Vladimirs Obručevs: Saņņikova Zeme

— Pagaidām pietiktu ar kādiem piecsimt rubļiem.

— Es jums iedošu šo summu no savas naudas, bet pēc divām trim nedēļām salūkošu arī pārējos līdzekļus un instrumentus.

Šenks izrakstīja čeku bankai, uzrakstīja ieteikuma vēstuli observatorijas direktoram un, pasniegdams visu to jaunajam cilvēkam, sacīja:

— Atnāciet pie manis pēc divām nedēļām šajā pašā stundā un pastāstiet, kā sokas gatavošanās.

— Atļaujiet izteikt sajūsmu par tik ātru jautājuma izlemšanu! — jauneklis, dziļi saviļņots, iesaucās.

— Nākdams pie jums, es stipri šaubījos, vai mani sapņi piepildīsies. Bet šeit viss risinājās tik vienkārši. Jūs izsniedzat tādu lielu summu gluži svešam cilvēkam, ticēdams viņam uz vārda.

— Es vēl neesmu zaudējis ticību cilvēkiem, kaut arī mana galva jau sirma, — Šenks labsirdīgi atteica.

— Esmu jau ne vienu reizi vien palīdzējis zinātniskajām ekspedīcijām, un mana uzticība tikusi pievilta ārkārtīgi reti. Bez tam es protu novērtēt cilvēkus gandrīz no pirmā acu uzmetiena. Tomēr jūs patiešām atgādinājāt man, ka vēl nemaz nezinu, kā jūs sauc un kas ir jūsu biedri, bet tas vajadzīgs oficiālai apliecībai, kura jums būs jāuzrāda novada administrācijai; es jums to izgādāšu. Tātad — kā jūs sauc? Es pierakstīšu.

— Matvejs Ivanovičs Gorjunovs, Pēterburgas universitātes bijušais students, administratīvā kārtā izsūtīts uz Jakutijas apgabalu. Mani biedri — Semjons Petrovičs Ordins un Pāvels Nikolajevičs Kostjakovs, arī bijušie studenti, pirmais — no universitātes, otrais — no tehnoloģiskā institūta. Mūs visus izsūtīja uz pieciem gadiem par piedalīšanos studentu nemieros tūkstoš astoņi simti deviņdesmit devītajā gadā.

— Ko tad bijāt tādu noziegušies, ka jūs izsūtīja tik tālu, gluži kā bīstamus noziedzniekus?

— Vadījām studentu sanāksmes, tāpēc mūs pieskaitīja pie baīvežiem un gribēja nodot zaldātos — atcerieties, bija tāds rīkojums —, bet mēs atteicāmies tam paklausīt. Par to mūs nosūtīja pie ledus lāčiem.

— Un vai trimdas laiks drīz beigsies?

— Mans jau beidzies, tāpēc man atļāva atgriezties dzimtajā Vologdas guberņā policijas uzraudzībā; uz galvaspilsētu es, protams, atbraucu bez atļaujas. Biedri varēs atgriezties no trimdas pēc gada.

— Es skatos, man vēl vajadzēs izgādāt jums gubernatora atļauju izbraukšanai uz Jakutijas apgabalu.

— Nu, tādu lūgumu viņš, protams, nenoraidīs!

Pēc mēneša Gorjunovs, saņēmis naudu un dokumentus, izbrauca uz austrumiem, vezdams līdzi instrumentus un pārējos piederumus, starp tiem trīs lieliskas nartas un lielu izjaucamu laivu — kajaku —, ko pusstundas laikā bez kādām grūtībām varēja samontēt pilnīgi hermētiski. Kajaks spēja nest četrus cilvēkus, trīs nartas ar kravu un desmit suņus, tā ka visi ekspedīcijas locekļi varētu ar to pārcelties pāri jūrai divos paņēmienos.

No Irkutskas sākās brauciens ragavās cauri Kačugai lejup pa Ļenu — garš, apnicīgs ceļš pa aizsalušās upes bezgalīgo, sniegiem aizputināto gaiteni starp augstiem, bieži vien klinšainiem krastiem līdz pat Jakutskai, bargā trimdas novada nožēlojamajai galvaspilsētai. Tālāk vajadzēja braukt pāri Aldānas lejtecei un pa drūmās Verhojanskas kalnu grēdas mežonīgajām aizām, pēc tam pa Janas plašā baseina paugurainēm un līdzenumiem līdz pat Janas grīvai, kur pašā pasaulēs malā bija patvēries līdz jumtiem sniegā ieputinātais Kazačjes ciemats. Jau no Jakutskas dienas gaismas tikpat kā nebija, bet aiz Verhojanskas grēdas sākās polārā nakts; tikai zvaigznes, mēness un polārblāzma lāktīdama apgaismoja ceļu, ja vien neplosījās putenis.

