Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

— Es domāju, — Gorjunovs sacīja, — ka Iedus lauks, uz kura mēs atrodamies, bijis vāji saistīts ar pārējiem. Kad ledus ieplaisāja, vējš atrāva mūsu lauku un aizdzina jūrā.

— Bet uz kurieni?

— Acīm redzot, uz ziemeļiem, uz kurieni pūš vējš.

— Ja nu šajā jūras rajonā ir straume, tad mūs var aiznest tālu uz rietumiem vai arī uz austrumiem!

— Protams, var.

— Un ko lai mēs darām?

— Darīt mēs nekā nevaram. Tādā laikā laisties jūrā ar mūsu kajaku ir bīstami. Atliek gaidīt, kamēr norims vētra.

— Un ja nu ledus lauku salauza pavisam?

— Ja jau līdz šim tas nav salauzīts, tad cerēsim, ka to nesalauzīs arī vēlāk, vismaz tikām, kamēr neuzdursimies citam ledus laukam vai arī mūs neaizdzīs pie blīvledus joslas.

— Tādam gadījumam nekaitētu sagatavot kajaku un sakraut tajā visas mūsu mantas.

— Tiesa gan! — Gorohovs piekrita.

Pēc brokastīm ceļotāji ķērās pie nartu izkraušanas un laivas salikšanas. Tad kajakā sakrāva visas mantas, arī nartas, atstājot ārpusē tikai telti un guļammaisus, ko varēja savākt, līdzko draudētu vismazākās briesmas. Laiku pa laikam, tikko vējš pieklusa, vīri rāpās augšā uz ledus blāķiem, bet, tāpat kā agrāk, ziemeļos un dienvidos redzēja jūru, no kuras viņus abās pusēs šķīra kādi simt metri.

Tā pagāja diena. Joprojām plosījās sniega vētra. Ieturējuši vakariņas, vīri ilgi sēdēja pie dziestošā ugunskura. Visi bija satraukti; lāgiem šķita, ka ledus zem kājām šūpojas. Tomēr dārdi, kas liecinātu par jaunu plaisu rašanos, kopš rīta vairs nebija dzirdami. Acīm redzot, atlūzušais ledus lauks bija pietiekami izturīgs. Naktī katram gadījumam dežurēja visi pēc kārtas. Vējš pamazām pierima, un laiku pa laikam cauri sniega miglai paspīdēja blāvs, izplūdis mēness.

Ordins, kuram iznāca dežurēt pēdējam, rītausmā bija iesnaudies un pamodās, juzdams, ka sejā krīt saules stars. Izbrīnījies viņš ieraudzīja jau uzlēkušo sauli un virs galvas bālgani zilas debesis. Negaiss bija beidzies, pūta ne visai stiprs vējš, bieži pavisam pierimdams, un žilbinoši mirdzēja svaigais sniegs.

Ordins ātri uzrāpās ledus paugurā un ieraudzīja dienvidos līdz pat apvārsnim zilu, spožu jūru ar saules zaķīšiem ņirbošajos viļņos; rietumos ledus lauka mala atradās kāda puskilometra attālumā, austrumos — vēl tuvāk. Ziemeļos, gluži tuvu, aiz ūdens joslas, vīdēja blīvledus joslas mala, kas lēnām tuvojās. Ordins steidzās modināt pārējos. Visi uzrāpās ledus blāķī.

— Ja rīta saule uzreiz neparādītu, kur ir ziemeļi un kur dienvidi, es domātu, ka jūra ir ziemeļos no mums tāpat kā agrāk! — Kostjakovs iesaucās.

— Jā, mums ir apbrīnojami veicies! — Gorjunovs priecājās. — Nemaz nevajadzēja irties laivā un raizēties par mantu iekraušanu un izkraušanu; gulējām teltī bez bēdu, un vētra pati aizvizināja mūs pāri jūrai.

— Pārbraucām gluži kā ar platdibeni pār upīti, — piebilda Gorohovs.

— Un uz kroņa rēķina, ne grasi nesamaksājuši, — Nikiforovs iesmējās, — ar mūsu papīriem vien!

— Māmuliņa purga tikai mazlietiņ mūs pabiedēja, lai neblēņojamies! — sacīja Kostjakovs.

— Diezin vai tā aizdzīs mūs krastā vai arī mums tomēr iznāks sēsties kajakā? — Ordins vaicāja.

— Cerēsim, ka aizdzīs. Līdz blīvledus joslai vairs nav tālu, bet vējiņš pūš, un mūsu torosi gluži kā buras labi tver vēju.

— Tikām ieturēsim brokastis un sagatavosimies ceļam, — Gorjunovs ieteica.

