Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Palikušās meitenes vēlreiz sastājās ciešā rindā. Atkal iedunējās bungas. No jauno karavīru rindas, kas stāvēja nomaļus, iznāca jauneklis, kurš sacīkstēs bija izcīnījis pirmo vietu, piegāja pie meitenēm un sāka lēnām soļot gar viņu rindu. Meitenes sagaidīja karavīru ar jokiem un smiekliem, un gandrīz ikviena sacīja: «Ņem mani, ņem mani!», tāpēc ka kļūt par labākā jaunā karotāja sievu bija ļoti glaimojoši un meitenes pilnīgi atklāti centās pēc šī goda. Tomēr jauneklis tāpat atbildēja viņām ar jokiem, ātri izdomādams ikvienai citādu atteikuma iemeslu: «Tu esi pārāk skaista» (neglītai), «Tev ir kupris mugurā» (meitenei, kas taisna kā bulta), «Tu šķielē», «Tev mutē nav neviena zoba» un tā joprojām, izsaukdams protestus un smieklus.

Nogājis gandrīz gar visu rindu, jaunais karavīrs pēkšņi apstājās iepretim kādai meitenei, kas stāvēja, kautrīgi nodūrusi acis, un nemaz netaisījās piedāvāties. Jauneklis uzsita viņai uz pleca un iesaucās: «Tu man patīc!» Meitene nodrebēja, izlēca no rindas un kā bulta aizjoņoja pa noru, bet jauneklis metās viņai pakaļ.

— Ko tas nozīmē? — Gorjunovs jautāja Amnundakam. — Kāpēc sieva, ko viņš izraudzījies, bēg no viņa? Vai meitene viņu nevēlas?

— Tāda ir mūsu paraža. Karavīrs, izraudzījies meiteni, saņems viņu tikai tad, ja noķers.

— Jauna sacensība! — sacīja Ordins.

— Tā ir ļoti gudra paraža, — virsaitis paskaidroja. — Meitene skrien kaila, viņai ir viegli, turpretim jaunais karavīrs skrien apģērbies, ar šķēpu rokā. Tikai retais varēs panākt meiteni, ja viņa to nevēlēsies. Ja karavīrs meitenei derdzas vai arī viņa iemīlējusi citu, viņa neļaus sevi noķert.

— Lielisks labojums, — Ordins atzina un vaicāja virsaitim: — Vai tad karavīrs, kurš nav noķēris meiteni, paliks bez sievas?

— Nē, viņš var atkārtot sievas raudzīšanu, kamēr kādu noķers.

— Cik ilgi meitene drīkst skriet — visu dienu?

— Nē, tikai vienu reizi pa apli, pa kara dejas apli. Skatieties, viņš meiteni ir panācis!

Patiešām — karavīrs jau veda noķerto meiteni, satvēris to aiz bizes; viņa izlikās pretojamies un sita jauneklim pa. roku. Sievietes un pārējās meitenes apsveica viņu ar zobgalībām. Atnākuši atpakaļ, karavīrs un notvertā mierīgi nostājās sāņus.

No jauna iedārdējās bungas. Pie meitenēm piegāja otrais jauneklis, arī viņu vēl kāroja daudzas kā otru uzvarētāju un sagaidīja tāpat kā pirmo. Tomēr viņš stūrgalvīgi klusēja, lēnītiņām apstaigādams rindu, aizgāja līdz galam un pagriezās atpakaļ, izraisīdams sašutuma pilnus meiteņu saucienus.

— Cik ilgi viņš drīkst lūkot līgavu? — Kostjakovs interesējās.

— Viņš drīkst noiet gar rindu trīs reizes, ne vairāk, — Amnundaks atbildēja. — Tas ir ļoti drošsirdīgs mednieks, bet viņš grib meitenes paspīdzināt. Skatieties, kā viņas piktojas!

