Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Pēc dažām sekundēm, tāpat dobji rūkdami, cits aiz cita garām paskrēja trīs degunradži, kurus ceļotāji paspēja apskatīt labāk. Pa priekšu drāzās tēviņš ar milzīgu ragu uz purna; aiz lielā raga slējās otrs, daudz īsāks. Tēviņam sekoja mātīte ar vienu nelielu ragu, bet tai — mazulis bez raga, ar savām īsajām kājiņām tikko likdams līdzi vecākiem. Dzīvniekus klāja reta, diezgan gara tumšbrūna spalva.

— Nu, puiši, sargieties! — Gorjunovs brīdināja. — Droši vien viņi mūk no kāda plēsīga zvēra. Sagatavojiet šautenes!

Viņš vēl nebija paspējis izteikt šos vārdus, kad uz takas parādījās plēsonis, kurā nebija grūti pazīt lāci, taču milzīgi lielu; zvērs rikšoja, zemu nodūris galvu, ošņādams zemi un gāzelēdamies no vienas/ kājas uz otru. Pamanījis takas malā pusizdzisušo, kūpošo ugunskuru, viņš uzreiz apstājās, pacēla galvu un atplēta rīkli, parādīdams milzīgus ilkņus un Tsarkanu mēli. Bet tad lācim no mugurpuses uzklupa suņi, un viņš strauji apsviedās un, neapmierināti ņurdēdams, aizļekoja atpakaļ.

— Nu, draugi, — Gorjunovs aicināja, — labāk pārcelsimies uz klajāku vielu! Seit zvēri, acīm redzot, neļaus ne izvārīt pusdienas, ne mierīgi paēst.

— Varens ķepainis! Savu mūžu nebiju tādu matījis … — Gorohovs, līzdams ārā no krūmiem, sacīja.

— Milzīgs gan, tak ne visai dūšīgs, izbijās no suņiem! — Ordins smējās. — Vai zināt, es esmu pārliecināts, ka tas bija nevis vienkārši ļoti liels brūnais lācis, bet gan izmirušais alu lācis, degunradža un mamuta laikabiedrs. Jūs ievērojāt, kādi šim zvēram žokļi?

— Tātad vēl viena dzīva fosilija! Mūsu kolekcija ļoti ātri papildinās un kļūst pārāk neticama, — sacīja Kostjakovs.

— Jā, vajadzēs visus šos fosilos dzīvniekus fotografēt tieši dabā, citādi mums neviens neticēs, — atbildēja Gorjunovs. — vēl, ka esam paņēmuši līdzi maz fotoplašu. Kurš tad varēja zināt, ka Saņņikova Zeme ir īsts zooparks vai — pareizāk — paleontoloģijas muzejs?

— Tagad jūs, Ņikita, varēsiet pastāstīt saviem draugiem kajuriem, ka pats savām acīm redzējāt uz degunradža galvas šo ragu, ko viņi uzskata par eksekī putna nagu.

— Bet es taču esmu redzējis šo radījumu jau agrāk.

— Kur tad? Pagājušo nakti, vai?

— Nē, tas notika jau sen. Pie Ačadas upītes, kas no labās puses ietek Janā, kādu pavasari tāds pats zvērs bija izvēlies no krasta kraujas un gulēja lejā pie ūdens.

Polārlapsas jau bija apgrauzušas viņam purnu un izkrimtušas vēderu, kad es to uzgāju. Toreiz mūsu apriņķa policijas priekšnieks ziņoja par atradumu gubernatoram, bet tas sūtīja uz turieni ierēdni, lai aizvedot zvēru. Tikai līdz. ierēdņa atbraukšanai nekas no kustoņa nebija palicis pāri: gaļu aprija polārlapsas, bet kaulus aizskaloja upe.

— Tā arvien mēdz būt ar šiem atradumiem, — Gorjunovs žēlojās. — Kamēr tos kāds nejauši uziet, kamēr dod ziņu priekšniecībai, kamēr ierēdņi paziņo uz Pēterburgu akadēmijai, kamēr tā komandē zinātnieku atraduma apskatīšanai — tikām paiet daudzi mēneši. Turpretim plēsīgie zvēri un upes negaida. Cik daudz retu atradumu jau gājis zudumā!

— Nekas, mēs pārvedīsim šo to labāku! — Ordins priecājās. — Tās būs nevis nobeigušos, bet gan dzīvu fosilo dzīvnieku ādas, galvaskausi un fotogrāfijas.

— Fotogrāfijas laikam varēs aizvest, bet galvaskausu un ādu skaits būs stipri jāierobežo; šīs mantas ir ļoti smagas un aizņem daudz vietas, bet mums ir tikai trīs nartas, — iebilda Kostjakovs.

— Un mamuta galvaskausu un ādu ar mūsu satiksmes līdzekļiem nepavisam nevarēs pārvest mājās! — Gorjunovs pasmējās.

