Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

— Tur kūp mūsu vulkāns, — ironizēja Kostjakovs. — Tas darbojas pa naktīm: vispirms iedegās ugunis, bet pēc tam sāka kūpēt dūmi.

— Smejieties vien, smejieties, Pāvel Nikolajevič, — Ordins atbildēja. — Un tomēr ieplaka ir vulkāns, un šis atklājums ir ne mazāk svarīgs kā pašas Saņņikova Zemes atrašana.

— Vai tad polārajos ledos iespējami vulkāni? — Kostjakovs jautāja.

— Kāpēc gan ne! Dienvidu polārajā apgabalā ir pat darbīgi vulkāni — Erebuss un Terors — un vairāki aprimuši. Ziemeļu Ledus okeānā mēs atrodam dažāda vecuma vulkāniskus iežus — gan Grenlandē, gan Špicbergenā, gan Franča Jozefa Zemē un pat netālu no Saņņikova Zemes — Beneta salā.

— Tomēr tie visi ir ļoti veci.

— Ne jau visi. Un Islande ar tās grandiozajiem vulkāniskajiem procesiem?

— Nu, šis vulkāns apmēru ziņā pārtrumpos visus pārējos, — Gorjunovs ieteicās. — Šis apstāklis spiež mani pagaidām šaubīties par jūsu hipotēzes pareizību …

— Vulkāns patiešām ir ļoti liels; es domāju, tas ir kilometru divdesmit plats un četrdesmit līdz piecdesmit kilometru garš.

— Kādi ir paši lielākie zemeslodes krāteri?

— Cik atceros, Mauna Loas krāteris Havaju salās ir apmēram četrus kilometrus diametrā, bet Gununga Tengera krāteris Javā — nedaudz mazāks par sešiem kilometriem diametrā.

— Redziet nu! Šis būtu pašā laikā uz Mēness, nevis uz Zemes, — Kostjakovs piebilda.

— Uz Mēness tas būtu pavisam viduvējs, tāpēc ka tur ir krāteri, kuru diametrs sasniedz sešdesmit, astoņdesmit, simt un vairāk kilometrus; tā, piemēram, Ptolomeja krāteris ir simt sešdesmit vienu kilometru, Langrenusa krāteris — simt piecdesmit astoņi kilometri plats, bet vairāk nekā desmit vulkānu diametrs sasniedz septiņdesmit līdz deviņdesmit kilometru. Pavisam uz Mēness saskaitīti apmēram trīsdesmit tūkstoši krāteru.

— Droši vien bijis skaists skats, kad visi šie Mēness vulkāni darbojās!

Kamēr ceļotāji sprieda par Mēnesi, saule darīja savu darbu, un migla ātri sāka izklīst, celdamās uz augšu un pārvērzdamās plānās plūksnās, kas pamazām izgaisa. Drīz kore tiktāl atbrīvojās no miglas, ka vīri varēja doties ceļā, kaut gan ieplaka vēl joprojām likās balta, viegli viļņojoša jūra. Ceļotāji sojoja tālāk — tagad jau uz rietumiem, atbilstoši kalnu grēdas izliekumam. Kore joprojām laidās uz leju. Beidzot, īsi pirms pusdienas, karavāna nonāca līdz pašai zemākajai vietai, aiz kuras varēja skaidri saskatīt jaunu pacēlumu.

— Ja šeit nevarēs nokāpt ielejā, tad noeju vajadzēs meklēt tālu ieplakas ziemeļu galā, — Gorjunovs sprieda.

— Tas būtu visai bēdīgi, — piebilda Ordins, — jo mums vairs nav malkas un suņiem barības pietiks kādām trim dienām, ne ilgāk.

Vīri piegāja pie kraujas malas, lai aplūkotu to uzmanīgāk. Barometrs rādīja tikai simt divdesmit metru virs jūras līmeņa, un varēja cerēt, ka ar virvēm varēs nolaisties lejā no vienas dzegas uz otru.

— Lūk, te jums būs arī noeja! — Gorjunovs, rādīdams uz labo pusi, iesaucās.

Visi palūkojās turp. No kores lejup ieplakas dzijumā aizstiepās gara, slīpa sniega strēle, milzīga kupena, ko bija saputinājušas vētras, nesdamas sniegu no jūras puses pāri pašam zemākajam kores ieliekumam un sadzīdamas to vienkop klinšu sienas aizvējā. Kupena nolaidās ielejā diezgan stāvu, kā divslīpņu jumts ar platu čukuru, kas sasniedza pašu kraujas augšu; pa labi un pa kreisi no sniega mēles gulēja līdzīgas kupenas, tomēr tās vairs nesniedzās augšup līdz korei, kas citur jau bija augstāka, tā ka tikai viena vienīga strēle deva iespēju nokāpt ielejā. Vīri izmēģināja sniega blīvumu — tas bija pilnīgi pietiekams: kāja sniegā iegrima tikai četrus piecus centimetrus.

