Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

— Jāpiebilst, — sacīja Gorjunovs, beidzis savus paskaidrojumus, — ka ne jau visi zinātnieki pievienojas Tolla uzskatiem par Ļahova salas fosilā ledus izcelšanos. Tā; piemēram, Bunge, kurš pētījis fosilo ledu vienā laikā ar Tollu, spriež, ka šis ledus ir nevis senā šļūdoņa paliekas, bet gan vēlāku laiku veidojums un ka šāds ledus rodas ari mūsu dienās visā Ziemeļsibīrijā — mūžīgajā sasalumā rudens salā izveidojas dziļas plaisas, ziemā vējš sadzen tajās sniegu un pavasarī tās pieplūst ar ūdeni, kas sasalst. Tātad šis fosilais ledus ir daudz jaunāks par to, kurš veidojies mamutu dzīves laikā. — Kā tad dzīvnieki varēja nokļūt ledū, ja tas ir daudz jaunāks? — Kostjakovs ievaicājās.

— Tur jau ir tas āķis, ka kritušie dzīvnieki guļ nevis ledū, bet gan tundras augsnē starp ledus masām. Tolls to ievērojis un uzsver šo faktu.

— Tātad dzīvnieki klaiņājuši apkārt un gājuši bojā, iesliegot purvainajā tundrā? Vai tad tundra toreiz bijusi tik purvaina? Mēs taču dzirdējām, ka tur auguši krietni koki un kupla zāle, — ieteicās Ordins.

— Pēc Bunges domām, tā iznāk, — Gorjunovs atbildēja. — Taču es vairāk piekrītu Tolla hipotēzei. Mēs šodien kraujās redzējām, ka nevis ledus veido atsevišķas sienas tundras augsnē, bet — gluži otrādi — augsne aizpilda ieplakas un plaisas ledus masās.

— Vai ir pierādījumi, ka arī pārējā Sibīrijas ziemeļu daļa bijusi pakļauta apledojumam, ne tikai Ļahova sala vien? — Gļrdins vaicāja.

— Patiešām — pierādījumu netrūkst. Tolls atradis vecas morēnas, tas ir, mālu un smiltis ar akmeņiem, ko atkāpdamies atstājuši šļūdoņi gan Taimiras pussalā, gan pie Anabaras upes, gan Koteļnija salā, gan arī Jaunsibīrijas salā. Midendorfs redzējis tā saucamos eratiskos laukakmeņus, tas ir, laukakmeņus, ko šļūdonis atnesis no tālienes un kas palikuši pēc ledus izkušanas visā Taimiras tundrā.

— Esmu kaut kur lasījis, ka esot arī citi fosilā ledus rašanās veidi, — Ordins piebilda. — Nelieli ezeriņi tundrā nereti aizsalstot līdz dibenam, un, ja pavasarī ūdeņi sanesot virsū ledum dūņas, kas pasargā to no kušanas, tas pārvēršoties fosilajā ledū. Tāpat lielas kupenas un sniega sadzinumus kaut kur paugura nogāzē, upes stāvkrasta pakājē vai gravā ari reizēm nejauši aprokot smiltis un dūņas, un sniegs pakāpeniski pārvēršoties ledū, kas neizkūstot tikām, kamēr nejauši netiek iznīcināts šis aizsargslānis.

— Pilnīgi pareizi! — Gorjunovs atbildēja. — Arī es varētu minēt vēl vienu fosilā ledus rašanās veidu — tie ir uzledojumi, uzsalumi Sibīrijas upīšu krastos, kuri dažreiz ir ļoti biezi, gari un plati. Saskalotās dūņas un smiltis pavasaros tāpat var aprakt šos uzledojumus. Tādos fosilajos uzledojumos arī šur tur atrasti nobeigušies dzīvnieki, mamuta laikabiedri, Tomēr jāatzīst, ka jautājuma par fosilo ledu ir vēl daudz neskaidra un tālab vajadzīgi jauni pētījumi. Līdz šim neviens vēl nav izdarījis tādus speciālus un vispusīgus pētījumus.

— Man šķiet, ka jautājums par mamuta un viņa līdzgaitnieku dzīves apstākļiem un bojāeju arī nav pietiekami noskaidrots un ir pelnījis, lai pētījumus turpina, — Ordins piebilda. — Nu, teiksim, kālab gan dzīvnieki klaiņājuši pa šļūdoņiem vai arī kāpelējuši pa upes uzledojumiem?

— Tas jau nu būtu pilnīgi skaidrs: dzīvnieki pūlējušies glābties no odiem, dunduriem un citiem asinssūcējiem mūdžiem, kuru, acīm redzot, jau tajos laikos bijis papilnam. Arī mūsu dienās ziemeļbrieži vasaru dara tāpat, glābdamies uz neizkusušajām sniega kupenām, uzledojumiem vai ledus laukiem jūras krastā; pēc ganīšanās sūnekļos viņi stundām stāv šajās dzestrajās vietās, snauž vai arī gremo. Līdzās šim jautājumam mamutu problēmā, protams, ir vēl pietiekami daudz neskaidrību. So dzīvnieku izmiršanu izskaidro ar klimata pasliktināšanos. Tomēr klimats nemainījās uzreiz, tas notika daudzu gadsimtu gaitā, tātad pirms izmiršanas vajadzēja risināties dzīvnieku deģenerācijas procesam, mamutiem bija jākļūst sīkākiem. Taču tas vēl pilnīgi nav noskaidrots, un būtu jāsavāc milzīgas kaulu kolekcijas, lai izsekotu šo procesu.

