Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

— Vai tad vampu ir tik daudz?

— Mēs nezinām, cik viņu ir. Kad mūsu senči atnāca uz šo zemi, te visur jau mitinājās šie mežonīgie cilvēki. Onkiloni ar viņiem ilgi karoja un atspieda viņus uz austrumiem.

— Vai vampu arī ir mājokļi?

— Nē, ziemā viņi mitinās alās, bet vasarā kokos, kā putni ligzdās …

— Tātad šo cilvēku pēdas mēs esam redzējuši iepriekšējā ekskursijā! — Gorjunovs ieminējās.

— Viņiem ir dzīvi dievi, milzīgi, ļoti ļauni dievi, — Amnundaks turpināja. — Vampu tiem upurē.

— Kādi tad izskatās šie dievi?

— Vai jūs esat redzējuši mūsu zemē lielu zvēru ar ragiem uz purna?

— A, degunradzi! Jā, esam to redzējuši.

— Vampu dievi ir vēl daudz lielāki. Un raga vietā tiem uz galvas ir piektā kāja vai roka, gara un lunkana. Ar šo kāju zvērs lauž kokus, sagrābj cilvēkus, nosviež tos gar zemi un samīda ar citām kājām.

— Ir gan dīvains zvērs! — Gorohovs brīnījās.

— Zvēram no rīkles rēgojas divi gari balti zobi kā lāča ilkņi, tikai daudz garāki un resnāki.

— Acīm redzot, tie ir ziloņi! — Gorjunovs prātoja.

— Vai tik nebūs mamuti? — ieminējās Ordins. — Ziloņiem ziemeļos nav nekāda dzīve. Vai šim zvēram ir kažoks? — viņš ar Gorohova palīdzību apjautājās virsaitim.

— Jā, zvērs ir spalvains, viņam ir sarkana spalva.

— Vai tad mamutiem spalva bijusi sarkana? — Kostjakovs brīnījās. — Spriežot pēc attēliem, es biju iedomājies, ka mamuti bijuši melni.

— Nav tiesa, — Ordins atbildēja. — Sibīrijā atrastajiem mamutu līķiem spalva bjlja sarkanbrūna vai rūsgana … Bet vai tiešām vampu izdevies pieradināt mamutus?

— Ar šiem zobiem, — virsaitis turpināja, — zvērs rok zemi un salūko sev saknes, ko apēd, bet ziemā atrauš sniegu, lai tiktu pie zāles. Mums šie zobi ir ļoti vajadzīgi, mēs no tiem taisām pašus labākos nažus, šķēpus un bultas. Tomēr mums reti izdodas nogalināt šo zvēru: mežonīgie cilvēki ļoti uzmanīgi apsargā savus dievus.

— Tāpēc vēl jo interesantāk iepazīties ar vampu un ar viņu pieradinātajiem mamutiem! — Gorjunovs iesaucās.

— Es jums pastāstīju visu, — Amnundaks sacīja.

— Tagad jūs zināt, ka vieni paši nedrīkstat iet pie mežonīgajiem cilvēkiem. Viņi jūs nokaus un apēdīs, bet tad onkiloniem uzbruks posts un nelaimes. Mēs jūs apsargāsim; visi karavīri ies jums līdzi pie vampu. Mēs sāksim lielu karu, lai viņus iznīdētu pavisam. Jūsu zibeņi palīdzēs mums nokaut vampu un viņu dievus.

— Tā būs soda ekspedīcija, — Ordins pasmējās, — un mēs būsim bendes! Ne visai glaimojoša situācija!

Onkiloni virsaiša vārdus uzklausīja lielā sajūsmā.

Viņiem, acīm redzot, bija svarīgi iemesli nīst vampu. Tādi nikni, mežonīgi kaimiņi, protams, nevarēja būt patīkami miermīlīgajai onkilonu ciltij, kura karu dēļ bija atstājusi kontinentu.

Pabeidzis stāstīt par vampu, Amnundaks pavēstīja, ka esot laiks sagatavot viesiem vietu nakšņošanai. Zemnīcas slīpajā pajumē pretim durvīm, kuru bija aizņēmis virsaitis ar ģimeni, sievietes atbrīvoja pusi telpas, izklāja uz klona briežu un lāču ādas un nolika pat ar brieža spalvu piebāztus ādas spilvenus. No virsaiša ģimenes telpas viesu mītni norobežoja, sarindojot šķirstus ar traukiem, un Amnundaks uzaicināja viesus atdusēties. Abās pārējās zemnīcas pajumēs onkiloni jau taisījās doties pie miera; vīrieši izģērbās gluži kaili, salocīja apģērbu un palika to pagalvī, bet ieročus nolika līdzās pa tvērienam. Viens karavīrs palika sardzē pie mītnes ieejas, bet trīs neizģērbušies apgūlās pie ugunskura un ejā, lai pēc kārtas nomainītu sargu. Sargkareivis uzmanīja ugunskuru, kas apsildīja zemnīcu, un laiku pa laikam izgāja ārā pēc malkas. Mainījās arī karavīri, kas, sasaukdamies cits ar citu, apsargāja briežu ganāmpulku klajumā.

