Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Gorohova apmetnē bija divas būdas — dūmistabas, uzcirstas no izskalotajiem koku stumbriem, protams, bez logiem un krāsnīm, bet ar čuvalu — lielu, no akmeņiem sakrautu kamīnu, kas sildīja tikmēr, kamēr to kurināja. Dūmistabās laiku pa laikam mitinājās mednieki, pavasaros un rudeņos iedami uz roņiem un valzirgiem vai arī uzglūnēdami savvaļas ziemeļbriežiem un ledus lāčiem.

Pēc atbraukšanas apmetnē laiks pret vakaru noskaidrojās, un visi trīs ceļotāji steidzās uzkāpt Svjatojnosa lēzenajās augstienēs, kas aizsedza skatu uz atklāto jūru un pie okeāna izbeidzās ar melnām bazalta klinšu kraujām. Šajos apvidos no zemes dzīlēm senos laikos bija izplūdušas ugunīgas bazalta lavas straumes. Rāpdamies no viena klinšu bluķa uz otru, ceļavīri uzkāpa zemes raga plakanajā virsotnē. Priekšā pletās mirdzoši balts līdzenums — aizsalusi, sastingusi jūra, kur vietu vietām pacēlās robaini, sniegā ieputināti torosu vaļņi.

Aiz līdzenuma pie apvāršņa tieši ziemeļos tikko saskatāma vīdēja Lielā Ļahova sala — lēzens paugurs ar četrām virsotnēm; baltajā fonā izkaisītie melnie laukumi liecināja par klintīm un stāvām kraujām. Uz šo tuvāko Jaunsibīrijas arhipelāga salu, kas slavena ar mamutu ilkņiem, pāri jūrai dodas ilkņu vācēji. Gaisa līnijā līdz tai bija kilometru sešdesmit vai septiņdesmit. Mūsu polārpētnieku ceļš veda garām šai salai.

Saule norietēja. No ledus klajumiem sāka vilkt auksta vēja pūsma, un vērotāji steidzās vēl dienas gaismā nokāpt lejā apmetnē, kur jau kurējās kamīns, burbuļoja virs uguns pakārtā tējkannna un katls ar vakara azaidu. Uz paprāvas kastes, kas aizstāja galdu, bija salikti šķīvji, bet mazākās kastes noderēja par sēdekļiem. Gorohovs un Nikiforovs, sēdēdami pie kamīna ar pīpēm zobos, nepacietībā gaidīja atgriežamies biedrus, lai varētu ieturēt vakariņas. Viņi jau bija visu piekopuši, izjūguši suņus un izklājuši guļammaisus. No otras mītnes skanēja valodas un smiekli — tur bija apmetušies pārējo piecu nartu kajuri, kas pavadīja ekspedīciju līdz salām.

Nākamajā rītā, saulei lecot, astoņas nartas, katra astoņu vai desmit suņu aizjūgā, atstāja kontinentu un, apmetušas līkumu Svjatojnosa zemes raga klintīm, sāka virzīties pāri jūrai uz ziemeļiem. Pa līdzeno, kaut ari sniega sadzinumiem izvagoto ledu suņi skrēja žigli, tā ka vīri uz slēpēm tikko spēja tikt viņiem līdzi. Turpretim tur, kur ceļu aizsprostoja torosu grēdas, karavānas gaita kļuva pavisam gausa. Ledus valnī vajadzēja sameklēt zemāko vietu un katras nartas atsevišķi vilkt pāri šķēršļiem; vīri palīdzēja suņiem, cits stumdams, cits balstīdams ragavas no sāniem ar slēpju nūjām. Ja starp ledus bluķiem nevarēja atrast ērtu eju, vajadzēja ķerties pie cirvja, kas ikvienam bija aizbāzts aiz jostas. Bargajā trīsdesmit līdz četrdesmit grādu salā ledus, zem cirvja cirtieniem šķindēdams, sašķīda drumslās gluži kā stikls. Tādās reizēs suņi, izmantodami apstāšanos, kā pēc komandas nogūlās sniegā atpūsties, gluži labi zinādami, ka cirvju klaudzēšana sola viņiem kādu stundas ceturksni sevišķi smagus pūliņus.

Tā ceļotāji virzījās uz priekšu gan ātrāk, gan lēnāk — vidēji kādus septiņus kilometrus stundā — un ap pusdienas laiku jau bija nogājuši pusi ceļa līdz salai. Tad viņi apstājās atpūsties un, neizjūguši suņus, ieturēja brokastis — uzkoda aukstu gaļu un sausiņus un iedzēra karstu tēju. Uguns tējas uzkarsēšanai, starp citu, nemaz nebija jākur. Gorjunovs bija atvedis no galvaspilsētas termosus, lai dienā atpūtas reizēs nevajadzētu tērēt laiku uguns kuršanai un tējas vārīšanai. Sie brīnišķīgie trauki ik reizi izraisīja kajuros sajūsmu, un viņi dzēra bez uguns uzvārīto karsto tēju ar sevišķu baudu, gluži kā svētu dzērienu. Jakuti neparko negribēja ticēt, ka te neslēpjas kāda burvestība, ja trīsdesmit grādu salā no trauka, kas aptaustot liekas pavisam auksts, izlej tēju, ar ko var apsvilināt lūpas. Pēc izbraukšanas no Kazačjes, kad ceļotāji pirmo reizi apstājās ieturēt pusdienas un kajuri taisījās kurt uguni, Gorjunovs jokodamies sacīja viņiem, ka uzvārīšot tēju sniegā ātrāk nekā viņi uz uguns. Kad kajuri bija uzkāruši savu tējkannu virs uguns, viņš salūkoja termosus, ieraka tos līdz pusei sniegā un pēc piecām minūtēm sāka liet karsto tēju pārsteigto jakutu krūzēs. Gorohovs un Ņikiforovs, kuri zināja noslēpumu, vai mira aiz smiekliem, klausīdamies kajuru izbrīna pilnajos saucienos un vērodami viņu sejas.

