Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Amnundaks piecēlies skaļā balsī, lai visi varētu dzirdēt viņa vārdus, sacīja:

— Tagad mēs zinām, ka jūs esat debesu sūtņi, par kuriem stāstījis lielais šamanis. Esiet mūsu viesi! Viss, kas mums pieder, — mājokļi, pārtika, apģērbs, brieži — ir jūsu, rīkojieties ar to pēc savas patikšanas! Šovakar šamanis uzrunās dievus un lūgs viņus žēlot onkilonus, jo mūsu cilts uzņēmusi debesu sūtņus kā dārgus viesus.

Beidzis runu, Amnundaks pielika roku pie pieres, pie sirds un zemu paklanījās viesiem, un visi onkiloni atkārtoja šo žestu. Šajā brīdī atvilka nogalināto briedi un nolika to virsaitim pie kājām, un viņš, rādīdams uz četrām brūcēm dzīvnieka sānos, sacīja:

— Visi četri zibeņi ir ķēruši upuri. Sievietes, sagatavojiet gaļu vakara lūgšanai!.. Karavīri, ataiciniet šamani uz mūsu mītni!

Pēc atgriešanās zemnīcā no jauna atsākās cienāšana ar pienu un žāvētu brieža gaļu, ko pasniedza kopā ar ezerriekstu miltu plāceņiem un ceptiem saranas sīpoliem. Ne maizi, ne tēju, ne tabaku onkiloni nepazina, un daži sausiņi un cukura gabaliņi, ko ceļotāji izvilka no maišeļiem, gāja no rokas rokā, tos aplūkoja, apošņāja un nogaršoja ar lielu interesi. Vēl lielāku uzmanību izraisīja pīpes, kuras Gorohovs un Ordins aizsmēķēja pēc ēšanas. Onkiloni gandrīz šausminādamies noraudzījās, ka baltie vīri rij dūmus, kas blakus sēdošajiem iezemiešiem lika klepot un šķaudīties. Lielu sajūsmu radīja virs uguns pakārtā vara tējkanna; onkiloniem bija tikai koka un māla trauki, un viņi vārīja tajos gaļu, karsējot ūdeni ar akmeņiem, ko iepriekš nokaitēja ugunī un tad meta ūdenī. Tomēr tēja bez cukura nevienam negaršoja, jo ceļotājiem bija pārāk maz šā saldā cienasta, lai pamielotu visus. Amnundaks ar pūlēm izdzēra piedāvāto krūzīti un pateica, ka onkilonu dzēriens — viņš norādīja uz ādas maisu ar ziemeļbriežu pienu — esot garšīgāks.

Cirvji un mednieku naži arī izraisīja milzīgu interesi; tos aplūkoja, aptaustīja, izmēģināja un jūsmoja par to spožumu, izturīgumu un asumu salīdzinājumā ar onkilonu akmens cirvjiem un kaula nažiem.

Pēc Amnundaka zīmes sieviete ar ietetovētajām čūskām izņēma no šķirstiņa rupji apdarinātu, rūsas saēstu dzelzs nazi, ko šejienieši glabāja kā relikviju.

Rādīdams to viesiem, virsaitis sacīja:

— Mūsu senčiem bija tādi naži, cirvji, šķēpu un bultu uzgaļi, ko viņi iemainīja no jakutiem, bet paši iztaisīt neprata. Kad onkiloni atnāca uz šejieni, šīs mantas pamazīliņām sadila, salūza un pazuda, un onkiloni atkal sāka taisīt akmens un kaula rīkus un ieročus.

Kurmis un Baltiņš, saritinājušies pie ceļotāju kājām, sākumā onkiloniem iedvesa bailes, jo viņiem suņu nebija. Kad Gorohovs apvaicājās, kāpēc onkiloni neturot suņus, Amnundaks pastāstīja:

— Šo nikno zvēru dēļ sākās mūsu senču karš ar čukčiem. Onkiloni bija briežkopji un suņus neturēja, tāpēc ka tie uzbrūk briežiem. Mūsu senči dzīvoja jūras krastā, audzēja briežus, zvejoja zivis un medīja roņus un valzirgus, mītnes viņi cēla no jūras krastā izskalotajiem koku stumbriem. Bet tad atnāca čukči; viņiem bija daudz suņu, bet nebija briežu. Čukči sāka atspiest mūs no zvejas un medību apgabaliem; kad viņiem nepietika zivju suņu barošanai, viņi atņēma mums briežus. Tālab arī sākās karš. Čukču bija daudz, mūs — maz. Tāpēc vajadzēja iet projām, lai paglābtos no viņiem.

— Cik onkilonu šeit dzīvo? — Gorohovs jautāja. — Vai tā ir visa jūsu tauta? — Viņš pamāja uz zemnīcas iemītnieku pusi.

Amnundaks pasmējās:

— Tādu mītņu mums ir divdesmit. Katrā dzīvo viena ģints, cilvēku divdesmit līdz trīsdesmit.

— Un kur atrodas citas mītnes?

— Dažādās vietās. Briežiem vajadzīgi ķērpji. Visi nevar dzīvot vienā vietā — būs par šauru gan cilvēkiem, gan briežiem.

— Un katrā mītnē ir tāds virsaitis kā tu?

— Nē, es esmu visu onkilonu galvenais virsaitis! — Amnundaks lepni atbildēja. — Mana ģints ir pati lielākā. Bet katrā mītnē ir savs vecākais, ģints galva.

