Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

— Vajadzēs no mietiem, zariem un mizām uzbūvēt kādu būdu, — nosprieda Ordins.

— Tāda būda dos sliktu patvērumu, turklāt pēc mizām būs tālu jāiet, — Gorohovs iebilda.

— Bet šīs kupenas — vņi tās nenoderētu? Dziļākajos slāņos sniegs droši vien nekūst. Izraksim kupenā alu un sakrausim tajā visas mantas — ala būs gan auksta, gan sausa, un plēsīgie zvēri tur netiks klāt.

— Un sunīšiem izraksim otru, — piebilda Ņikiforovs. — Viņiem karstums nepatīk, un viņus tur varēs ieslodzīt arī pa nakti, lai neaizklaiņo kur projām.

— Ne tikai pa nakti vien. Tu iesi medībās ar diviem trim, bet pārējos varēsi iesprostot. Nevazāsi jau līdzi visu baru! Citādi nekā nenošausi — viņi aizbaidīs visus zvērus, — Gorohovs prātoja.

— Pilnīgi pareizi, lieliska doma! — Gorjunovs sacīja. — Rīt no rīta mēs visu to izdarīsim.

Sajā vakarā teltī bija auksti un nemājīgi — malkas nebija, un vakariņas kaut kā uzvārīja ar žagariem, ko salasīja krūmu joslā turpat tuvumā. Tāpēc pie miera aizgāja agri. Tomēr no ieplakas plūda dažādas tagad jau daudz labāk sadzirdamas skaņas — dzīvnieku maušana, blēšana un rēkšana — un bieži nedeva mieru suņiem, kas sāka riet un gaudot un modināja gulētājus.

— Es neapskaužu Kapitonu, kuram visu laiku būs jāguļ līdzās šiem bļauriem! — Kostjakovs norūca kāda kārtējā koncerta laikā.

— Kad viņš ieslodzīs suņus alā, tie būs mierīgāki, — Gorjunovs, griezdamies uz otriem sāniem, atbildēja.

Rītā vīri ķērās pie darba un ar cirvjiem izcirta kupenā netālu no bazalta kraujas dziļu galeriju. Atklājās, ka zem sniega virsējās kārtas atrodas blīvs ledus, kas, acīm redzot, šeit gulējis jau simtiem gadu, tā ka nenācās bažīties, ka vasarā tas izkusīs. Galerijā salika liekās mantas, kajaku un divas nartas, bet ieeju aizkrāva ar ledus gabaliem, lai alā neieplūstu siltais gaiss un lai Ņikiforova prombūtnes laikā tur nevarētu ielavīties kāds plēsonis. Līdzās izcirta vēl trīs mazākas alas, katru vienam suņu aizjūgam.

Trešās nartas atstāja Ņikiforovam, lai viņš varētu at§ gādāt nometnē no meža malku un pārvest mājās nomedītos dzīvniekus. Ņikiforovs, kuram ledus alas ļoti iepatikās, dzīrās izrakt vēl divas — vienu gaļas glabāšanai un otru pats sev. Savā alā viņš gribēja uzcelt telti, lai varētu gulēt mierīgi, nebaidoties uzbrukuma. Nelūgtais nakts viesis spētu iekļūt šai mājoklī tikai no vienas puses, nevis no visām kā teltī, un pietiktu ar pāris suņiem pie alas ieejas, lai varētu justies pilnīgā drošībā.

Sie darbi ilga gandrīz visu dienu; ceļotāji paspēja aiziet tikai līdz tuvākajai mežmalai un sacirst malku nakts ugunskuram.

Rīts, kaut arī apmācies, taču bez lietus un miglas, deva iespēju uzsākt ieplakas pētīšanu. Četri ceļotāji ar maišeliem uz muguras un šautenēm plecā izgāja uz ziemeļiem. Viņi ņēma sev līdzi divus gudrākos suņus, aizjūgu vadoņus; viens bija gluži melns, otrs — gandrīz pavisam balts; pirmo tāpēc sauca par Kurmi, otru — par Baltiņu. Ņikiforovs ar trešā suņu aizjūga vadoni Raibo pavadīja biedrus, lai pamedītu un sagādātu sev un suņiem pārtiku pirmajām dienām.

Jo tālāk viņi aizgāja no kupenām, jo bagātāka kļuva veģetācija; sūnu vietā stājās zālaugi, pēc tam nāca pie zemes pieplakuši polāro bērzu, kārklu un alkšņu krūmi. Šeit ielejā jau uz īsu bridi ielūkojās pusdienas saule, un augu valsts modās jaunai dzīvei. Jo tālāk virzījās ceļotāji, jo augstāki kļuva krūmi, pēc tam polārās sugas nomainīja mērenās joslas pārstāvji — parādījās lapegles, baltie bērzi un alkšņi, zalē ņirbēja pirmie ziedi. Trīs četrus metrus augstie koki bija saauguši nelielās birzīs, kas mijās ar klajām norām un pļavām.

