Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

— Lieliski! — Kostjakovs iesaucās. — Vīrieši ir projām, bet mēs ieradīsimies vampu apmetnē vizītē pie sievietēm.

— Un riskēsim, ka vīrieši drīz atgriezīsies un sados mums piparus? — jautāja Gorjunovs.

— Mēs tik un tā nedrīkstam iet uz priekšu: viņi aizgāja tieši uz onkilonu nometnes pusi, un arī mums jāiet tajā pašā virzienā, tā ka iznāks ar viņiem sastapties. Apskatīsim vampu apmetni un pēc tam pametīsim likumu uz dienvidiem.

Vēlēšanās aplūkot apmetni bija spēcīgāka par bažām, un visi četri pa taku devās uz austrumiem. Zemē nopilējušās asinis rādīja, kur gājušas sievietes. Drīz vien priekšā atskanēja kliedzieni un smiekli, un, piesardzīgi pielavījušies tuvāk, ceļotāji nelielas noras vidū ieraudzīja vampu apmetni. Zem lielas, vientuļas papeles zariem atradās vasaras pagaidu mītne. Šeit dega ugunskurs, ap kuru drūzmējās sievietes un dažāda vecuma bērni. Sievietes bija mazāka auguma nekā vīrieši, mazliet smuidrākas, un viņu ķermenis nebija arī tik spalvains kā vīriešiem. Toties sieviešu mati bija garāki, taču tāpat savēlušies biezās pinkās; viņu sejas neliktos tik mežonīgas, ja nāsīs nebūtu iespraustas nūjiņas un uz priekšu izstieptajā apakšlūpā nostiprināti balti riņķīši. Tādi paši riņķīši bija arī ausīs; bet ap melnīgsnējo kaklu baloja rotu virkne. Visi staigāja pilnīgi kaili. Bērni nebija tik pinkainiem matiem un tik spalvaini kā pieaugušie.

Uzspraudušas gaļas gabalus iesmos, vampu sievietes mazliet apcepa gaļu uz uguns un sāka mieloties. Netālu no ugunskura atradās liela klinšu šķila, uz kuras sievietes ar akmeni pārskaldīja lielos cauruļkaulus un, skaļi čāpstinādamas, izsūca no tiem smadzenes. Skanēja līksmi saucieni un smiekli — orda priecājās par garšīgo maltīti.

Krietni paēdušas, sievietes pakāra atlikušo gaļu koka zarā, bet divas no viņām, izklājušas uz zemes vērša ādu, sāka ar krama kasīkļiem attīrīt to no asinīm un taukiem. Citas atlaidās zālē netālu no ugunskura, lai pēc bagātīgā mielasta mazliet nosnaustos. Bērni sāka draiskoties, ķerstīja cits citu, vāļājās zālē un spiedza. Daži pērtiķa veiklībā uzrāpās kokā, un viņu balsis skanēja kuplajos zaros.

— Kā būtu, ja mēs paietos tuvāk sievietēm? — Kostjakovs ieminējās. — Viņas droši vien pārbīsies un aizmuks, bet mēs apskatīsim nometni un paņemsim kolekcijai vampu ieročus, darba rīkus un traukus.

— Bet ja nu viņas nebēgs un sāks aizstāvēties? Tur ir vairāk nekā divdesmit pieaugušu sieviešu, un ikviena ir spēcīgāka par jebkuru no mums, — Gorjunovs iebilda.

— Šāviens gaisā, es domāju, piespiedīs viņas laisties projām.

Doma par šo eksperimentu likās vilinoša, un ceļotāji ar ieročiem rokās iznāca no krūmiem uz noras un devās uz apmetni. Suņi, noturēdami delverīgos bērnus par kādiem zvērēniem, riedami metās viņiem virsū. Svešinieku parādīšanās izraisīja milzīgu efektu. Sievietes pielēca kājās, sadrūzmējās apkārt ugunskuram un kokam un, iepletušas muti, blenza uz dīvainajiem ļaudīm, par kuriem tikko bija-stāstījis izbēgušais mednieks. Bērni ko kājas nes muka no suņiem un, šausmās kliegdami, slēpās aiz pieaugušo mugurām. Taču sievietes ātri attapās un grāba rokās šķēpus un rungas. Viena skrēja palīgā mazulim, kurš pakritis gulēja uz zemes starp rūcošajiem suņiem un aiz bailēm spiedza. Gorjunovs pasteidzās atsaukt suņus atpakaļ, iekām sieviete paguva atvēzēties ar šķēpu.

— Kā redzat, viņas nemaz nedomā bēgt, bet jau paceļ šķēpus un grasās brukt mums virsū, — Ordins brīdināja.

— Vajadzēs šaut, kamēr nav par vēlu. Ja mēs tagad griezīsimies atpakaļ, viņas nodomās, ka esam izbijušies, un uzklups mums no muguras, — ieminējas Kostjakovs.

— Jā, spēli esam uzsākuši, tagad tā jāvinnē, — Gorjunovs sacīja. — Divus šāvienus gaisā pāri sieviešu galvām, bet divi lai paliek rezervē!

Kostjakovs un Ordins izšāva. Efekts iznāca gluži negaidīts: sievietes, ieraudzījušas izšaujamies no spožajām nūjām uguns mēles un dūmu mutuļus un izdzirdušas šāvienu dārdus un ložu svilpšanu, galīgi pārbijās un nokrita ceļos. Nometušas šķēpus un rungas, viņas lūdzošā žestā izstiepa rokas un sāka klanīties, šausmās spiegdamas; bērni brēca aizvilkdamies.