Tā kā kupenas slīpums sasniedza 40°, nartas nevarēja nolaist lejā ar visiem iejūgtajiem suņiem. Suņus atjūdza, un ikvienas nartas laida lejā pa nogāzi, turot tās divatā aiz virvēm. Kamēr divas nartas ceļoja lejup, Kostjakovs palika augšā pie trešajām un suņiem. Kad Gorohovs un Ņikiforovs uzkāpa pa kupenu atpakaļ uz kores, Kostjakovs veda lejup visus tris suņu aizjūgus. Palaist suņus vienus pašus bija bīstami, jo tie, tikuši apakšā, varēja tūliņ mesties vajāt kādu meža zvēru. Tomēr vest trīsdesmit suņu lejup pa stāvu nogāzi nebija nekāds vieglais uzdevums; ieraudzījuši apakšā nartas un cilvēkus, suņi sāka auļot tik ātri, ka Kostjakovs nenoturējās kājās, pakrita uz deguna un nošļūca lejā uz vēdera, sa celdams sniega putekļu mākoni, par prieku visiem skaj tltājiem uz kores un ieplakā.

Ceļotāji, tikuši lejā, palūkojās visapkārt. Zeme kupenu pakājē bija pilnīgi kaila. Saule sāka šeit ielūkoties tikai pašā vasaras vidū, turklāt no ziemeļu puses, tas ir, īstenībā naktī, kad atradās zemu virs apvāršņa un sildīja vāji. Sniegs, jādomā, šeit ilgi nenokusa, un veģetācija nevarēja attīstīties. Tomēr soļu trīsdesmit no kupenām starp izkaisītajām bazalta plāksnēm un šķembām zaļoja sūnas un plauka punduraugu pirmie ziedi. Mazliet tālāk varēja redzēt pie zemes pieplakušus, pagaidām vēl kailus krūmiņus, bet aiz tiem kāda puskilometra attālumā — augstākus un biezākus, jau mazliet paplaukušus krūmus. Tālumā melnēja ne visai augsta meža siena.

Nartās atrada vēl mazumiņu malkas, lai uzvārītu tēju, un pie pusdienām, ko iekoda uz ātru roku, apsprieda svarīgu jautājumu — ko darīt tālāk. Kajaks, nartas un suņi vairs nebija vajadzīgi, jo ieplakā nebija ne sniega, ne pietiekami lielu upju.

Ņemt līdzi trīsdesmit suņu un rūpēties par to barošanu — tas būtu pārāk grūts uzdevums. Meža zvēru te netrūka, un suņi, tos vajādami, sagādātu daudz raižu, jo izklīstu uz visām pusēm. Vest suņus piesietus saitēs nozīmētu veltīt visu uzmanību vienīgi viņiem un uzkraut šo neražīgo darbu trim ekspedīcijas locekļiem. Ja suņus iejūgtu nartās un brauktu pa pļavām un mežiem, tad galīgi noplēstu slieces un padarītu tās nederīgas atpakaļceļam pāri lediem, turklāt šajos grūtajos pūliņos novārdzinātu suņus.

Vienīgais pieņemamais atrisinājums likās atstāt visas liekās mantas un suņus viena cilvēka uzraudzībā tepat pie kupenām, jo šeit bija vēss; palicējs varēja ziedot visu savu laiku medībām, lai sagādātu sev un suņiem pārtiku. Pārējie četri bez liekas nastas varētu doties ceļojumā pa Saņņikova Zemi un laiku pa laikam atgriezties bāzē, atnest šurp savāktās kolekcijas. Gorohovs kā čukču un lamutu valodas zinātājs bija nepieciešams, ja iznāktu tikties ar onkiloniem, tāpēc apsargāt nometnē atstātās mantas un suņus vajadzēja Ņikiforovam. Kazaku mazliet mulsināja neparastie apstākļi, bet vispār viņš, tāpat kā visi Ziemeļu mednieki un ilkņu meklētāji, nebaidījās pavadīt dažas dienas vai pat nedēļas vientulībā; suņu bars bija pietiekami drošs sargs pret plēsīgajiem zvēriem un reizē sagādāja arī diezgan daudz rūpju, tā ka garlaikošanās nebija paredzama.

Ceļotāji izraudzījās vietu nometnei starp divām kupenām, uzcēla telti un novakara stundas aizvadīja, šķirojot mantas. Ejot kājām dziļāk ieplakā, nevarēja apgrūtināt sevi ar smagu nastu; bija jāņem līdzi tikai pats nepieciešamākais — drēbes, veļa un apavi, ko pārmainīt, šautenes un patronas, katliņš un tējkanna —, paredzot sagādāt pārtiku medībās un nakšņot zem klajas debess.

Pret vakaru debesis apmācās un sāka snigt slapjš sniegs, ko reižu reizēm nomainīja lietus, tā ka vajadzēja patverties teltī.

— Liekas, būs kaut kas jādara, lai atstātās mantas, nartas un kajaks pa vasaru nesabojātos un nesatrunētu, — Gorjunovs ierunājās.