Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

— Jūsu suņi šeit savairosies, un pēc dažiem gadiem mums pašiem būs sargi! — Amnundaks sacīja tik ciešā pārliecībā, ka sarunas dalībniekiem atlika vienīgi saskatīties un pasmīnēt.

Gājēji drīz vien nogriezās no lielās takas un iznāca nelielā norā pie šamaņa mītnes; tā bija būvēta tāpat kā virsaiša zemnīca, bet daudz mazāka, jo šamanis te mitinājās tikai ar vienu mācekli un vecu sievieti, kas viņiem abiem gatavoja ēst.

Šamanis, acīm redzot, jau brīdināts par apmeklējumu, sagaidīja viesus uz zemnīcas sliekšņa un aizveda viņus uz goda vietu iepretim mītnes durvīm. Mītne atgādināja īpatnēju anatomijas muzeju: pie visiem četriem stabiem, uz sijām un zem sānu pajumēm baloja upurēto briežu, vēršu un zirgu galvas, bet virs goda vietas rēgojās degunradža galvaskauss ar milzīgu ragu.

Tikko viesi bija apsēdušies, sirmgalve pasniedza viņiem cienastu — vārītas brieža smadzenes, mēli un lūpas. Tas bija upura briedis, ko iepriekšējās dienas vakarā svešzemnieki bija nogalinājuši ar saviem zibeņiem. Šamanis kā dievu kalps allaž saņēma garšīgākos gabalus no upurētajiem dzīvniekiem.

Uzzinājis no Amnundaka, ka viesi vēloties apskatīt akmeni, uz kura pierakstīti onkilonu dzīves gadi, šamanis pēc brokastīm veda viņus tālāk uz rietumiem. Taka drīz aizvijās ieplakas nomalē. Arī šeit pacēlās augsta, nepieejama melna bazalta siena, kuras virsotne slēpās zemu noslīgušajos mākoņos. Kraujas pakājē, tāpat kā citās vietās, gulēja ķērpjiem apaugušu akmeņu un klinšu bluķu sabiras. Starp akmeņiem rēgojās milzīgs, vairākus simtus tonnu smags bluķis. Laukums ap to plašā aplī bija attīrīts no akmeņiem un nolīdzināts. Pie šā klinšu bluķa onkiloni pielūdza dievus un tiem upurēja. Upurēto dzīvnieku kauli gulēja grēdā klints pakājē, ietverot melno akmeni baismīgā baltā joslā.

— Šis akmens, — Amnundaks paskaidroja, — nokrita no debesīm tajā gadā, kad mūsu senči atnāca uz šo zemi. Tāpēc mēs to godinām kā dievu sūtītu dāvanu. Katru reizi, kad pēc ziemas nakts saule parādās mums pirmo reizi, mēs šeit svinīgi pielūdzam dievus un tiem upurējam. Šamanis šos svētkus atzīmē ar svītru uz akmens. Tālab jūs varat saskaitīt, cik gadu mēs jau te dzīvojam.

Viņš aizveda viesus klinšu bluķa dienvidu pusē. Tā bija ļoti gluda, un uz tās varēja saskatīt ar cietu asmeni iecirstas nelielas vertikālas svītriņas; katra desmitā bija mazliet garāka, tā ka svītriņas varēja viegli saskaitīt. To skaits liecināja, ka onkiloni nodzīvojuši Saņņikova Zemē jau četri simti divdesmit četrus gadus.

— Kad Amnundaks sacīja, ka šis akmens esot nokritis no debesīm, — Ordins pusbalsī ieminējās, — es nodomāju, ka tas ir milzīgs meteorīts, tāpēc būtu ļoti interesanti to papētīt. Taču, kā izrādās, tas ir tikai bazalta bluķis un, protams, nogāzies no šīs pašas kraujas.

— Ko viņš saka? — šamanis jautāja.

Gorohovs pārtulkoja — baltais cilvēks domājot, ka akmens nokritis no kalnu kraujas, nevis no debesīm.

Šamanis pārmetoši pašūpoja galvu un sacīja:

— Lielais šamanis, kurš atveda mūsu senčus uz šejieni, pats redzējis šo akmeni krītam un pirmais sācis to pielūgt.

— No kalniem birst tikai mazi akmeņi, — Amnundaks piebilda, — bet šis i/ lielāks par mūsu mājokļiem. Zem akmens guļ pieci brieži, kurus tas nogalināja kā pirmo upuri dieviem no atnācējiem šajā zemē. Kopš tā laika šeit tiek upurēts. Tā bija debesu zīme.

Kamēr svētā akmens pakājē risinājās šī saruna, Kostjakovs, atgājis sānis, paguva nemanot nofotografēt klints bluķi kopā ar cilvēkiem.

Pēc tam Amnundaks aizveda viesus klinšu sienas pakājē un parādīja viņiem lielu alu, kurā agrāk mitinājušies vampu. Dienu pirms akmens nokrišanas šeit, klinšu sienas pakājē, notikusi liela kauja starp onkiloniem un vampu, kurā onkiloni izcīnījuši pirmo lielo uzvaru un piespieduši vampu atkāpties uz austrumiem. Šis notikums arī tika saistīts ar akmeni.

Alā vēl mētājās pussatrunējušas rungas, salauzti šķēpi ar krama uzgaļiem, satrūdējušu zvērādu paliekas, redzēja ugunskura pēdas un apdegušus vai saskaldītus kaulus.

