Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

— Zvēri taču ir nokāpuši, skatieties! — iesaucās Ordins, rādīdams uz dažiem tumšbrūniem dzīvniekiem ar milzīgiem, spirālē sagrieztiem ragiem, kuri iznāca uz klinšu dzegas zem ceļotāju kājām.

— Ek, klinšu auni! Būtu labi nošaut vakariņām kādu pāri! — Gorohovs iesaucās.

Pa tam dzīvnieki, acīm redzot, saoduši cilvēkus, apstājās un neizpratnē pacēla galvu.

Auni tomēr laikam pazina cilvēku, jo, brīdi pastāvējuši, strauji pagriezās atpakaļ un pazuda aiz klinšu raga.

Pa to laiku Gorjunovs ar binokli pētīja kori uz abām pusēm no ceļotāju atrašanās vietas; ziemeļaustrumos tā pamazām cēlās uz augšu, bet dienvidrietumu virzienā, šķiet, kļuva zemāka un varbūt deva iespēju nokāpt ielejā.

— Dosimies pa kori uz dienvidrietumiem, — viņš pavēstīja. — Ja kaut kur var tikt lejā, tad visdrīzāk tur.

— Varbūt nāksies apiet apkārt visai ieplakai, — ieminējas Ordins, — lai…

— … lai pārliecinātos, ka cilvēki nevar nokāpt ielejā un tā pieejama vienīgi putniem, — Kostjakovs pabeidza frāzi.

— Neko darīt, tad pirmajā reizē būs jāapmierinās ar to, ka te, polārajos ledos, esam atklājuši milzīgu ieplaku ar bagātu veģetāciju, un vajadzēs nekavējoties griezties atpakaļ uz kontinentu.

Izmantojot novakara stundas, ceļotāji devās uz dienvidrietumiem pa visai nelīdzeno kori: tā gan noslīga zemāk — un tad dienvidu nogāzes sniega lauks aizsniedzās līdz pašai kraujas malai —, gan cēlās uz augšu, sliedama augšup klintis un asus izciļņus. Tos ieraugot, Ordins atcerējās savu ģeologa āmuriņu un atskaldīja paraugus no vairākām tādām akmens šķautnēm.

Visas šis klintis veidoja bazalts, gan blīvs, gan porains, izdedžiem līdzīgs — tā bija bazalta lava.

— Es sāku domāt, — viņš sacīja, vērsdamies pie Gorjunova, — ka jūsu hipotēze par Saņņikova Zemes vulkānisko izcelsmi, kuru jūs izklāstījāt akadēmiķim Šenkam, būs pareiza. Šī milzīgā ieplaka, ko ietver stāvu klinšu gredzens, ir visai līdzīga liela, sena vulkāna kalderaiun bazalti, ko mēs atradām apakšā un šeit, uz kores, to apstiprina.

— Tāda ieplakas izcelšanās izskaidro mums, ka šajos platuma grādos var pastāvēt tīk bagāta veģetācija, — Gorjunovs piebilda. — Tomēr nespriedelēsim pāragri, palūkosimies, kas būs tālāk.

Dienvidrietumu virzienā kalnu grēda kļuva stipri zemāka, tomēr ieplakas pusē joprojām veidoja tikpat stāvu sienu. Satumsa vakars, taču bija uzlēcis gandrīz pilns mēness, kas apgaismoja ceļu. Pagāja vēl kāda stunda.

Gorjunovs palūkojās uz barometru — tas rādija tikai piecsimt metrus virs jūras līmeņa.

— Es domāju, mums vajadzēs pārnakšņot uz kores. Mēness neapgaismos nogāzi tajā pusē, bet tumsā nepazīstams ceļš ir bīstams.

— Sameklēsim līdzenu laukumiņu un ierīkosim nometni, — Ņikiforovs piekrita.

— Bet, ja naktī sacelsies sniega vētra, mūs var notriekt bezdibenī, — Kostjakovs iebilda.

— Sniega vētras nebūs, — Gorohovs pavēstīja, — debesis ir skaidras, vēja nav, saule norietēja bez sarkanas blāzmas. Ja nu vienīgi šaitanam iegribas mūs pārmācīt…

— Cerēsim, ka viņš mūs apžēlos, — Gorjunovs iesmējās.

Ceļotāji izraudzījās līdzenāku un plašāku laukumu uz kores starp divām klintīm, uzcēla telti un ieturēja vakariņas, tomēr gulēt nevienam negribējās. Noslēpumainā ieplaka atradās pārāk tuvu un modināja ziņkāri. Mēness jau apgaismoja ielejas attālāko daļu, turpretim tuvākā joprojām slēpās ēnā; dažādās vietās pļavu un mežu tumšajā fonā mirdzēja sudrabaini ezeru spoguļi un strautu lentas.