— Diezin vai mums nevajadzētu ķerties pie šiem jautājumiem? — Kostjakovs ieminējās.

— Atgriezīsimies pēc gada Krievijā, pabeigsim universitāti un…

Nākamajā rītā mazā gaismiņā karavāna turpināja ceļu. Kilometrus piecus ceļotāji gāja gar salas dienvidu krastu uz rietumiem un no jauna vēroja tādas pašas ledus sienas kā iepriekšējā dienā. Pēc tam sākās gājiens pāri garajai rietumu pussalai, kas iesniedzās tālu jūrā un beidzās ar klinšaino Kigiļaha kalnu — vienu no četrām salas virsotnēm. Likās dīvaini, ka šis kalns atrodas tik tālu jūras vidū; visticamāk, ka salas daļa, kas ietvēra kalnu agrāk, tikusi noārdīta, atskaitot garo zemes šaurumu. Karavānai vajadzēja tikt pāri šā zemes šauruma sākumam, lai saīsinātu ceļu par kādiem trīsdesmit kilometriem.

Kigiļaha kalnu grupai nosaukumu devuši augsti, fantastiski izroboti klinšu stabi, kas izveidojušies granīta dēdēšanas procesos. Mednieki un ilkņu vācēji saskata šajos klinšu stabos pārakmeņotu cilvēku figūras (kigi — cilvēks; kigijah — cilvēcisks, cilvēku) un izturas pret tiem ar māņticīgu cieņu.

Viņi, piemēram, bijuši ārkārtīgi neapmierināti, kad Bunge ar āmuru atskaldījis no klintīm iežu paraugus, un sacījuši polārpētniekam, ka šāda zaimošana nepalikšot nesodīta. Viņi teikuši arī, ka šajos klinšu stabos neviens nevarot uzrāpties, jo nekaunīgo pārdrošnieku tūliņ ielīšot bieza migla un viņš dabūšot galu, iegāzdamies kādā plaisā. Migla šeit patiešām uznāk pēkšņi un sabiezē ļoti ātri, tā ka māņticīgo ļaužu pareģojums viegli var piepildīties. Bungem arī nav izdevies uzkāpt nevienā klinšu stabā; viņa ceļabiedri nolikuši kalna pakājē ziedojumu — vara un sudraba monētas.

Gājiens pāri zemes šaurumam lika ceļotājiem krietni pasvīst; viņiem vispirms vajadzēja stiept nartas augšup pa stāvu krasta kraujā izskalotu gravu un tad pēc vairākiem kilometriem pāri paugurainei nolaisties lejā otrā pusē pa tikpat stāvu nogāzi.

Tikuši augšā stāvkrastā, kajuri pagriezās pret Kigiļahu un paklanījās kalnam, izlūgdamies laimīgu ceļu un labu izdošanos. Augstie, drūmie, pa pusei sniegā ieputinātie klinšu stabi gluži kā milzīgas drupas pacēlās kādus divpadsmit kilometrus atstatu no ceļotāju maršruta, tāpēc kajuri nevarēja ziedot Kigiļaham monētas un iztika ar šķipsnu tabakas, ko aizpūta no plaukstas uz kalna pusi. Gorohovs, vairāk attīstīts un apzinīgāks nekā viņa tumšie novadnieki, gan nepiedalījās ziedošanas ceremonijā, tomēr pārmetoši nolūkojās Ņikiforovā, kad tas smīkņādams izmeta:

— Paskat vien, cik daudz tabakas iznieko, māži tādi!

Pēc nolaišanās lejā no kraujas karavāna devās pa ledu uz ziemeļaustrumiem gar salas ziemeļrietumu krastu. Sala atgādināja neregulāru trijstūri ar kādu simt kilometru garām malām un pret ziemeļiem vērstu virsotni. Ceļš nebija grūts, jo torosu grēdas stiepās lielāko tiesu paralēli krastam, tā ka ceļotāji varēja braukt pa līdzenu ledu starp ledus blāķu vaļņiem, tikai paretam tos šķērsojot. Kajuri skubināja suņus, bieži raudzīdamies debesīs. Laiks, kas visā ceļā no Kazačjes turējās rāms un saulains, sāka maitāties: sauli aizklāja viegli, dūmakaini mākoņi, un no ziemeļrietumiem lāgu lāgiem uzpūta brāzmains vējš. Vajadzēja pasteigties, lai sniega vētra neuzbruktu karavānai nakšņošanai neērtā vietā. Kurināmo līdzi nebija paņēmuši, cerēdami atrast kaut kur krastā jūras malku. Apmēram divdesmit kilometrus no zemes šauruma gar jūru pacēlās tādas pašas ledus kraujas. Kādā vietā Gorohovs parādīja ceļotājiem stāvajā krastā tikko saskatāmu izskalojumu, pa kuru kādreiz bija izlauzušies uz jūru visi diezgan lielā Častnija ezera ūdeņi. Ezerā arvien mitinājās meža zosis, pavadot vasaru salā spalvu mešanas periodā, un tāpēc ezeru šai laikā bieži apmeklēja mednieki un ar rungām apsila simtiem zosu, kas, nometušas spalvas, nespēja pacelties spārnos. Kad ezers izzuda, zosis atrada patvērumu citur, bet ilkņu vācēji zaudēja iespēju sarīkot medības, kas deva viņiem un viņu suņiem pārtiku visai sezonai.