Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Tomēr vējš, kas pret vakaru bija pierimis, ap pusnakti sāka plosīties no jauna ar briesmīgu sparu, temperatūra noslīdēja līdz četrdesmit grādiem zem nulles, un sagriezās negants sniegputenis. Gorohovs un Ņikiforovs, rītausmā izgājuši pabarot suņus, atgriezās sasaluši ragā un pavēstīja, ka doties ceļā neesot iespējams. Tādā laikā bija jāliekas vienkārši uz auss, jo nebija nekāda prieka celties un dirnēt pustumšajā, dūmu pilnajā būdā. Vīri atstāja guļas vietu tikai tad, kad vajadzēja pagatavot azaidu, un pēc tam atkal likās slīpi.

Sniega vētras uzspiestās nīkšanas otrajā dienā Ņikiforovs, kurinādams kamīnu, starp būdā sakrautajām malkas šķilām atrada kādu dīvainu, smagu, plakanu, mazliet izliektu pagali ar sīki rievotu virsmu, viens gals tai bija smails. Viņš pagrozīja pagali un, šaubīdamies, vai tā degs, parādīja atradumu Gorohovam.

— Tas laikam gan būs eksekī putna nags, — jakuts, apskatījis pagali, sacīja.

— Putna nags? Bet šitā šķila tak ir tikai maķenīt īsāka par manu roku! — kazaks brīnījās. — Šitāds putns būtu vēl lielāks par mūsu būdu, ja tam tik milzum lieli nagi. Kur gan tāds mājo?

— Kā melš veci Jaudis, tas dzīvojis Koteļnija salā. Pirmie ilkņu vācēji vēl esot to manījuši… Kā jūs domājat, Matvej Ivanovič, vai tas varētu būt tiesa?

Gorjunovs aplūkoja atradumu, sāka smieties un pasniedza to Ordinam, sacīdams:

— Tas ir fosilā garspalvainā degunradža rags. Degunradzis dzīvojis vienā laikā ar mamutu. Es esmu redzējis tādus ragus Jakutskas muzejā un Pēterburgā, Zinātņu akadēmijas muzejā.

— Kāpēc tad šo ragu uzskata par milzu putna nagu?

— Tāpēc, ka tas formas un rievotās virsmas ziņā patiešām vairāk līdzīgs putna nagam; arī mūsu novada jukagiri, lamuti un tungusi domā gluži tāpat. Un pirms simt gadiem tā sprieda pat daži zinātnieki. Hedenštroms, pirmais Jaunsibīrijas salu pētnieks, savos «Fragmentos par Sibīriju» piemin šos nagus pilnīgā pārliecībā, ka tie ir putna nagi. Tolls, uzturēdamies Koteļnija salā, uzkāpa Ekseki pakalnā netālu no Dārgumu upītes, kur, pēc viņa pavadoņu apgalvojuma, mitinājies šis putns. Viņi stāstījuši zinātniekam — putns esot tik liels, ka lidodams aizklājot sauli. Kad pirmie ilkņu vācēji atnākuši uz Koteļnija salu un tuvojušies pakalnam, putns iebrēcies un aizlidojis. Pakalnā viņi atraduši olas čaumalu un milzīgas spalvas. Bet putnu kopš tā laika neviens vairs neesot redzējis.

— Stāsta, viņam bijušas divas galvas, — Gorohovs piebilda.

— Jā, jā! Interesanti, ka divgalvainais ērglis, kas attēlots uz mūsu vara monētām, pēc jukagiru domām, esot eksekī putns. Vrangelis pieminējis, ka viņi par šo putnu stāstījuši daudz dīvainu teiksmu. Degunradža galvaskausu, ko dažreiz atrod līdzās ragiem, viņi uzskata par eksekī galvaskausu.

— Sibīrijas iezemieši arī par mamutu stāsta visādas blēņas, — Ordins piebilda.

Šajā dienā ceļotāji īsināja laiku, izprašņādami Gorohovu un Ņikiforovu par mamutu un citiem izmirušajiem dzīvniekiem un stāstīdami viņiem, ko paši bija lasījuši grāmatās.

Beidzot sniega vētra, noturējusi ceļotājus gūstā trīs diennaktis, pierima. Jau no agra rīta spožā pavasara saule sāka žilbinoši spulgot nepārskatāmā Ledus jūras līdzenuma sniegos, kas pletās uz rietumiem, ziemeļiem un austrumiem no Koteļnija salas ziemeļu raga. Visiem vajadzēja uzlikt saules brilles, lai pasargātos no mokpilnas acu slimības, ar ko pavasaros sasirgst daudzi Galējo Ziemeļu iedzīvotāji. Saule vēl nepaceļas augstu virs apvāršņa, un neskaitāmās pārslas, jo sevišķi pēc svaiga sniega uzsnigšanas, atspulgo tās starus miljonos sīciņu spoguļu — ledus plāksnītēs, radot tik spožu mirdzumu, ka acis iekaist. Cilvēks uz vairākām dienām zaudē redzi un mokās ar asām sāpēm acīs. Nepalīdz pat vistumšākās acenes, ja atstarpi starp seju un stikliem neaizsedz blīvs tīkliņš. Iezemieši lieto pašdarinātas acenes — koka dēlīti ar iegrieztu šauru spraugu, pa kuru izspraucas tikai nedaudz gaismas —, taču arī tās ne vienmēr palīdz.

