Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Tieši tobrīd lācis ar nagiem pārplēsa vienu maišeli un iegrūda tajā purnu. Ordins ātri pielēca lācim no mugurpuses, atvēzējās no visa spēka, ietrieca cirvi līdz pašam pietam zvēram krustos un atlēca sānis. Pāri klajumam aizvēlās šaušalīgs rēciens, lācis saslējās uz pakaļkājām, bet tai pašā mirklī nogāzās augšpēdus, gandrīz nospiezdams Kurmi. Lācim bija pāršķelts mugurkauls, un viņš rēkdams vārtījās zālē, cirzdams uz visām pusēm ar priekšējām ķetnām. Suņi ieķērās zvēra nekustīgajās pakaļkājās, un Gorohovs, pagrābis šauteni, ietrieca sprāgstošo lodi tam kreisajos sānos. Pēc dažiem mirkļiem milzīgais ķermenis jau gulēja nekustīgs, nošķiezdams zāli ar asiņu straumēm.

Pienāca Gorjunovs un Kostjakovs ar malkas nastām. Visi sastājās apkārt lācim un brīnījās, cik varen prāvs tas ir: pusotras reizes lielāks par viņiem pazīstamo brūno lāci, bet ilkņi — garāki par desmit centimetriem.

— Mēs šoreiz lēti esam tikuši cauri! — Gorjunovs noteica. — Viens saplosīts maišelis un ievainots suns, bet varēja būt ļaunāk.

Lācis agonijā patiešām bija ar ķetnu aizķēris Baltiņa sānus, kas krāsojās asinīm. Suns jau aplaizīja brūci, kas, par laimi, nebija dziļa.

— Tas mums par mācību! Kādam allaž jāpaliek pie mantām ar šauteni, — Ordins sacīja. — Katru reizi jau neizdosies tik veikli ietriekt cirvi mugurā tādam milzīgam zvēram.

— Jā, tiec tik tādam ķetnās, — dzīvs neizspruksi! — Gorohovs, vilkdams nost lācim ādu, piebilda.

Ordins apmērīja zvēru: nofotografēt to vairs nebija iespējams — nāca virsū tumsa.

Vajadzēja nest mantas uz citu vietu, jo beigtais lācis nepatīkami smirdēja, taču šī smaka netraucēja suņiem pierīties līdz kaklam. Nakts pagāja nemierīgi. Suņi nemitīgi ņurdēja, bet biezajā miglā, kas ap pusnakti ietina klajumu, nevarēja saskatīt, kas viņus tā uztrauc. Pie lāča, kas bija pamests kādu simt soju attālumā, varēja saklausīt kņadu, šmakstināšanu, kaulu brīkšķēšanu; tur mielojās kaut kādi nakts plēsoņi. Rītausmā Gorohovs atrada jau pilnīgi apgrauztu skeletu un ieraudzīja divus lielus vilkus, kas, cilvēkam tuvojoties, ātri pazuda.

Šajā dienā vējš izkliedēja miglu agrāk, un ceļotāji turpināja maršrutu uz ziemeļrietumiem. Lāča ādu Gorohovs bija nostiepis mežmalā starp koku zariem, cerēdams atpakaļceļā to paņemt. Vīri šķērsoja vēl divus klajumus ar ezeriem; otrajā pacēlās balts šūnakmens paugurs, tomēr geizers, acīm redzot, sen jau nedarbojās, jo šūnakmens bija apaudzis ķērpjiem.

Izejot trešajā klajumā, ceļotāji tā otrā malā izdzirda cilvēku balsis. Taču ierējās suņi, un balsis tūliņ apklusa. Pāri klajumam veda labi iemīta taka, metot līkumu apkārt nelielam ezeram, kura tuvumā uz mitrās augsnes viegli varēja saskatīt, ka te gājuši cilvēki, apāvušies mīkstos ādas apavos — torbasos.

— Lūk, šie vairs nav akmenslaikmeta cilvēki! — Gorjunovs iesaucās. — Tie droši vien staigātu basām kājām.

— Un, tā kā šie ļaudis apauti tāpat kā iezemieši mūsu ziemeļos, tad viņiem jābūt radniecīgiem un mums nav jābaidās no sastapšanās, — piebilda Ordins.

Kad ceļotāji apgāja apkārt ezera meldrājiem, kas aizsedza klajuma pretējo malu, viņi ieraudzīja zaļu pakalnu, kura virsotnē kūpēja dūmu strūkliņa. Paugura pakājē stāvēja cilvēki, bet viens, uzkāpis pakalnā, kā likās, vēroja klajūmu. Pamanījis ceļotājus pie ezera, viņš par to pavēstīja pārējiem; tie sāka skraidelēt, un drīz vien pretim nācējiem pa pļavu, izvērsies ķēdē, devās vesels bars — cilvēku trīsdesmit. Kad viņi bija pienākuši tuvāk, kļuva redzams, ka tie visi ir apbruņoti; ikviens labajā rokā turēja garu šķēpu un kreisajā — loku; aiz pleciem rēgojās bultu spalvas.