Apsēdušies kraujas malā, visi pieci vēroja dīvaino ieleju tur dziļi apakšā; mēness apgaismotās kraujas pretējā pusē tagad šķita vēl augstākas un stāvākas. Tās pacēlās no ielejas gandrīz vertikāli tūkstoš piecsimt līdz tūkstoš sešsimt metru augstumā.

Te pēkšņi nakts klusumā dziļi lejā atskanēja vispirms gari stiepta maušana, pēc tam dobjš rēciens.

— Ehē, tur apakšā ir dzīvas radības, mauj govis! — Ņikiforovs iesaucās.

— Bet tas otrais, kurš rēc? Vai tikai nav platradzis briedis? — Gorjunovs vaicāja.

— Nē, tas nav ne briedis, ne arī vērsis. Šis zvērs taurē, it kā pūstu lielā ragā. Un nav arī lācis.

Vīri pūlējās uzminēt, kas par zvēru tas varētu būt, tomēr neviens no medniekiem zināmajiem dzīvniekiem tā nebrēca, un visi palika neziņā.

— Un kas tas? — jautāja Ordins, rādīdams uz tālumā, ieplakas centrā, iedegušos sarkanu, zvaigznei līdzīgu punktu; tas gan uzliesmoja spožāk, gan tikpat kā nodzisa.

— Tā laikam būs uguntiņa vulkāna krāterī; vulkāns, acīm redzot, vēl nav pavisam aprimis, — Kostjakovs pasmējās.

— Vai tikai tas nav ugunskurs?

— Tā jau izskatās. Tātad šeit mīt ļaudis; varbūt tie ir pazudušie onkiloni? — Gorjunovs izteica minējumu.

Atkal iestājās klusums. Visi uzmanīgi vēroja šo jauno, noslēpumaino parādību dīvainajā ieplakā. Un tad no tālienes atplūda tikko saklausāmas skaņas, kas atgādināja bungu rīboņu.

— Citādi nav kā samaņa tamburīns! — Gorohovs paziņoja. — Tātad tur dzīvo cilvēki, un arī uguns ir viņu.

— Ja tur mīt cilvēki, tad jābūt arī ceļam lejup, — Gorjunovs piebilda. — Cilvēki taču nevarēja nolaisties lejā pa gaisu kā putni.

— Varbūt agrāk ceļš bijis, bet tagad nogruvis.

Klusējot pagāja vēl kāda pusstunda, un visiem sāka mākties virsū miegs. Taču tad jauna parādība piesaistīja viņu uzmanību. Kaut gan spožais mēness bija pakāpies augstāk debess jumā, ieplakas tālākā daļa vairs nebija skaidri saskatāma un drīz vien pavisam pazuda miglā. Miglas auts lēnām slīdēja uz dienvidiem, un drīz vien visa ieplaka pārvērtās milzīgā, palsā viegli viļņojošas miglas ezerā. Pēc tam migla sāka kāpt uz augšu un kamoliem vēlās pāri zemajai dienvidu kraujai tieši tur, kur atradās ceļotāji.

No ziemeļiem uzpūta valgs, taču silts vējiņš, un drīz vien kori, klintis un telti ietina bieza migla, caur kuru tik tikko varēja saskatīt mēnesi.

— Izrāde beigusies, priekškars nolaists, laiks doties projām! — Ordins noteica.

— Iesim uz telti, tālāk no grēka! — ierosinaja Gorohovs. — Un sakiet, ko gribat, Matvej Ivanovič, tas viss ir murgi, acu apmānīšana — gan šī zeme, gan meži, gan pļavas, gan zvēri. Gan redzēsiet, rit no rīta uzmodīsimies un nekā nebūs — tik sniegs vien, un mums vajadzēs griezties atpakaļ, cik ātri vien var.

— Labi jau labi, gaišreģi, rīt redzēsim, — Gorjunovs atbildēja.

Ceļotāji devās pie miera, taču gulēja cauru miegu, tāpēc ka suņi lāgu lāgiem rēja un smilkstēja, droši vien saozdami tepat netālu kādus dzīvniekus.

Kad atausa rīts, migla vēl nebija izklīdusi un gūlās tik biezā blīvā, ka cilvēka siluets piecu soļu attālumā gandrīz pavisam pazuda baltajā plīvurā. Pat blakus nometnei vajadzēja staigāt ļoti piesardzīgi, lai nenogāztos lejā no kraujas, kas atradās dažus soļus no telts.

Nācās gaidīt, kad būs iespējams virzīties uz priekšu un meklēt noeju ieplaka. Ar pēdējo Koteļnija salā paņemto malku ceļotāji uzkūra uguni, pabaroja suņus un nesteigdamies pabrokastoja.

Spriežot pēc pulksteņa, saule bija uzlēkusi jau pirms kādas stundas, taču slēpās necaurredzamajos miglas vālos; šķita, kajnigla plūst pāri korei gluži kā šķidrs ķīselis, kas piepildījis milzīgo ieplakas bļodu un līst pāri izrobotajai kraujas malai.