejām; karavīri citu pēc cita izvilka bērnus no ķepurojošās un spiedzošās kaudzes; vampu bērni, kad viņus sagrāba, skrāpēja un pūlējās iekost uzbrucējiem rokās. Nolaupītos bērnus atrada paša kaudzes vidū šausmīgā izskatā — saskrambātus, sadauzītus, sakostus, brūcēm un zilumiem klātus, — tā viņus bija apstrādājuši «viesmīlīgie» saimnieki. Atrada tikai septiņas meitenes un divus zēnus, bet vampu bija nolaupījuši trīspadsmit bērnus — trūka četru zēnu. Saniknotie onkiloni izveda no alas un nodūra visus vampu zēnus; viņi gribēja nogalināt arī vecenes un liieitenes, bet ceļotāji pierunāja Amnundaku, lai viņš pārtrauc slepkavošanu.

Apskatījuši visu alu, onkiloni pašā tumšākajā kaktā zem ādu kaudzes atrada sievieti ar sasietām rokām un kājām. Kad viņu izvilka gaismā, atklājās, ka tā ir onkiloniete, ko vampu bija nolaupījuši pašā pavasara sākumā; nelaimīgā zem ādām tik tikko nebija nosmakusi, visu viņas ķermeni klāja zilumi un asinsizplūdumi — siksnu un nūju sitienu pēdas. Atguvusi samaņu, gūstekne pastāstīja, ka viņu pastāvīgi situši un spīdzinājuši, sevišķi sievietes, kas ņirgājušās par to, ka viņas miesa esot kaila, bez spalvām, kā vardei. Kad sācies uzbrukums apmetnei, vecenes viņu sasējušas un paslēpušas zem ādām.

Alā atrada arī nolaupītos ieročus, traukus, apģērbu un zvērādas. Onkiloni izdzina vecenes un meitenes ārā no alas, sakrāva tur kaudzē kaujas laukā salasītās vampu rungas un šķēpus un aizdedzināja. Pa to laiku izlūki krūmos netālu no alas bija atraduši nolaupīto briežu baru; vampu, neprazdami ganīt briežus un nespēdami apēst tos visus vienā reizē, bija piesējuši dzīvniekus ar siksnām pie krūmiem; trūka tikai dažu briežu, kuri bija pazuduši pa ceļam vai jau apēsti.

Pret vakaru onkiloni atstāja izpostīto apmetni, pametuši vampu līķus turpat, kur tos bija pārsteigusi nāve; visi ievainotie tika nogalināti tūliņ pēc apmetnes ieņemšanas.

Nesdami līdzi piecus nogalinātus un sešus stiprāk ievainotus karotājus, onkiloni devās mājup; viegli ievainotie, starp tiem arī Ordins, kam ar šķēpu bija ievainots plecs, soļoja paši pa vidu vienībai, ku,r karotāji dzina arī briežus, nesa izglābtos bērnus un atgūtās mantas. Tāpēc gājiens virzījās uz priekšu lēnītiņām, un tikai naktī karavīri atgriezās izlaupītajā onkilonu apmetnē, kur sievietes priecīgi sagaidīja izglābtos bērnus. Annuira, ieraudzījusi Ordina pārsieto roku, pieskrēja pie viņa ar asarām acīs un apskāva. Kāda cita no šīs apmetnes jaunajām sievām sagaidīja savu vīru mirušu uz nestuvēm.

Karavīri, sasēdušies apkārt ugunskuram, stāstīja cits citam un sievietēm visu gājienā un kaujā piedzīvoto un pārsprieda atsevišķas epizodes, slavēdami balto cilvēku pērkonus un zibeņus, ar kuru palīdzību izdevies iznīdēt veselu vampu apmetni ar tik nelieliem zaudējumiem — pa vienam onkilonam uz desmit vampu —

un atgūt gandrīz visu nolaupīto. Agrakajās kaujas bijis pavisam citādi — viens onkilons uz diviem, labākajā gadījumā uz trim vampu. Tagad mežoņi ilgi neuzdrošināšoties uzbrukt.