— Jūs, šķiet, domājat, ka mēs ieraudzīsim arī dzīvu mamutu? — Kostjakovs zobgalīgi apjautājās.

— Kāpēc gan ne? Ja degunradzis šeit dzīvo zaļas dienas un vairojas, tad var mitināties arī mamuts.

— Mūsu onkiloni jau sen būtu iznīcinājuši mamutus, ja tos šeit sastaptu.

— Kālab gan? Ilkņi viņiem nav vajadzīgi — tos nevienam te nevar pārdot; medījumu arī bez mamutiem diezgan, un nogalināt šo milzeni bez šaujamiem ieročiem nav nemaz tik viegli.

— Bet akmenslaikmeta cilvēks taču medīja mamutus, laizdams darbā vēl primitīvākus ieročus.

— Matvej Ivanovič, es domāju, — Gorohovs iejaucās sarunā, — ja šis pats mamuts te mitinās, tad šejienieši to pielūdz kā svētu zvēru, gluži kā eksekī putnu.

— Pilnīgi iespējams, Nkita. Un tāpēc es ceru, ka mēs šo zvēru ieraudzīsim.

Savākuši mantas, ceļotāji pārcēlās uz pļavmalu pie strauta un no jauna uzkūra uguni. Klajumā neviena vairs nebija — droši vien degunradžu soļu dipoņa un rēcieni bija aizbiedējuši visus dzīvniekus.

— Arī te visu izjaukuši! — Ordins pukojās. — Es cerēju — kamēr vārīsies pusdienas, pa mežmalu piezagšos tuvāk vēršiem un zirgiem un tos nofotografēšu.

— Jā, palikuši vienīgi putni, kas interesanti tikai ceptā veidā, — sacīja Kostjakovs, rādīdams uz pīļu baru, kas laidās pāri ezeram.

Ceļotāji mierīgi ieturēja pusdienas, atpūtās un tad atkal soļoja tālāk, turēdamies gar strauta krastu cerībā, ka tas aizvedīs pie ezera. Sīs cerības piepildījās: kaut arī pļava kļuva aizvien purvaināka, gar strautu izdevās tikt pāri slīkšņām, un drīz skatienam pavērās kādu puskilometru plata ezera spogulis zaļu meldru ielokā. Ūdeņus klāja lielas ūdensrozes juku jukām ar sīkajām ezerrieksta (Trapa natans) lapiņām. Šis augs, jau gandrīz pilnīgi izmiris visā pasaulē, šeit nebija nekāds retums. Ūdenszālēm apaugušais ezera dibens pakāpeniski aizgāja dziļumā, un zaļajā biezoknī zem ūdens šaudījās vaboles un sīku zivtiņu bari. Tālāk ezerā peldēja pīles, zosis un kaijas, un šļaksti dažādās vietās liecināja, ka te mīt arī lielākas zivis. Pusdienas saule, izlauzusies cauri mākoņiem, ar saviem slīpajiem stariem apgaismoja mierīgo, dzīvības pilno ainavu, kas tik tālu ziemeļos šķita gluži neticama.

— Strauts taču nevis ietek ezerā, bet sākas no tā, — Gorjunovs konstatēja.

— Un ko tas rāda?

— Tas rāda, ka ieplakas ūdeņi kaut kur ietek jūrā, tātad kalnu gredzenā kaut kur izveidojusies sprauga līdz pašai apakšai.

— Pieņemsim, ka tā patiešām ir.

— Mums katrā ziņā tas jānoskaidro. Sniega kupenas, pa kurām mēs nokāpām lejā ieplakā, vasaru kusīs un kļūs stipri zemākas un pa tām vairs nevarēs uzkāpt augšā. Tātad tikai kāda aiza kalnos dos mums iespēju tikt ārā no ieplakas.

— Bet aizas, iespējams, nemaz nav, — Ordins iebilda.

— Ūdens var aizplūst uz jūru pa apakšzemes kanālu. Lavas straumēs tādi kanāli sastopami visai bieži. Atcerieties no ģeoloģijas kursa Havaju salu delfīnus!

— Kas tie tādi par delfīniem? — Kostjakovs jautāja.

— Tie ir gari tuneli sastingušas lavas straumēs, kas iestiepjas no jūras krasta salas dzīlēs. Paisuma laikā ūdens piepilda tuneļus un pa plaisām un caurumiem šļācas uz augšu spēcīgās strūklās. Tāpēc arī tiem dots tāds nosaukums.

— Tas ir nepareizs, jo delfīni nebūt neizšļāc strūklas kā vaļi, bet tikai rotaļādamies uzsit ūdens šļakatas, — Gorjunovs paskaidroja. — Ja aizu neatradīsim, mums radīsies grūtības — vajadzēs gaidīt ziemas beigas, kad kupenas no jauna sasniegs klinšu sienas augšu.

— Un kas par to, — pārziemošana Saņņikova Zemē mūsu plānos paredzēta, ja vien būtu iespējama. Bet tagad jau skaidri redzams, ka šeit var pārziemot.