Februāra beigās Gorjunovs ar kravu ieradās Kazačjē, kur viņa biedri jau bija sagādājuši visu ekspedīcijai nepieciešamo — trīsdesmit suņus, jukolu, t. i., kaltētas zivis suņu barošanai, pārtikas krājumus, polārpētnieku apģērbu un slēpes. Divi pieredzējuši mednieki — jakuts Ņikita Gorohovs, bez vēsts pazudušā barona Tolla ceļabiedra Vasilija Gorohova brālis, un kazaks Kapitons Abramovičs Ņikiforovs — bija ar mieru piedalīties ekspedīcijā. Abi viņi ne vienu reizi vien bija apmeklējuši Jaunsibīrijas salas — pēdējo reizi kopā ar ekspedīciju, kas meklēja Tolla pēdas un apbraukāja visu arhipelāga piekrasti. Par Saņņikova Zemes pastāvēšanu abi bija cieši pārliecināti un apgalvoja, ka redzējuši to skaidrās dienās no Koteļnija salas augstajām klintīm. Šī noslēpumainā zeme viņus vilināja ne mazāk kā trīs izsūtītos studentus, un visi ekspedīcijas loceki priecājās, ka viņiem uzsmaidījusi laime pirmajiem nokļūt Saņņikova Zemē.

Kazačjes ciemats atrodas lēzenā paugurā Janas labajā krastā, augstāk par tās deltas sākumu, uz 71° z. pl., pie meža ziemeļu robežas. Dažas kazaku un tirgoņu mājas, jakutu jurtas un neliela baznīca stāv izklaidus paugura nogāzēs, gandrīz līdz jumtiem ieputinātas sniegā. Tikai dūmu strūklas, kas vijas no skursteņiem, dzirksteļu kūļi, ko virs jurtu čukuriem kurēdamies pasviež čuvali (kamīni), un apsnigušais zvanu tornis liecina, ka šeit, dziļajās kupenās, slēpjas cilvēku mitekļi — diezgan ievērojama.apdzīvota vieta Janas novada ziemeļos, kaut arī ir pavisam neliels ciemats. Uz ziemeļiem, austrumiem un rietumiem no tā plešas bezgalīga, līdzena tundra, ziemā — balts līdzenums, kuru klāj viļņaini sniega sadzinumi — lēzenas, cietas kupenas, ko saputinājušas un sablīvējušas niknas vētras, plosīdamās bezgalīgajos plašumos. Dienvidos melnē panīkuša, skraja meža josla, bet pie apvāršņa skaidrās dienās var saskatīt Kulara kalnu grēdas ieapaļās augstienes, kas, šķiet, nošķir Janas grīvu no pārējās pasaules.

Ceļotāji sagatavojās ekspedīcijai divās nedēļās un marta vidū, kad dienas garums jau sasniedza vienpadsmit stundas, atstāja ciematu. Ceļavīrus un viņu trīs nartas līdz Jaunsibīrijas salām pavadīja vēl piecas nartas ar kajuriem — suņu aizjūgu vadītājiem. Ar šīm nartām veda barību suņiem, pārtiku un visādas cilvēkiem vajadzīgas mantas, ko paredzēja atstāt noliktavā salās, kā arī izlietot pa ceļam uz arhipelāgu.

Ceļš veda uz ziemeļaustrumiem, pa vienu no Janas deltas attekām, garām Ustjanskas apmetnei, ko ļaudis bija pametuši, biežo plūdu spiesti. Tagad šis ciemats pazudis bez pēdām. Divās dienās pa ledu ceļotāji sasniedza upes grīvu. Zemā, līdzenā sauszeme nemanot pārgāja tikpat līdzenā, baltā okeānā. Tomēr tuvu un tālu pāri baltajam klajumam pacēlās salu lēzenie pauguri, bet pa labi — zemes ragi tālu uz ziemeļiem izvirzītajā kontinenta krastā. Ceļotāji devās šajā virzienā, šķērsodami jūras līčus un cenzdamies vismaz ik pārdienas nakšņot pie krasta, kur varēja salūkot kurināmo — jūras malku, izskalotos koku stumbrus, ko Jana bija atnesusi no dienvidiem un jūras bangas izsviedušas krastā.

Aiz muguras palika Jaroka sala, Maniko rags ar vientuļu jurtu, plašais Seļahas licis, Turuktaka, Vaņkas un Daričana zemes ragi. No šejienes līdz Čurkina ragam ekspedīcija virzījās gar krastu, pēc tam šķērsoja Abeļahas līci un apstājās Gorohova apmetnē, Svjatojnosa raga dienvidu pusē. Ar šo garo zemes ragu beidzas kontinents.

Ap divsimt kilometru garais ceļš no Janas grīvas aizņēma četras dienas, jo karavāna brauca nesteigdamās, lai jau pašā sākumā pārāk nenokausētu suņus. Torosi (stāvus saslieti un grēdās sablīvēti ledus bluķi, kas sakraujas, ledus laukiem spiežoties cits citam virsū; tie ir visgrūtāk pārvaramais šķērslis ceļojumā pa okeāna lediem) šajā milzīgajā, seklajā jūras līcī, kas dziļi iesniedzas kontinentā starp Ļenas deltu un SvjatojnOsa ragu, nebija visai augsti un neveidoja garas joslas, tā ka tiem varēja apbraukt apkārt ar likumu. Bija apmācies, taču rāms laiks.