Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Četri ceļotāji devās tālāk. Attālāk no ieplakas malas auga augstāki koki un biezāka zāle, parādījās papeles, apses, ievas, sausserži, mežrozes un citi krūmi; daži jau bija pilnās lapās vai arī sākuši ziedēt. Gorohovs pārsteigts aplūkoja veģetāciju, jo Kazačjes apkaimē un visā okeāna piekrastē nekā līdzīga nebija redzējis, bet tālāk uz dienvidiem viņam bija gadījies pabūt tikai ziemā. Arī pārējie bija stipri izbrīnījušies, redzot, ka šeit, uz 80° z. pl., aug tādas augu formas, kas Sibīrijā nav aizceļojušas pāri polārajam lokam.

Pļavas un noras joprojām mijās ar meža joslām, kas kļuva biezākas; divos klajumos ceļotāji ieraudzīja ganāmies vēršus un ar interesi tos novēroja. Tomēr dzīvnieki, pamanījuši tuvojamies cilvēkus, metās bēgt. Tas pierādīja, ka ieplakā mīt ļaudis, kuri medī vēršus un kuriem nav šaujamo ieroču, jo šāvieni dzīvniekus nebiedēja. Kādā klajumā, kilometrus astoņus no ieplakas malas, gājēji pamanīja ne vien melnos vēršus, bet arī kaut kādus tikpat lielus brūnus dzīvniekus. Viens no tiem pacēla galvu, un Gorohovs iesaucās:

— Skatieties, Matvej Ivanovič, tas taču ir zirgs!

— Tā jau izskatās. Vai patiešām mājas zirgs?

— Diezin vai tā būs, tie visi ir vienas sugas, tumšbrūni, ar melnu joslu visgarām mugurai, ar plānu asti un plānām krēpēm, turklāt arī ausis tiem ir garas, — sprieda Ordins, aplūkodams dzīvniekus ar binokli.

— Tad viņi ir līdzīgi savvaļas zirgam, ko atklājis Prževaļskis tālajos Centrālās Āzijas novados, — Gorjunovs sacīja.

— Bet šeit, polārajos ledos? Vēl viena šīs dīvainās zemes mīkla! — iesaucās Kostjakovs.

— Pamēģināsim pielavīties viņiem tuvāk.

Apmetuši likumu apkārt klajumam pa mežmalu, mednieki tika zirgiem mazliet tuvāk. Tie ganījās atsevišķi no vēršiem. Viens no zirgiem, acīm redzot, vecs ērzelis, bara vadonis, brīdi pa brīdim pacēla galvu, aplūkoja klajumu un, piepūtis nāsis, ošņāja gaisu. Pēkšņi ērzelis pamanīja cilvēkus. Atskanēja trauksmains zviedziens, kas atgādināja ēzeļa brēkšanu, un viss bars, kādi divdesmit pieauguši zirgi un desmit kumeļi, paceltu galvu un izliektu asti auļoja projām.

— Ek, palaidām garām tādu medījumu! — Gorohovs nopūtās. — Izvārītu kumeļa gaļu, varen garšīga!

— Kāpēc gan? Šodienai gaļa mums ir, un apkrauties ar lieku nastu nav nekādas vajadzības. Turklāt žēl nogalināt veltīgi.

— Bet kolekcijai? — ievaicājās Ordins. — Vai tas nav retums — savvaļas zirgs un, iespējams, īpašas sugas?

— Šie zirgi gluži vienkārši kļuvuši mežonīgi, — sprieda Kostjakovs.

— Nevar būt! Pie mums visi zirgi ir balti, reti ja gadas pelēki vai ābolaini, — Gorohovs iebilda.

— Un augums pavisam citāds, — piemetināja Gorjunovs. — Acīm redzot, kaut kādu vēl nenoskaidrotu apstakļu dēļ Saņņikova Zemē saglabājušies iepriekšējā ģeoloģiskā perioda dzīvnieki, kuri citās zemēs izmiruši.

— Tāpat kā Austrālijā saglabājies krūmu suns, ķengurs un citi dīvaini somaiņi, primitīvi zīdītāji, pufni bez spārniem un tiem līdzīgas dzīvas fosilijas, dzīvi izrakteņi, kā tos reizēm dēvē, — Ordins paskaidroja.

— Jūs varbūt apgalvosiet, ka šeit mitinās mamuts, garspalvainais degunradzis, alu lācis un citi pirmatnējā cilvēka laikabiedri? — Kostjakovs pasmējās.

— Pilnīgi iespējams, ja vien cilvēks nav tos iznīcinājis, — atbildēja Gorjunovs.

— Un interesi, ko izraisa Saņņikova Zeme sava stāvokļa un formas ziņā, vēl palielinās tās dzīvie izrakteņi, — Ordins piebilda.

— Aiziesim pie ezeriņa, ko es redzu tur, pļavas vidū, — Kostjakovs ierosināja. — Varbūt ieraudzīsim ezerā kādu nīlzirgu?