Patiešām — karavīrs jau beidza otro gājienu un vēl nevienu nebija izraudzījies. Meitenes sirdījās un vairs nepiedāvājās, rādīja viņam grimases un kliedza: «Vari iet pavisam projām! Lasies pie vampu, izraugies sev spalvainu sievu! Tev jau kailās nepatīk!» un tā joprojām. Karavīrs tikpat lēnām, neteikdams ne vārda, nepievērsdams uzmanību zobgalībām, nogāja gar rindu arī trešo reizi un pēkšņi, gandrīz sasniedzis rindas galu, strauji pagriezās atpakaļ un uzsita uz pleca vienai no pēdējām meitenēm. Viņa pārsteigumā tā apmulsa, ka, izlēkusi no rindas, uzreiz nespēja pietiekami ātri uzsākt skrējienu, un karavīrs viņu noķēra pēc pārdesmit soļiem.

— Paskat, cik viltīgs! — Gorohovs ierunājās. — Viņš izvārdzināja meitenes, lai pašam nebūtu jāskrien tik tālu.

— Te nu jums ir labojums! — iesmējās Kostjakovs.

— Tā jau var noķert arī tādu, kura nemaz nevēlas iziet par sievu pie šā puiša.

— Laikam šoreiz tā būs noticis, — Ordins sacīja.

— Skatieties, viņa nemaz nepretojas izlikdamās tā kā pirmā, tomēr nav arī priecīga.

Meitene, nodūrusi galvu un neatbildēdama uz pārējo zobgalībām, soļoja pakaļ karavīram.

— Pati vainīga — nav ko snaust! — Gorohovs noteica.

Trešais karavīrs ātri izraudzījās vienu no pirmajām meitenēm rindā. Tā bija lieliska skrējēja un tālu aizsteidzās viņam priekšā. Tomēr žiglā skrējēja pēkšņi paklupa un izstiepās zālē garšļaukus visiem par lielu prieku; iekām meitene pietrūkās kājās, viņas bize jau atradās ķērāja rokā un viņš triumfēdams vilka notverto sev līdzi. Tomēr viņa, acīm redzot, bija paklupusi tīšām — tas bija viens no paņēmieniem, ar kuru līgava izpauda savu piekrišanu.

Ceturtais karavīrs ātri nogāja gar meiteņu rindu trīs reizes, nevienu neizraudzldams, tad tuvojās virsaitim un klusēdams paklanījās.

— Vai tu nevēlies ņemt sev sievu? — Amnundaks izbrīnījies jautāja.

— Nē, lielais virsaiti! Bet mūsu apmetnes kaimiņos mīt jauna atraitne, kas man patīk, un es lūdzu dot man viņu par sievu. Viņa ir ar mieru.

Šās ģints vecākais apstiprināja jaunekļa vārdus, un Amnundaks deva savu piekrišanu.

Piektajam karavīram vajadzēja skriet divas reizes, tāpēc ka pirmā meitene, ko viņš izraudzījās, neļāva spvi noķert; otrā, atriebdamās par to, ka jauneklis nebija izraudzījies viņu pirmo, piespieda karavīru noskriet visu apli un padevās tikai pēdējā solī, simulēdama nogurumu. Sestais līgavainis izraudzījās meiteni, kura bija aizbēgusi no piektā, un viņa ļāva noķert sevi jau pēc pusapļa. Kad karavīrs veda notverto garām meitenēm, tās viņai sauca: «Cik ātri tu, spridzīgā, piekusi!»

Tā līgavu raudzīšana turpinājās dažādās variācijās, un meiteņu rinda kļuva aizvien īsāka. Ne viņām, ne skatītājiem šī rotaļa neapnika, kaut arī vilkās stundām ilgi. Meitenes, tik ilgu laiku stāvējušas kājās, tomēr skrēja žigli, un tikai retā padevās ātri. Dažiem karavīriem vajadzēja skriet pa divām reizēm, bet vienam pat trīs: Uz beigām, kad bija palikušas tikai dažas meitenes, līgavu raudzīšana veicās ātrāk.

