Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

— Nē, nemēdz būt. Varbūt vienīgi tad, ja uzledojumu visapkārt izplūšanas vietai radījis ļoti spēcīgs avots.

— Bet kas tad tas ir?

Pārgājuši pāri pļavai, ceļotāji pārliecinājās, ka paugurs paceļas neliela ezera vidū, tā ka pieņēmums par uzledojumu vai kupenu atkrita. Pauguru, paceldamās qita virs citas, veidoja terases, un binoklī varēja saskatīt, ka pa tām lejup plūst ūdens strūkliņas.

Neizpratnē visi aplūkoja šo dīvaino paaugstinājumu, kad pēkšņi no tā virsotnes svilpdama un šņākdama līdz ar tvaika mutuļiem izlauzās ūdens strūkla; tā uzšāvās metrus desmit gaisā un tad sašķīda uz terasēm sīkās šļakatās. Interesantā parādība ilga ne vairāk par vienu minūti, pēc tam paugurs atguva agrāko izskatu un tikai mazlietiņ kūpēja.

— Tagad viss skaidrs! Tas ir geizers — karsts avots, kas periodiski izsviež ūdeni un tvaikus. Tādi avoti bieži sastopami zemeslodes vulkāniskajos apgabalos, — sacīja Ordins.

— Jums taisnība, un pauguru veido silīcija tufs, kas izgulsnējas no izsviestā ūdens, kamēr tas plūst lejup pa terasēm.

Izmērīja ūdens temperatūru ezeriņā — tā bija trīsdesmit pieci grādi pēc Celsija, un, iemērcot roku, ūdens šķita karsts.

— Lūk, kāpēc ezerā nav manāmi putni, — teica Kostjakovs.

— Droši vien nav arī zivju: nekur neredz uzšļakstāmies ūdeni, — Ordins piebilda.

Tomēr ezers nebija gluži bez dzīvības. Tā dibenā manīja dīvainus sarkanīgus ūdensaugus, un starp tiem lielos baros šaudījās sīki vēžveidīgie, acīm redzot, juzdamies lieliski siltajā ūdenī. Toties citām, augstāk attīstītām dzīvām būtnēm ūdens nebija pa prātam — dažas piles, kas gribēja nolaisties ezerā, izbijās un pēkšķēdamas no jauna pacēlās spārnos, tikko bija pieskārušās ūdenim.

— Vai mums nebūtu laiks padomāt par nakšņošanu? — Gorjunovs apvaicājās.

— JāTsaule jau taisās sēsties aiz kalniem, un mēs šodien esam guvuši pietiekami daudz iespaidu, — Ordins piekrita.

— Un jāizraugās ērta, no plēsīgiem zvēriem pasargāta vieta, — piemetināja Kostjakovs.

— Tādu vietu mēs diezin vai atradīsim, varbūt vienīgi tad, ja uzrāptos kokā un gulētu, sēdēdami zaros kā putni, bet nezin vai tas būtu patīkami.

— Es domāju, vajag pārnakšņot nevis mežā, bet gan klajā laukā un pēc kārtas dežurēt, — ierosināja Gorohovs.

— Protams, un visu laiku kurināt uguni, kas aizbiedēs plēsīgos zvērus, — Gorjunovs sacīja.

Tā kā kurināmā pie ezera nebija, ceļotāji gar strautu, kas iztecēja no tā, aizgāja līdz mežmalai un apmetās netālu no biezokņa zem vientuļas papeles. Pa dienas gaišumu sacirta malku visai naktij un sakūra divus ugunskurus; pēc vakariņām viri nolikās gulēt starp abiem ugunskuriem, sadalījuši nakti divu stundu ilgās dežūrās. Nakts pagāja ne visai mierīgi: laikiem gan tuvāk, gan tālāk mauroja vērši, zviedza zirgi, rēca degunradži, brēca pūces, bet suņi atsaucās uz šīm dažādajām skaņām ņurdēdami vai riedami. Pēc pusnakts klajums sāka tīties miglā, un dilstošā mēness gaisma tikko spēja izlauzties cauri palsajiem garaiņu vāliem; migla lēnām slīdēja uz dienvidiem, laiku pa laikam pašķirdamās, un mēness uz dažām minūtēm spoži apspīdēja klajumu, bet baltais paugurs ezera vidū reizēm šķita peldam piena jūrā. Avota strūkla izšāvās ik pēc divdesmit minūtēm, un tad klusumu iztraucēja viegls svilpiens un krītošā ūdens šļaksti.

Rītausmā sāka pūst diezgan spēcīgs ziemeļu vējš, un migla ātri izklīda. Saule, pacēlusies pāri ieplakas austrumu nomalei — melnai grēdai ar asām, smailām virsotnēm un sniega joslām uz terasēm un iežu krokas —, sastapa ceļotājus jau sagatavojušos darbam. Šodien nosprieda iet uz austrumiem līdz ieplakas malai un gar klinšu sienas pakāji atgriezties bāzē pie kupenām, lai apraudzītu Ņikiforovu un pastāstītu viņam, ka šaja zemē mīt lieli lāči un degunradži, un ieteiktu viņam tos nemedīt.