— Nīlzirgs nav nekāds dzīvs izraktenis, — Gorjunovs iebilda, — tie mīt Āfrikas upes, un šeit mēs tos neatradīsim.

Tomēr aizkļūt līdz ezeram neizdevās: jo tuvāk ūdenim, jo pļava kļuva staignāka un beidzot pārvērtās purva augiem pāraugušā slīkšņā, kas līgojās zem cilvēku soļiem. Acīm redzot, ezers agrāk bijis daudz lielāks un pamazām aizaudzis no krastiem. Tāpēc vīriem neiznāca ne nogaršot ezera ūdeni, ne apskatīties, vai tur nemīt kādas zivis. Par nīlzirgiem, protams, nevarēja būt ne runas: smagnējais dzīvnieks jau ar pirmajiem soļiem būtu iegāzies muklājā.

Aiz šā klajuma sākās biezāks mežs ar garākiem kokiem un tik ciešu jauno kociņu un krūmu pamežu, ka tikt cauri tam būtu ļoti grūti, ja negadītos dzīvnieku iestaigātas takas.

Spraucoties cauri biezoknim pa tādu taku, ceļotāji klausījās putnu skaļajās pavasara dziesmas un ūbeļu dudošanā; tālumā pat kūkoja dzeguze. Manīja arī sīļus, žagatas un kovārņus, un augstu debesīs lielus lokus meta divi ērgļi, uzglūnēdami laupījumam meža norās.

— Kāda skaista, bagāta zeme! — Gorjunovs brīnījās. — Varētu domāt, ka mēs atrodamies kaut kur Sibīrijas dienvidu joslā, nevis desmit grādu attālumā no ziemeļpola.

— Jā, vienīgi saule, kas pat tagad, pusdienas laikā, nepaceļas necik augstu virs apvāršņa, liecina, ka esam tālu jo tālu ziemeļos, — piebilda Ordins.

— Bet man šīs melnās, izrobotās kraujas virsotne ar sniega joslām atgādina manu dzimto pusi — Irkutas ieleju, gar kuru stiepjas Tunkas grēda, tā arī izskatās gluži tāda pati, — sacīja Kostjakovs, — un turklāt veģetācija un putni palielina šo ilūziju.

Nākamajā pļavā, tāpat ar ezeru vidū, vīri pamanīja ganāmies vēršus un zirgus un nolēma apstāties mežmalā, lai pavērotu dzīvniekus un pie viena izvārītu pusdienas. Strautiņā, kas iztecēja no ezera un šķērsoja klajumu, varēja pasmelt dzidru ūdeni. Ceļotāji apmetās krūmos uz pašas takas, tur, kur tā iznāca pļavā, ātri sakūra uguni, uzkāra virs ugunskura tējkannu un zupas katlu, sagrieza gabaliņos teļa gaļu, sasprauda uz iesmiem un salika cepties. Paši viņi apsēdās krūmos blakus takai, no kurienes cauri biezoknim varēja redzēt dzīvniekus, kas ganījās klajumā.

Pēkšņi meža dziļumā atskanēja smaga dipoņa, kas ātri tuvojās. Pārsteigtie ceļotāji tikko paspēja ierauties krūmos, kad pa taku, dobji rūkdams, garām aizdrāzās milzīgs tumšbrūns dzīvnieks.

— Kas tas tāds bija? Kas tas par nezvēru? — pārbiedētais Gorohovs čukstēja.

— Vai ievērojāt milzīgo ragu viņam uz deguna? — Gorjunovs, ne mazāk pārsteigts, vaicāja.

— Un strupo sivēna astīti? — piemetināja Kostjakovs.

— Bet te ir viņa pēdiņas, — sacīja Ordins, rādīdams pēdas nospiedumu uz mitrās takas, kur bija izliets ūdens.

Pēda bija gandrīz astoņpadsmit centimetru diametrā un beidzās ar vairāku nagu bedrītēm.

— Tātad mēs esam redzējuši vēl vienu dzīvu fosiliju — izmirušo garspalvaino degunradzi! — Ordins teica.

— Lai šī fosilija ir nolādēta, kaut arī ir dzīva! — Kostjakovs iekliedzās. — Šis izraktenis izķēzījis mums pusdienas!

Patiešām — degunradzis, kā vējš drāzdamies pa taku, bija nodarījis daudz posta: zupas katls gulēja aizsviests krūmos, protams, izgāzts tukšs, gaļa mētājās zālē, iesmi ar uzsprausto gaļu samīdīti, tējkanna novēlusies uz sāniem.

— Sāc nu no sākuma, pavār! — iesmējās Gorohovs, pievākdams katlu un tējkannu, lai ietu pēc ūdens.

— Šito lempīgo nezvēru! — Kostjakovs ņurdēja, lasīdams kopā izsvaidītos gaļas gabaliņus. — Viņam vēl par maz vietas uz takas!

— Citreiz būsim gudrāki, — smējās Gorjunovs, — un apmetīsimies sānis no zvēru lielceļa!

— Vēl kaut kas skrien! — Ordins uzsauca un ielēca krūmos; pārējie sekoja viņam.