Nelielajā vējā ledus lauks, uz kura ekspedīcija kā uz prāmja bija pārbraukusi pāri jūrai, slīdēja uz priekšu lēnām. Ceļotāji paspēja pabrokastot, izjaukt kajaku un sakraut mantas nartās un tad no jauna uzrāpās torosos, lai sagaidītu to brīdi, kad prāmis piestās pie blīvledus malas. Vajadzēja gaidīt kādu stundu, līdz beidzot viss ledus lauks nodrebēja, un vērotāju acu priekšā gar ledus lauku saskares līniju ledus sāka drupt un atlauztie gabali krauties cits uz cita. Tomēr spiediens bija vājš, nekādi lielie torosi neizveidojās, un prāmis apstājās.

— Esam klāt! — Gorohovs iesaucās.

Apbruņojušies ar cirvjiem un lāpstām ceļa attīrīšanai, ceļotāji piebrauca nartas pie ledus lauka malas, izraudzijās līdzenāku vietu un pēc maza brīža jau bija pārcēlušies uz nekustīgā blīvledus.

Ņikiforovs ar komisku cieņu paklanījās atstātajam ledus laukam un uzsauca:

— Paldies tev, puis, par pārcelšanu! Braši izvizināji, nav vārdam vietas!

Pieņēmis, ka peldošais ledus lauks nav sevišķi novirzījies no ekspedīcijas maršruta, Gorjunovs veda karavānu uz ziemeļiem, cerēdams no kāda augstāka torosa virsotnes ieraudzīt Saņņikova Zemi un orientēties pēc tās. Ceļš sākumā bija ļoti grūts, jo ledus krāvumu joslas sekoja cita citai, tā ka pret pusdienu karavāna bija nogājusi tikai kādus desmit kilometrus. Torosi pilnīgi aizsedza apvārsni. Beidzot ap pusdienas laiku sākās līdzenāks ledus, un pie apvāršņa cauri dūmakai tikko samanāmas iezīmējas noslēpumainās, vēl ļoti tālās zemes smailās virsotnes.

— Jau trešo dienu braucam, bet liekas — tā nepavisam nav skaidrāk saskatāma! — Gorohovs ierunājās tik dīvainā tonī, ka Gorjunovs, stāvēdams viņam līdzās, to uzreiz ievēroja.

— Tev kaut kas nelāgs padomā, Ņikita, — viņš sacīja.

— Tiesa gan. Šaubas māc. Tas nav uz labu, ka ledus lauks mūs tik savādā kārtā parcēla pāri jūrai, Matvej Ivanovič. Un tad man iešāvās prātā, ka tā nemaz nav zeme, tie tik tādi māņi, acu apmānīšana vien ir. Aizvilinās mūs projām, allažiņ rēgosies tālumā un aicinās pie sevis. Aizklīdlsim tik tālu, ka vairs netiksim atpakaļ.

— Niekus vien esi sadomājis! — Gorjunovs sāka smieties. — Gan jau redzēsi, paies vēl viena divas dienas — un zeme jau būs vai ar roku aizsniedzama.

— Bet es domāju šitā — ja rīt zeme nebūs redzama tā, lai nebūtu vairs nekādu šaubu, mums labāk griezties atpakaļ, kamēr nav par vēlu.

Gorjunovs pārtrauca sarunu un deva rīkojumu karavānai doties uz zemes pusi. Tā jau atradās ziemeļaustrumos — acīm redzot, vējš vai straume bija aiznesusi peldošo ledus lauku krietni uz rietumiem, tāpēc vajadzēja mainīt maršruta virzienu. Ledus te bija līdzenāks, tāpēc karavāna varēja tikt uz priekšu ātrāk, un līdz vakaram vīri nogāja vēl trīsdemit kilometru. Pirms saules rieta apvārsnis pavisam noskaidrojās, un ceļotāji jau bez binokļa ieraudzīja smailu, melnu virsotņu virkni, kas pacēlās pāri plakanam, baltam kuprim. Pat Gorohovs, šķiet, nomierinājās.

Aizritēja vēl divas dienas, braucot tajā pašā virzienā, bet laiks bija apmācies un zemi neizdevās saskatīt: mākoņi klājās zemu pāri lediem un, acīm redzot, to paslēpa. Beidzot trešajā dienā, drīz pēc pusdienām un atpūtas, torosi pavisam izbeidzās un viļņainiem sniega sadzinumiem klātais līdzenums manāmi cēlās uz augšu. Suņi tūliņ sāka skriet gausāk.

— Vai tikai mums zem kājām nav zeme?! — Ordins iesaucās.

— Tik tiešām zeme! — Ņikiforovs apstiprināja. — Sunīši skaidri rāda, ka braucam pret kalnu.

Sajā brīdī cauri mākoņiem, kuri uz mirkli pašķīrās, dažu verstu attālumā iezīmējās kaut kas līdzīgs augstai, baltai sienai.

— Pagaidām, atskaitot sniegu, mēs šajā zemē nekā neesam atraduši! — Kostjakovs noņurdēja. — Kalni nezin kur paslēpušies.

— Kāda nepacietība! Aiz baltās sienas ieraudzīsim arī kalnus. Un te jums būs vēl šis tas, nevis tikai sniegs vien! — Gorjunovs pamāja uz labo pusi, kur simt soļu attālumā kaut kas melnēja.