— To nu gan nebiju gaidījis! — Kostjakovs iesaucās. — Es domāju — viņas aizbēgs un mēs paņemsim visu, kas vajadzīgs, — Nekas cits neatliks, kā iet mierīgi klāt un tēlot dievus, — ierosināja Ordins.

— Dievus, kuri nolaupa rungas un šķēpus? Tomēr vispirms drošības dēļ pielādēsim šautenes.

To izdarījuši, ceļotāji rāmā solī tuvojās ceļos nokritušajām sievietēm. Taču, kad līdz viņām bija palikuši tikai kādi desmit soļi, bērni sacēla paniku — viņi brēkdami metās bēgt pāri norai uz mežu. Sievietes cita pēc citas pietrūkās kājās un sekoja viņiem, atskaitot vienu, kas gulēja, piespiedusi seju pie zemes, un drebēja pie visām miesām.

Piegājuši pie gulošās, ceļotāji viņu uzmanīgi aplūkoja. Sievietes muguru klāja īsa, ne visai bieza spalva, bet pēdas un plaukstas bija kailas; āda uz pēdām bija tik cieta, ka izskatījās pēc raga kārtas, un īkšķis stipri atšķīrās no pārējiem pirkstiem. Uz rokām un kājām auga biezākas spalvas nekā uz muguras. Ķermeņa priekšpuse nebija tik spalvaina, bet uz krūtīm un sejas spalvas neauga nemaz; bārdas trūkuma dēļ sievietes nelielais zods izcēlās vairāk nekā vīriešiem, toties uzacu loki likās zemāki. Tomēr platie vaigu kauli, dziļi iegrimušās mazās ačeles, plakanais deguns ar nūjiņu, atkārusies apakšlūpa ar balto kaula riņķīti — tas viss nepadarīja sievietes seju daiļāku. Mati, kas nebija redzējuši ne ziepes, ne suku, krita pār pleciem biezās pinkās, kur rēgojās ieķērušies zāļu stiebri, koku lapas un visādi gruži. Pēc muskuļotā ķermeņa varēja spriest, ka sieviete ir visai spēcīga.

Beidzot nabadzīti atstāja mierā. Starp citu, viņi ievēroja, ka viena kāja tai ar stipru siksnu piesieta pie zemē iedzīta mietiņa. Tāpēc šī sieviete nebija varējusi aizbēgt kopā ar pārējām — acīm redzot, viņa bija nosodīta par kādu pārkāpumu.

Izraudzījušies pāris tipisku rungu — ar krama dzelksni un bez tā —, pāris šķēpu un kasīkļu, kā arī rupji darinātu, spīdošiem taukiem un brūnām asinīm notrieptu koka bļodiņu, viņi vēl noņēma sievietei kaklarotu un taisījās iet projām.

— Vai zināt, mēs taču esam rīkojušies kā īsti laupītāji, — Gorjunovs sacīja. — Pārbiedējām sievietes līdz nāvei un pēc tam pievācām viņu nabadzīgo mantību.

— Bet mēs taču to darām zinātnes labā, nevis mantkārīgos nolūkos, — Kostjakovs iebilda.

— Un tomēr nav labi! Vajag atstāt viņām kaut ko vietā.

Viri parakņājās mantu maišeļos un atrada mazu spogulīti, stikla kreļļu virteni, salauztu kabatas nazi un skārda kārbiņu, kur bija glabājušās tabletes, pievienoja vēl divas patronu čaulas un nolika visu līdzās sievietei, kas, aizvērusi acis, joprojām gulēja zemē. Pēc tam viņi klusītiņām aizgāja un, paslēpušies mežmalā, sāka vērot noru.

Kādu laiku valdīja klusums. Pēc tam sieviete pacēla galvu, ieraudzīja, ka dīvainie ļaudis aizgājuši un nav nodarījuši viņai nekā ļauna, uzslējās sēdu, palūkojās visapkārt un, iebāzusi mutē divus pirkstus, spalgi, gari iesvilpās. Par atbildi no meža atskanēja svilpieni un balsis, un drīz vien cita pēc citas parādījās bēgles ar bērniem. Kamēr viņas nāca tuvāk, sieviete pamanīja mantas, kas gulēja zemē un saistīja uzmanību ar savu spožumu. Sākumā viņa neuzdrošinājās tās aizskart, te pastiepa roku, te rāva to atpakaļ, it kā baidīdamās, ka šie priekšmeti apdedzinās plaukstu vai arī iekodīs pirkstos. Beidzot ziņkārība pieveica bailes, un viņa ņēma, apskatīja un apošņāja atstātās mantas citu pēc citas, izbrīnā reizēm iekliegdamās. Pieskrēja pārējās sievietes, un mantas sāka ceļot no rokas rokā, izraisot izbrīna pilnus saucienus un strīdus. Sieviete, kurai bija paņemta rota, grasījās uzmaukt kaklā stikla kreļļu virteni, bet divas citas to sagrāba, pavediens pārtrūka, un stikla pērlītes izkaisījās zemē. Izcēlās plūkšanās, un sievietes steigšus lasīja izbirušās pērlītes un slēpa tās mutē.