Drīz ceļotāji atrada šauru taku no klajuma uz austrumiem cauri mežam, kas, pamazām kļūdams sīkāks, stiepās vairākus kilometrus tālu. Nošāva dažas irbes un lielu medni, ko suņi uzdzina kokā; putns izbrīnījies lūkojās no augšas dīvainajos zvēros, kamēr šāviens viņu notrieca zemē. Aiz meža nāca ļoti slapjš klajums ar īstu sūnu purvu vidū — acīm redzot, vecs, aizaudzis ezers.

Vajadzēja iet apkārt purvam gar mežmalu, kur suņi drīz vien izdzina lielu briedi.

— Paskat vien, platradzis! — Gorohovs iesaucās.

Tomēr tas bija nevis alnis, bet gan tikpat liels briedis ar lepni izslietu skaistu galvu un milzīgu ragu rotu; tiem piemita tiklab aļņa, ka arī staltbrieža ragu īpatnības — ragi bija tikpat lieli kā staltbriedim un beidzās ar platu, izrobotu lāpstveida paplašinājumu kā alnim. Sis lieliskais dzīvnieks iekārdināja medniekus, un briedis, uzbrūkošo suņu apturēts, krita par upuri sprāgstošajai lodei.

— Tā kā izskatās pēc platradža un arī neizskatās, — Gorohovs prātoja. — Kas tas ir par zvēru, vai nezināt, Matvej Ivanovič?

— Es domāju, — Gorjunovs, aplūkojis dzīvnieku, atbildēja, — ka tas ir izmirušais milzu briedis Cervus euīyceros, mamuta laikabiedrs.

— Tomēr nav no lielajiem. Droši vien jauns tēvainis, — piemetināja Ordins.

— Nē, ļoti vecs! — Gorohovs iebilda. — Paskaitiet, cik žuburu ragiem. Pēc manas saprašanas, viņam būs gadu piecpadsmit.

— Acīm redzot, šī suga deģenerējusies, tās pārstāvji kļuvuši sīkāki, — Kostjakovs paskaidroja.

— Turklāt reta suga, citus zvērus no dzīvajām fosilijām esam redzējuši bieži, bet šo — pirmo reizi.

— Tātad dzīvnieks jāizmērl un jāpaņem līdzi galvaskauss un ragi, — sacīja Gorjunovs.

— Ragi ir pārāk smagi, turklāt arī saglabāt tos nevar — skatieties, tie ir pavasara ragi, mīksti, asinīm pierietuši, — Kostjakovs iebilda.

— Žēl! Nekas, vismaz būs fotogrāfija. Es paguvu uzņemt briedi, kamēr šis atkāvās no suņiem, — Ordins sacīja.

Nekavēdami laiku, vīri apmērīja nošauto briedi, izgrieza labākos gaļas gabalus, krietni pabaroja suņus, pēc tam nocirta ragus un paņēma līdzi galvu preparēšanai bāzē.

— Smadzenes un mēli vakariņām! Tas tik būs mielasts! — priecājās Gorohovs. Viņš bija vēl izgriezis no muguras ādu apavu labošanai.

Aiz klajuma no jauna sākās mežs, kas, pamazām kļūdams aizvien skrajāks un sīkāks, stiepās gandrīz līdz pašai klinšu sienas pakājei. Gar krauju metru piecsimt platā joslā pletās bagāts sūneklis: nelīdzeno augšni klāja zaļo aknu sūnu un bālgano briežu ķērpju biezie spilveni, paslēpjot zem mīkstās segas no kraujas nobirušās akmens šķembas un atlūžņus.

— Eh, kas par bagātām ganībām! Vajadzētu atdzīt šurp pa vasaru mūsu briežus, — Gorohovs nopūtās.

— Bet vai jūs ievērojāt, ka Saņņikova Zemē nav gandrīz nekādu mūdžu, kaut arī ezeru un purvainu pļavu te ir bez sava gala? — vaicāja Gorjunovs.

— Jā, jā! Nav ne dunduru, ne knišļu, pat odu ir pavisam maz, — Ordins apstiprināja.

— Vārdu sakot, paradīze zemes virsū! Te viss gluži savādāks nekā mūsu zemē, kur vasarā no šitiem mūdžiem nav nekāda glābiņa, — Gorohovs piebilda.

— Atcerieties, Ņikita, ko jūs nesen runājāt par māņiem, mirāžu un šaitaniem! — smējās Gorjunovs.

— Varbūt viss, ko mēs redzam, ir tikai acu apmānīšana un murgi? — Kostjakovs noprasīja.

Gorohovs apmulsis pasmaidīja un pašūpoja galvu. Viss, ko viņš bija redzējis šajās divās dienās, likās neparasts, taču nelīdzinājās ne murgiem, ne acu apmānīšanai.