Vispār šī ala ar kauliem, drūmā, melnā, mākoņos tītā krauja, milzīgais melnais akmens ar kaulu kaudzēm kailajos klinšu bluķu un atlūžņu krāvumos radīja baisu iespaidu, un ceļotāji ar prieku atgriezās zaļajā mežā, ko vajadzēja šķērsot pa ceļam mājup.

Klajumā blakām Amnundaka mītnei risinājās rosīgs darbs — onkiloni bija sākuši būvēt zemnīcu saviem viesiem — gūstekņiem. Karavīri un sievietes cītīgi strādāja — raka bedres četriem karkasa stabiem, cirta uz pusēm baļķus un tēsa sijas, nesa klāt koku stumbrus no meža, kur klaudzēja mežcirtēju cirvji, sievietes grieza velēnas jumtam. Tomēr par spīti būvētāju cītībai darbs šķīrās gausi, jo akmens cirvji, kaula naži un krama kasīkļi tikai ar pūlēm tika galā ar koku.

Brītiņu nolūkojies, cik lēnām onkiloniem sokas resna baļķa pārciršana, Gorjunovs uzaicināja biedrus:

— Bet nu parādīsim onkiloniem, kā strādā baltie cilvēki!

— Lai notiek, parādīsim! — Gorohovs piekrita.

Visi četri atnesa savus cirvjus un ķērās pie darba; skaidas šķīda uz visām pusēm, un ar katru vēzienu cirvji iecirtās aizvien dziļāk kokā; ar dzelzs cirvi stundas ceturksnī varēja padarīt to, ko onkilons ar akmens rīku spēja tikai pusdienā. Kad sāka klaudzēt balto cilvēku cirvji, onkiloni pameta darbu un sadrūzmējās apkārt viņiem, sajūsmā skatīdamies, šmakstinādami lūpas un dažādiem izsaucieniem parādīdami savu izbrīnu. Kamēr sievietes, ar nažiem rušinādamas zemi, par laimi, irdenu, un grābdamas to ar rokām, paspēja izrakt četras ne visai dzijas bedres, cejotāji jau bija nocirtuši un aptēsuši visus četrus stabus, kā arī sagatavojuši sijas.

— Ek, skāde, ka nav svārpsta, varētu izurbt caurumus un salaidumus nostiprināt ar krietnām tapām! — Gorohovs žēlojās.

— Derētu kalts, tad siju uzliktu uz stabu galu rēdzēm, — piebilda Gorjunovs.

— Jā, nekaitētu, jo pat vāja zemestrīce pavisam viegli nogāzīs slīpo pajumju pārseguma apaļkokus un tie nospiedīs mūs kā slazdā, — sacīja Ordins.

— Vai tad šeit iespējamas zemestrīces? — Kostjakovs jautāja.

— Pat ļoti iespējamas! Mēs taču atrodamies veca vulkāna krāterī, turklāt vulkāns, kā rāda karstie avoti ezeros, vēl pavisam nav aprimis.

— Ņikita, apvaicājieties, vai šeit kādreiz trīc zeme, — Gorjunovs ieminējās.

Atbilde bija apstiprinoša: onkiloni laiku pa laikam jūtot, ka zeme trīc, tomēr zemestrīces esot lielāko tiesu pavisam vājas un nenodarot nekādu postu. Sirmgalvji atcerējās, ka senos laikos atgadījusies diezgan spēcīga zemes trīcēšana, kas sagrāvusi gandrīz visus mājokļus; tajā reizē nosisti kādi divdesmit cilvēki, kuri neesot paguvuši izskriet ārā.

— Nekas, mēs katram gadījumam apakšā zem pārseguma paliksim vēl vienu šķērssiju, lai jumts nevarētu uzgāzties mums virsū! — Ordins ierosināja.

Līdz pusdienām paguva uzsliet visus četrus stabus un nostiprināt sijas. Pēcpusdienā ceļotāji kopā ar onkiloniem aizgāja uz mežu sacirst tievus kokus pārsegumam, jo iezemiešiem arī šis darbs šķīrās gausi; onkilonam bija jānopūlas veselu stundu, lai nocirstu desmit divpadsmit centimetrus resnu koku, bet ar dzelzs cirvi to varēja nogāzt dažos vēzienos. Vakara pusē koki bija sacirsti un iznesti klajumā.

Pa šo dienu vēsts par balto ļaužu ierašanos ar visām detaļām bija aplidojusi onkilonu apmetnes, un pret vakaru no tuvākajām mītnēm uz šejieni pulciņos sāka nākt karavīri, lai palūkotos uz svešiniekiem. Baltie vīri pēc darba atpūtās zemnīcā, kur drīz vien sadrūzmējās vesels bars ziņkārīgo. Tomēr atnācēji izturējās ar cieņu, iztaujāja zemnīcas iemītniekus, aplūkoja svešos vīrus un pārrunāja savus iespaidus. Pēc Amnundaka lūguma baltie cilvēki laida cirvjus un nažus no rokas rokā, jo visi bija stāstījuši atnācējiem, cik ātri strādā svešzemnieki, — jauno zemnīcu, ko onkiloni būtu cēluši veselu nedēļu, baltie vīri bija gandrīz pabeiguši vienā dienā.