Pēc brokastīm karavāna virzījās uz priekšu tādā pašā kārtībā kā agrāk. Sala jau bija izaugusi lielā masīvā, kas lēzenā lokā pacēlās pāri baltajam līdzenumam ziemeļos un aizklāja apvārsni; sniegotajos klajumos varēja saskatīt atsevišķas tumšas klintis un tumšus laukumus zemajā krasta kraujā. Saulei rietot, pārvarējuši beidzamo torosu grēdu, ceļotāji steidzās uz priekšu pilnā jaudā — suņi ļoti labi zināja, ka uz sauszemes varēs atpūsties un saņemt barību, un, pamanījuši stāvkrasta pakājē melnējām būdiņu, iegaudojās astoņdesmit balsīs un metās auļos gluži kā jukuši.

Tomēr pie krasta viņiem vajadzēja apvaldīt savu dedzību, jo rudens vētras, plosīdamās jūras aizsalšanas laikā, bija sakrāvušas lielus ledus blāķus, un nartas no jauna vajadzēja pa vienai vien pārvilkt tiem pāri, iekām karavāna nokļuva līdz tā dēvētajai Mazajai Ziemas mītnei — būdai, ko bija uzcēlis pazīstamais mednieks Saņņikovs, pavadīdams Hedenštromu, kurš pirmais 19. gadsimta sākumā aprakstīja šo salu. Tomēr simt gadu vecajai būdai aukstajā klimatā nekas nebija kaitējis. Baļķi, piesūkušies ar jūras sāļiem, bija vienīgi nomelnējuši un šur tur apauguši ar ķērpjiem, bet iekšpusē likās gluži svaigi. Daudzi mednieki un ilkņu vācēji, iedami uz salu vai atgriezdamies mājup, bija atraduši patvērumu šajā būdiņā, un visi rūpējās, lai arvien būtu kārtībā ādas cilpās iekārtās durvis un jumts, uz kura laiku pa laikam vajadzēja uzbērt zemi. Līdzās būdiņai bija pat sakrauta vesela kaudze jūras malkas, kas labi noderēja, jo nevajadzēja meklēt kurināmo jūras krastā un rakņāties sniegā.

Drīz laukumiņā līdzās ziemas mītnei sāka sprēgāt ugunskurs, un sarkanie liesmu atspulgi apgaismoja augstu ledus sienu, kas tālu jo tālu aizstiepās uz abām pusēm.

Lielās Ļahova salas jeb Tuvējās salas ģeoloģiskā uzbūve ir apbrīnojama. Salas četras plakanās, klinšainās virsotnes — pareizāk — virsotņu grupas sastāv no granīta, bet visa pārējā teritorija — no irdeniem kvartāra nogulumiem. Tāpēc daudzie strauti, plūstot lejup no virsotnēm un dziļi iegraužoties irdenajās slāņkopās, saposmojuši salu neskaitāmos pauguros un uzkalniņos, kas ir kaili, gandrīz bez jebkādas veģetācijas. īsajā vasarā, kad nokūst sniegs, nāk redzama mālainā sūnu tundra, bet dziļāko gravu un ieleju nogāzēs saglabājas atsevišķas sniega kupenas.

Tādas pašas irdenas slāņkopās veido salas krastus, ko izskalo bangu gāzma, tāpēc rodas dažāda garuma stāvas kraujas vai pat pārkares, kurās iegrauzušās strautu un upīšu ielejas. Mūžīgais sasalums sastindzinājis šos slāņus no augšas līdz apakšai, un vasarā tie atkūst niecīgā dziļumā. Atkusušās zemes blāķi vai nu iegāžas jūrā, vai arī, no apakšas viļņu izskaloti, nobrūk lejā, un tādējādi jūra pamazām noārda salu. Ja nebūtu mūžīgā sasaluma, kas stipri aizkavē izskalošanas procesu, sala, izņemot tās granīta kodolu, jau sen būtu noārdīta.

Irdenajos slāņos ir ļoti daudz mamutu ilkņu, bet vietām pat veseli mamutu un viņu laikabiedru — garspalvaino degunradžu, pirmvēršu, Kanādas briežu, meža zirgu un daudzu citu dzīvnieku — līķi, kas mūžīgajā sasalumā saglabājušies neskarti, ar visu spalvu, ragiem un iekšējiem orgāniem. Taču, mūžīgā sasaluma slānim vasarā atkūstot zināmā dziļumā, strauti un upītes izskalo beigtos dzīvniekus, viņu kaulus un ilkņus un aiznes jūras krastā. Gluži tāpat stāvkrastā pēc atkušanas un izskalošanas šur tur parādās veseli izmirušie dzīvnieki vai viņu kauli, kas beigu beigās iegāžas jūrā, kur tos pa otram lāgam aprok sanesas. Bez tam dzīvniekus nereti iznīcina plēsīgie putni un zvēri, nenoniecinādami gaļu, kas mūžīgā sasaluma slāņos nogulējusi desmitiem tūkstošu gadu.