Pēdējā meitene, aizbēgusi jau no trim karavīriem, kas viņu izvēlējās, visiem par lielu pārsteigumu aizbēga arī no pēdējā. Meiteni ataicināja pie virsaiša, un tas viņai vaicāja:

— Kāpēc tu nevēlies iziet pie vīra? Ikvienai meitenei jākļūst par sievu, lai izauklētu ciltij jaunus karotājus. Tu jau esi noraidījusi četrus! Ko tas nozīmē?

— Labi karavīri mani neizraudzījās, bet pie sliktiem iet par sievu negribu, — meitene lepni atbildēja.

— Kā tad būs, vai gaidīsi nākamo pavasari?

— Es gribētu būt par sievu šim baltajam cilvēkam! — negaidot sacīja augstprate, radīdama uz pārsteigto un izbrīnījušos Ordinu.

— Bet viņš jau ir izraudzījis sev sievu! — Amnundaks iebilda.

— Viņš ir liels virsaitis, viņam var būt divas sievas, — meitene nerimās. — Es viņu izvēlējos pēc tavas pavēles, bet viņš paņēma citu. Es būšu viņam otra sieva.

Meitenes neatlaidība un lepnais izskats Ordinam iepatikās, un viņš, visai samulsis, deva savu piekrišanu. Meitene ātri aizskrēja pēc apģērba un atgriezusies apsēdās viņam līdzās.

Šajā laikā jaunie pāri, bungām rībot, defilēja garām Amnundakam un ģinšu vecākajiem; meitenes jau bija pārpinušas savas četras bizes divās par zīmi, ka izgājušas pie vira. Pēdējais karavīrs, palicis bez sievas, paslēpās skatītāju drūzmā; viņam vajadzēja gaidīt veselu gadu līdz nākamajam pavasarim.

Pienāca ceļotāju kārta parādīt onkiloniem savus pērkonus un zibeņus. Tā kā labāka mērķa nebija, no jauna atnesa un uzstiepa uz šķēpiem meža zirga ādu. Strēlnieki, par lielu izbrīnu onkiloniem, nostājās divsimt soļu attālumā no mērķa — četrreiz tālāk par bultas lidojumu. Onkiloni sastājās abās pusēs puslokā, kas aizsniedzās gandrīz līdz pašam mērķim, un sasprindzinātā uzmanībā vēroja, ka svešzemnieki kaut ko dara ar savām spožajām nūjām un pēc tam pieliek tās pie vaiga. Dūmu mutulīši un šāvienu dārdi lika skatītājiem nodrebēt. Tad visi drūzmēdamies, aizsteigdamies cits citam garām, metās pie mērķa un aizgūtnēm bakstīja ar pirkstiem ložu izurbtajos caurumos. Daudzi izbrīnījušies jautāja, kur tad palikuši paši zibeņi, kas izsituši ādā caurumus, un skrēja meklēt tos norā. Vēl lielāku pārsteigumu sagādāja Gorjunovs, kas uzsvieda gaisā savu cepuri un sašāva to ar lodi. Ordins tobrīd pamanīja, ka dienvidos virs meža parādās zosu bars un laižas uz ziemeļiem. Viņš ātri pielādēja šauteni ar skrotīm. Iekām onkiloni paspēja apjautāties, kam viņš grib raidīt savu zibeni, norībēja šāviens — un zoss gāzās lejup tieši virsū skatītājiem, kas aiz sajūsmas kļuva vai traki. Beidzot Amnundaks pavēlēja atvest briedi, ko nevis piesēja, bet palaida vaļā; izbiedētais dzīvnieks auļoja atpakaļ uz mežu, taču Gorohova lode nogalināja briedi, pirms viņš bija noskrējis divdesmit soļu.