Ceļotāji kopā ar Amnundaku, Annuiru un atbrīvoto sievieti sēdēja pie atsevišķa ugunskura. Gorohovs stāstīja Annuirai par karagājienu.

Gorjunovs, vēlēdamies uzzināt ko tuvāk par vampu dzīvi, izprašņāja onkilonieti, kas bija jau mazliet iemācījusies vampu valodu. Sieviete pastāstīja, ka vampu apmetne esot it kā viena ģimene, tāpēc ka starp atsevišķiem vīriešiem un sievietēm neesot ciešu saišu: visas sievietes piederot visiem vīriešiem, un bērni esot kopēji. Dažreiz vīrietis kopā ar sievieti, kas viņam iepatikusies, aizbēgot uz mežu un dzīvojot atsevišķi; tomēr pārējie ar to neesot mierā, nogalinot bēgli un sievieti atvedot atpakaļ alā. Vīriešiem dienas aizejot medībās, ēšanā un ieroču — rungu, šķēpu, kasīkļu — gatavošanā; sievietes gādājot malku, apstrādājot ādas, taisot siksnas, bet darba arī viņām neesot daudz: stundām ilgi viņas zvilnot pie uguns vai saulītē un snaužot. Gaļu parasti notiesājot jēlu vai mazliet apceptu uz uguns, un pēc veiksmīgām medībām visi pieēdoties tik, cik lien; ja gaļas neesot — badojoties augām dienām vai izrokot kādas saknītes, lasot gliemežus, lielas vaboles un vardes. Guļot pie ugunskura rindā, ar kājām pret uguni, uz ādām vai uz kailas zemes, palikuši zem galvas akmeni. Pēc veiksmīgām medībām un sātīga mielasta dejojot apkārt ugunskuram, kamēr pakrītot bez spēka vai uzsākot kautiņu kāda nieka dēļ. Baidoties kaut kādus akmens, meža un ūdens garus un naktī neparko neejot nekur pa vienam. Pielūdzot lāci un vēl kādu lielu «vēru ar piekto kāju uz galvas un milzīgiem zobiem; sievietes šim zvēram lasot sēnes un dažādas saknītes.

Pēc vakariņām onkilonu karavīri devās pie miera, bet sievietes sāka nogalināto apraudāšanas ceremoniju; mirušos noguldīja citu citam blakām netālu no ugunskura ar šķēpu un loku rokās, vairogu uz ceļiem. Sievietes atpina bizes, izlaida matus pār pleciem, noņēma kaklarotas un rokassprādzes un, aizklājušas seju rokām, dziedāja žēlabainas dziesmas, kurās slavināja kritušo karavīru drosmi un varoņdarbus; viņas sēdēja nelaiķu galvgali un dziedādamas šūpojas uz priekšu un atpakaļ. Kurmis un Baltiņš iedomājās piebalsot dziesmām ar gaudošanu, par ko onkilonietes bija visai izbrīnījušās, jo domāja, ka gudrie dzīvnieki izsaka cilvēkiem līdzjūtību. Apklusinājuši suņus, ceļotāji aizmiga, klausīdamies šajā žēlabainajā dziedāšanā.

Diena sākās kā allaž biezā miglā, kurā blāvi liesmoja ugunskuri. Sievietes, pabeigušas mirušo apraudāšanu, gatavoja brokastis; lai paēdinātu daudzos karavīrus, vajadzēja nokaut desmit briežus. Kad migla sāka izklīst un paspīdēja saule, atnāca šamanis ar savu mācekli. Mirušos uzlika uz nestuvēm, un dziļā klusumā viss karotāju pulks cauri mežam lēnītiņām virzījās uz rietumiem; tikai bungas klajumā pavadīja sēru gājienu retiem, stieptiem dārdiem, pārraidot apmetnēm vēsti par kaujā kritušo bērēm. Sievietes un bērni bēru gājienā nepiedalījās.