Patiešām, zemnīcas iemītnieku skaits kopā ar sievietēm un bērniem sasniedza ap sešdesmit. Gorjunovs parēķināja: ja pārējās zemnīcās mitinātos vidēji divdesmit pieci cilvēki katrā, tad Saņņikova Zemē būtu apmēram piecsimt trīsdesmit onkilonu.

Sarunājoties un mielojoties pienāca vakars. Ap saules rietu klajumā pie zemnīcas atdzina briežu baru, un ceļotāji varēja vērot briežu māšu slaukšanu, kurā piedalījās visas sievietes un meitenes, ar koka slaucenēm rokās žigli iedamas no viena dzīvnieka pie otra. Ganāmpulkā bija vairāk nekā divsimt briežu. Pa nakti briežu bars palika klajumā, un to pret plēsoņu uzbrukumu apsargāja karavīri, nomainīdami cits citu.

Kad satumsa un visi ļaudis atgriezās zemnīcā, ieradās šamanis, kurš dzīvoja atsevišķi vairāku kilometru attālumā. Tas bija garš, kalsns sirmgalvis, iekritušiem vaigiem, vērīgām, skadrām, zem kuplajām uzacīm dziļi iedubušām acīm. Par spīti samērā siltajam laikam šamanis bija uzvilcis garu kažoku ar spalvu uz āru; no kažoka apkakles un jostas siksniņās nokarājās vara un dzelzs kalumi un dīvainas, stipri noberztas nūjiņas, acīm redzot, atceļojušas no kontinenta un pārgājušas no šamaņa uz šamani. Rokās viņš turēja nelielu tamburīnu, ko rotāja sarkanas un melnas ādas lentas un dzelzs zvārguļi. Šamaņa matus slēpa benītei līdzīga kažokādas cepurīte ar smailu galu; spalva cepurītei bija gandrīz pilnīgi nogājusi. Cienīgi paklanījies virsaitim un uzmanīgi aplūkojis svešzemniekus un viņu suņus, kuri, ieraugot dīvaini tērpto cilvēku, dobji ierūcās, šamanis nosēdās atsevišķi pie spoži liesmojošā ugunskura un, nolicis tamburīnu, pastiepa pret uguni kaulainās rokas, kaut ko murminādams. Pēc virsaiša mājiena sievietes pasniedza šamanim kausu ar pienu, ko viņš izdzēra, iepriekš ieslacljis dažas lāses ugunī.

Virs ugunskura garos iesmos cepās nelielos gabalos sagriezta brieža gaļa. Līdzās apaļā koka kubuliņā vārījās brieža gaļas un saranas sīpolu vira vai, pareizāk sakot, mērce. Mērci karsēja ar ugunskurā nokaitētiem nelieliem akmeņiem. Kāda sieviete, satvērusi divas nūjiņas ar akmens plāksnīšu uzgaļiem, vienā laidā vilka no uguns nokaitušo akmeni un meta to traukā ar viru, bet otru — jau atdzisušo — zvejoja ārā no trauka un lika atkal ugunskurā karsēties.

Kad sīkos gabaliņos sagrieztā gaļa bija izvārījusies mīksta, virsaitim, šamanim un viesiem pasniedza pa trauciņam ar sagatavoto cienastu, ko pārlēja ar mērci, un diezgan smalki izgrieztas koka dakšiņas. Nogaršojuši viru, ceļotāji pārliecinājās, ka ēdienam nav pielikta ne drusciņa sāls. Onkiloni, tāpat kā čukči, sāli uzturā nelietoja. Vajadzēja salūkot savējo, lai piemestu virai. Sāls atkal gāja no rokas rokā; to sāka garšot, domādami, ka tā arī būs salda, tāda pati kā cukurs, bet pēc tam ilgi spļaudījās un nesaprašanā brīnījās, kāpēc baltie cilvēki ar tādu draņķi sagāna garšīgo viru un gaļu.

Pec viras pasniedza cepto gaļu un ezerriekstu plāceņus; vakariņas beidzās ar kausu piena. Kad sievietes aiznesa traukus, izdegušā ugunskura ogles un nodeguļus aizbīdīja pavisam sānis, lai atbrīvotu visu centrālo kvadrātu lūgšanai. Zemnīca iegrima pustumsā, un vienīgi dziestošās ogles gailēdamas meta sarkanu atblāzmu.

Vakariņu laikā Amnundaks pastāstīja šamanim, kā baltie cilvēki parādījušies onkilonu zemē, kas viņi tādi esot, ko darījuši, kā nogalinājuši briedi. Šamanis klausījās klusēdams, māja ar galvu un tikai retumis uzdeva pa jautājumam. Pēc vakariņām, pirms lūgšanas, viņš pieprasīja, lai izved suņus ārā no zemnīcas. Kad tas bija izdarīts, šamanis apsēdās atbrīvotā laukumiņa vidū skatītāju lokā, izvilka no jostai piekārtā ādas maisiņa šķipsniņu bālgana pulvera, uzbēra to uz plaukstas un nolaizīja ar mēli. Gorohovs pačukstēja ceļotājiem, ka tā esot pulverī saberzta kaltēta mušmire, ko kamčadali, korjaki un dažas citas tautiņas lietojot kā narkotisku vielu un kas izraisot īpatnēju noreibumu.