Nakts pagāja mierīgi. Onkiloni pamodās līdz ar rītausmu. Vispirms piecēlās sievietes, piemeta ugunskurā malku un sāka cept gaļu un karsēt akmeņus viras vārīšanai; citas steidzās uz briežu māšu slaukšanu un tāpēc apģērbās, jo ārā bija vēsi. Onkilonu sievietes valkāja īpatnēju ādas apģērbu — bikses un jaku, šūtas vienā gabalā, ar lielu izgriezumu uz krūtīm. Sievietes vispirms uzvilka bikses, pēc tam ātri savilka tērpu uz augšu un iebāza rokas īsajās piedurknēs. Atgriezusies zemnīcā, onkiloniete ar vieglu plecu kustību nometa jaku, un viss apģērbs vienā mirkli noslīdēja pie viņas kājām.

Ceļotāji, gulēdami uz ādām, ar interesi vēroja, cik ātri un viegli apģērbjas un noģērbjas sievietes un kā puskailas rosās pie ugunskura, kas spoži apgaismoja viņu melnīgsnējos ķermeņus.

Ceļotāji ievēroja, ka meitenes, kuras viegli varēja sazīmēt pēc četrās bizēs sapītajiem matiem, un jaunās sievietes diezgan bieži paskatās uz viņu pusi, sačukstas un smejas. Viegli varēja noģist, ka skaistules nodarbina jautājums, kuras no viņām izraudzīsies visuvarenie svešzemnieki, kad pavasara svētkos lūkos sev sievas.

Gorohovs noklausījās, ka onkilonu sievietes visvairāk interesē viņa trīs biedru kuplās ūsas un bārda, kā arī gaišā ādas krāsa.

Onkiloniem sejas bija gandrīz kailas; tikai večukiem uzauga plānas ūsas un šķidra bārdele. Gorohovs, būdams jakuts, šajā ziņā atgādināja onkilonu, un arī āda viņam bija tāda pati melnīgsnēja, tā ka viņš onkilonietes sevišķi nevaldzināja.

Kamēr sievietes rosījās mājas solī, vīrieši nesteigdamies apģērbās un pārbaudīja ieročus. Te vienā, te otrā zemnīcas kaktā atskanēja bērnu balsis vai zīdaiņa raudāšana, un pa reizei kāda no mātēm steidzās pie sava mazuļa, lai to pazīdītu.

Pamazām visi bija piecēlušies. Sākās brokastis ar tiem pašiem vienveidīgajiem ēdieniem — ceptu un vārītu gaļu; vienīgi auksto pienu no ādas maisa aizstāja karsts, ar ūdeni atšķaidīts piens, kam bija pielikts maķenīt ezerriekstu miltu, — kaut kas līdzīgs virai, kurā peldēja mazi apcepta speķa gabaliņi. Vira bija diezgan garšīga.

Pie brokastīm ceļotāji apjautajās virsaitim, cik gadu onkiloni mītot Saņņikova Zemē. Ceļotāji bija jau uzzinājuši, ka šai tautai nav nekādas rakstības un visas ziņas par senču dzīvi viena paaudze nodod otrai, stāstīdama teiksmas un leģendas, kas varētu būt fantāzijas auglis. Taču tagad noskaidrojās, ka onkiloniem pastāv arī primitīva hronika.

— Vairāk nekā četrsimt gadu, — Amnundaks, mazliet padomājis, atbildēja. — Ja gribat zināt smalki, aiziesim tagadiņ pie šamaņa; līdzās viņa mājoklim guļ akmens, uz kura atzīmēts katrs šajā zemē nodzīvotais gads.

Pēc brokastīm ceļotāji virsaiša un desmit apbruņotu karavīru pavadībā pa platu taku cauri mežam devās uz rietumiem. Pa ceļam Amnundaks parādīja viesiem uz takas prasmīgi paslēptas lamatas — vairāk nekā divus metrus dziļu kvadrātveida bedri, pārsegtu ar tievām maikslīm, zariem un sakaltušām lapām. Tādās lamatās paretam iegāzās savvaļas vērši, zirgi un pat degunradži, ko onkiloni pēc tam nogalināja ar šķēpiem un bultām.

— Tādu slazdu uz zvēru takām mūsu zemē ir diezgan daudz, un arī jūs varat iegāzties šajās bedrēs, ja staigāsiet vieni paši, bez pavadoņa, — virsaitis brīdināja.

— Mums pa priekšu arvien skrien suns, — Gorjunovs iebilda, un tas ir gudrāks par degunradzi un vērsi; suns slazda priekšā apstāsies un tā mūs brīdinās.

— Onkiloniem suņi būtu visai noderīgi, — Ordins prātoja, — tie sargātu mājokļus un palīdzētu medībās un karagājienos pret mežonīgajiem cilvēkiem.