Ejot cauri kādai birzij, suņi, ko veda saitēs, kļuva nemierīgi, rāvās uz priekšu un ņurdēja. Satvēruši šautenes, ceļotāji piesardzīgi tuvojās mežmalai un ieraudzīja klajumā ganāmies lielu baru dzīvnieku. Tiem bija melnas muguras ar diezgan lieliem kupriem un kuplas, īsas astes, kas atgādināja lielu sareni. Kad viens no dzīvniekiem pacēla galvu, izrādījās, ka tā ir līdzīga vērša galvai, tikai īsāka un stāvāka, ar lieliem, uz priekšu un augšu izliektiem ragiem. Dzīvnieks noģida briesmas un dobji iemāvās, satraukdams visu baru.

Vilcināties vairs nevarēja. Gorjunovs izšāva no vinčestera uz tuvāko vērsi, tas salēcās un pakrita uz ceļiem. Pārējie nesapratnē paskrējās sānis, tomēr projām nebēga. Dažiem dzīvniekiem ragi bija īsāki un tievāki; barā redzēja arī dažāda vecuma teļus.

Palaiduši vaļā suņus, mednieki metās klāt ievainotajam vērsim. Dzīvnieki, ieraudzījuši cilvēkus, auļoja projām, tomēr suņiem izdevās aizkavēt teļu, un Ņikiforovs to nošāva. Ievainotais vērsis, redzēdams tuvojamies cilvēkus, pietrūkās kājās un, nikni baurojot, metās viņiem pretim; noliecis galvu un izslējis milzīgos ragus, dzīvnieks drāzās uz priekšu, atstādams aiz sevis asiņainu sliedi. Tomēr suņi, pieskrējuši no sāniem, pievērsa viņa uzmanību sev; vērsis strauji pasviedās pretim suņiem un šai mirklī saņēma vēl divas lodes, kas viņu nogāza pie zemes.

Mednieki sanāca apkārt nošautajam dzīvniekam un izbrīnījušies to aplūkoja.

— Sakiet, ko gribat, tas nav mošus vērsis, kā varētu domāt, — prātoja Kostjakovs. — Mošus vērsim spalva ir īsāka un galva, kā ari ragi, citādi.

— Jā, šis vērsis ir līdzīgs Tibetas savvaļas jakam, ko esmu redzējis zooloģiskajā dārzā, — Gorjunovs apstiprināja.

— Bet šeit, Ziemeļos, vienīgais šīs dzimtas pārstāvis ir mošus vērsis — Ovibos moschatus — piebilda Ordins, — turklāt arī tas mīt Ziemeļamerikā, nevis Āzijā.

— Jums taisnība, tikai šis nav mošus vērsis, tur nebutu ko strīdēties.

— Kā gan Tibetas jaks varējis nokļūt šeit, tik tālu projām no savas dzimtenes, desmit tūkstoš kilometru atstatumā?

— Tā, acīm redzot, ir vēl viena mīkla, ko mums uzdod Saņņikova Zeme, — Kostjakovs ieminējās. — Varbūt onkiloni atveduši šos vēršus sev līdzi no kontinenta un mēs esam aizskāruši viņu īpašuma tiesības?

— Nē, tie ir savvaļas vērši, — Gorohovs iebilda.

— Mūsu zemē nekad nav bijis tādu kustoņu.

— Lai atrisinātu šo miklu, mums nāksies saglabāt un aizvest sev līdzi kaut vai šī vērša galvaskausu ar ragiem, — sacīja Gorjunovs. — Es atceros, jakam ragi galos izliekti vairāk uz augšu un vispār tie ir tievāki, bet aste — īsāka un kuplāka.

Sajā brīdī Ņikiforovs atstiepa nomedīto teļu, tikai divas trīs nedēļas vecu.

— Nu gan būs garšīgs cepetis! — viņš priecājās.

— Ilgus gadus neesmu ēdis teļa gaļu.

— Dodieties atpakaļ uz nometni, Kapiton, — Gorjunovs izrīkoja, — un atvediet šurp nartas, bet mēs tikām nodīrāsim nomedītos dzīvniekus.

Ņikiforovs ar Raibo aizgāja atpakaļ, orientēdamies pēc sniega kupenām, kas skaidri iezīmējās uz melnās klinšu sienas aiz zemā meža joslas.

Pārējie novilka ādu vērsim un teļam, bet Gorjunovs izmērīja dzīvniekus un pierakstīja to pazīmes. Pāri klajumam jau riņķoja vairāki lieli putni, acīm redzot, maitu klijas, kas cerēja, ka cilvēki atstās viņiem daļu laupījuma. Tomēr putni pievīlās savās cerībās, jo Ņikiforovs bija attapies atvest sev līdzi visus suņus, lai tos krietni pieēdinātu turpat uz vietas un uz nometni nebūtu jāved tik smaga krava. Atvadoties kazakam vēl piekodināja, lai viņš paglabā ledus alā visu nošauto dzīvnieku galvaskausus un ādas.