Simt soļu attālumā no ceļotājiem karotāji apstājās, un viens no svešajiem, kurš nāca pa taku — acīm redzot, virsaitis —, pacēla roku un kaut ko uzsauca.

— Ko viņš saka? Kādā valodā? — Gorjunovs prasīja Gorohovam.

— Izklausās pēc čukču mēles, — Ņikita atbildēja. — Pavēl mums pacelt abas rokas, ja mēs esot miermīlīgi ļaudis.

Ceļotāji pacēla uz augšu rokas. Karotāji tūlīt devās uz priekšu, taču kādu trīsdesmit soļu attālumā pēc virsaiša mājiena no jauna apstājās. Virsaitis tagad jautāja:

— Kas jūs esat par ļaudīm, no kurienes nākat un kāpēc esat ieradušies mūsu zemē?

— Sakiet, ka mēs esam baltie cilvēki, ka esam atnākuši no dienvidiem, no Lielās zemes, lai apskatītu šo mazo, ledus ielenkto zemi, — Gorjunovs deva rīkojumu.

Gorohovs pārtulkoja teikto.

— Nāciet tuvāk, baltie cilvēki, bet ievērojiet, ka mūsu ir daudz un ka mēs visi esam apbruņoti, — karotāju vadonis sacīja.

Ceļotāji tuvojās virsaitim, un trīsdesmit acu pāru modri vēroja viņu kustības. Gorjunovs, pagājies uz priekšu, pastiepa virsaitim roku. Tas vispirms pieskārās ar labo roku pierei un sirdij un tikai tad paspieda atnācēja plaukstu. Šo pašu žestu viņš atkārtoja, apsveicinādamies ar ikvienu ceļotāju. Pa to laiku karotāju ķēde, tuvodamās no flangiem, ielenca atnācējus ciešā lokā; karavīri stāvēja plecu pie pleca ar ieročiem rokās un pusbalsī sprieda par svešzemnieku apģērbu, apaviem, maišeļiem, cirvjiem aiz jostas un spožajām nūjām uz muguras.

Visi viņi bija kaili līdz jostas vietai un valkāja mīk. stas ādas bikses, kā arī vieglus zvērādas zābakus — torbasus. Seju, krūtis un apakšdelmus klāja tetovējumi — viļņotas līnijas, riņķi un punkti. Kaklu ikvienam rotāja virknē savērti zobi, acīm redzot, vilka zobi, ar vienu, diviem vai trim lieliem lāča ilkņiem priekšā. Melnie, gludie mati bija savīti uz pakauša mezglā, kurā rēgojās viena, divas vai trīs ērgļa spalvas. Ķermeņi bija muskuļoti, melnīgsnēji, vaigu kauli tikai nedaudz izspiedušies, acis melnas, deguni taisni. Divi augšējie vidējie priekšzobi bija nokrāsoti sarkani, tālab šo ļaužu smaids likās dīvains — mute it kā pāršķīrās divos sārtos aplīšos. Virsaitim atšķirībā no pārējiem bija spēcīgāka ķermeņa uzbūve un garāks augums, lāča ilkņu kaklarota, sarkana svitra pāri pierei no augšas uz leju un matos iespraustas sarkanas spalvas. Tie, acīm redzot, bija drošsirdīgi ļaudis un varēja kļūt bīstami ienaidnieki, kaut arī bija bruņojušies primitīviem ieročiem: šķēpu uzgaļi bija taisīti no caurspīdīga akmens, bultu uzgaļi — no kaula; daudziem aiz jostas rēgojās akmens cirvis koka kātā. Uz muguras karājās ne vien bultu maks ar bultām, bet arī neliels ādas vairogs.

— Ka sauc jusu tautu un šo zemi? — Gorohovs pec Gorjunova norādījuma vaicāja.

— Mana tauta ir onkiloni. Un šī ir onkilonu zeme, ko iekarojuši mūsu senči. Mani sauc Amnundaks. Es esmu onkilonu virsaitis. Bet kā sauc jūs un jūsu zemi?

Saņēmis atbildi uz šo jautājumu, tāpat uz vairākiem citiem, kuru nolūks bija tāds pats — uzzināt, kālab un pa kādu ceļu baltie cilvēki atnākuši uz šejieni —, virsaitis sacīja:

— Jūs esat atnākuši no tālienes un mazā skaitā, tāpēc būsiet onkilonu viesi. Iesim uz manu mītni.

Viņš pagriezās un devās atpakaļ pa taku,ceļotāji sekoja virsaitim, bet karavīri nāca nopakaļ, kā arī līdzās takai. Viņi uzdeva Gorohovam dažādus jautājumus par svešinieku apģērbu un ieročiem, par ceļu pāri lediem un dzīvi Lielajā zemē, par kuru viņi šo to zināja pēc teiksmām, ko viena paaudze bija mantojusi no otras. Gorohovs tikko spēja atbildēt, vēl jo vairāk tāpēc, ka onkilonu valoda, gan būdama tuva čukču valodai, tomēr mazliet atšķīrās no tās un sarunas dalībnieki ne vienmēr saprata cits citu.