Kamēr Gorohovs un Ņikiforovs atrada kupenās ieputinātās nartas, sakārtoja aizjūgus un sadalīja kravu, visi tris ceļotāji uzkāpa nelielā paugurā, kas pacēlās aiz zemes raga, lai aplūkotu apkārtni un izraudzītos labāko ceļu pāri jūrai; skaidrais laiks deva iespēju pārskatīt plašu apgabalu.

Sniegiem klātajā jūras līdzenumā, kur ziemas sniegputeņi varēja plosīties savā vaļā tiku tikām, šur tur rēgojās dažāda platuma un garuma torosu joslas — stipri izroboti balti vaļņi ar vietumis stāvu saslietiem ledus bluķiem, uz kuriem sniegs nebija varējis noturēties un kuriem cauri spīdēja bāli zaļgana gaisma; citi ledus gabali mirdzēja kā spoguļi, atspulgodami saules starus. Vietām baltajā klajotnē varēja saskatīt tumšākus laukumus; tomēr tur nerēgojās vis lāsmeņi, bet gan melnēja kails, gluds ledus, jo vējš bija aizslaucījis sniegu. Tikai kādu četrdesmit kilometru attālumā zema baltas miglas josla liecināja par vaļējiem ūdeņiem — lāsmeni, kas aizlocījās gar visu apvārsni, tā ka tam apiet apkārt nebija iespējams; mākoņainā laikā virs vaļējiem ūdeņiem debesīs iezīmējas tumši laukumi — lasmeņu atspulgs gaiši pelēkajā mākoņu segā.

Šī miglas josla aizklāja sniegoto līdzenumu aiz 1āsmeņa, bet ziemeļos pie paša apvāršņa, izslējies pāri miglai, rēgojās kaut kas tumšs.

— Tā, liekas, ir Beneta sala! — Ordins, pirmais pievērsis uzmanību šai vietai pie apvāršņa, iesaucās.

Gorjunovs un Kostjakovs palūkojās norādītajā virzienā, un pirmais pēc kompasa tūliņ noteica salas azimutu.

— Tā nav Beneta sala, — Gorjunovs iebilda. — Beneta sala ir daudz tālāk austrumos un no Koteļnija salas nav redzama, jo atrodas pārāk lielā attālumā. Ja tā nav mirāža, tad mēs redzam Saņņikova Zemi. Pēc Tolla domām, tai jābūt šajā pusē.

Divi ceļavīri paņēma binokļus, bet trešais izvilka senlaicīgu jūras tālskati, Šenka dāvanu — «Saņņikova Zemes meklēšanai». Tumšais masīvs aiz lāsmeņa miglas sienas gan pazuda skatienam, gan parādījās no jauna.. Tomēr ceļotājiem izdevās saskatīt virkni diezgan smailu, tumšu virsotņu, uz kurām baloja sniega joslas un veseli sniega lauki, sašķeļot kalnu grēdu atsevišķās daļās. Šo grēdu varēja saskatīt pie apvāršņa diezgan plašā joslā, bet tās gali, uz abām pusēm kļūdami zemāki, pagaisa dūmakā. Līdz kalniem gaisa līnijā varēja būt ne mazāk par simt divdesmit līdz simt trīsdesmit kilometriem.

— Bez šaubām, tā ir zeme!

— Jā, un turklāt ļoti augsta un kalnaina!

— Kāpēc gan tā visa nav sniegiem klāta?

— Acīm redzot, nogāzes ir pārāk stāvas, lai uz tām viscaur varētu noturēties sniegs.

— Tādos stāvos kalnos taču nevar būt vietas ne zosīm un pilēm, ne onkiloniem.

— Kalnos ir ari ielejas.

— Katrā ziņā tā ir Saņņikova Zeme, nevis mirāža! — Gorjunovs apgalvoja. — Zeme atrodas tajā apvāršņa pusē, kur to redzējis gan Tolls, gan pats Saņņikovs. Mirāža nevarētu parādīties no jauna allaž vienā un tajā pašā vietā, jo veidojas virs lāsmeņiem, bet tie maina atrašanās vietu, tāpat kā mirāža maina apveidus.

Jūras tālskatis bija pārāks par labajiem binokļiem, un tā īpašnieks Kostjakovs pavēstīja, ka saskatījis divas kalnu grēdas: priekšējo, kas esot zemāka, gandrīz visa balta, un aiz tās otru, augstāku, ar melnām klintīm.

— Starp grēdām, bez šaubām, ir ieleja, varbūt pat ļoti plata!