Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Sajā brīdī Gorohovs, visu laiku nenolaidis acu no ezera, pārtrauca sarunu, saukdams:

— Skatieties, kas tur! No ūdens lien ārā kaut kāds briesmonis!

Ezera vidū ūdens lēnītiņām uzblīda lielā, plakanā paugurā, uzmezdams it kā burbuli. Pēkšņi burbulis pārplīsa un no tā izlauzās baltu tvaiku mutulis, kas ātri izklīda. Pa visu ezeru no burbuļa aizvilnīja apļi, un peldošie putni sāka šūpoties viļņos.

— Diezin vai dzelmē nemitinās valis vai kāds cits liels zvērs? — Gorohovs ieminējās.

— Vaļi saldūdenī nedzīvo, — iebilda Gorjunovs.

— Bet kas gan ir šās parādības cēlonis?

Sajā brīdī Ordins izņēma no futrāļa termometru un iegremdēja to ūdenī. Gorohovs sāka smieties, tik bezjēdzīga viņam likās temperatūras mērīšana — it kā ar termometru varētu uzzināt, kas mīt ezerā.

— Iedomājieties, ūdens temperatūra ir divdesmit pieci grādi pēc Celsija! — Ordins iesaucās.

— Agrā pavasarī tik tālu ziemeļos — un divdesmit pieci grādi! Nekā nesaprotu! — brīnījās Kostjakovs.

— Vai jūs neesat kļūdījies par kādiem pārdesmit grādiem?

— Izmērījiet pats, ja neticat.

— Bet kā lai izskaidro šo parādibu?

— Acīm redzot, ezeram apakšzemē pieplūst karsts ūdens vai varbūt pat tvaiks, ja spriežam pēc tā, ko tikko redzējām. Un šī parādība saskan ar manu hipotēzi, ka ieplaka ir veca vulkāna krāteris un zemes dzīlēs vēl saglabājies pietiekami daudz siltuma, kas laiku pa laikam izdalās caur plaisām.

— Vajadzētu pagaidīt, vai šī parādība neatkārtosies, — Gorjunovs ierosināja.

— Pagaidīsim. Šimbrīžam es teikšu vienīgi tā — ja tādu ezeru šeit ir daudz, tad viens no cēloņiem, kas nosaka silto klimatu Saņņikova Zemē, ir atrasts.

Viļņu apļi pamazām norima, un ezers atkal kļuva gluds kā spogulis. Visi ar interesi raudzījās uz ūdeņiem un gaidīja. Gorjunovs turēja rokā pulksteni.

Pagāja trīsdesmit divas minūtes pēc pirmā ūdens paugura parādīšanās, un ūdens no jauna pacēlās uz augšu, izveidojot lielu burbuli, kas sniedzās kādu divu metru augstumā un tad, izsviežot tvaiku mutuli, pārplīsa.

— Jūsu izskaidrojums droši vien ir pareizs! — Gorjunovs sacīja. — No pazemes dzīlēm periodiski izdalās tvaiks vai karsts gaiss, kas gan tieši, gan ar ūdens starpniecību apsilda ieplaku.

— Aplūkojot Saņņikova Zemi no kalnu kores, mēs redzējām veselu virkni ezeru.

— Pēc manas saprašanas, tomēr tas ir valis, kurš laiž gaisā strūklu, — Gorohovs, nespēdams izprast vullcānisma parādības, apgalvoja.

— Ņikita, kā tad valis nokļuvis ezerā? Viņš taču nevarēja pārrāpties pāri kalniem.

— Bet kā šeit nokļuvuši degunradži, vērši un zirgi, kuri nespēj kāpelēt pa stāvām klinšu sienām? — jautāja Kostjakovs.

— Jūs vāji pārzināt Jaunsibīrijas salu ģeoloģisko vēsturi, — Ordins iebilda. — Kvartāra sākumā tās vēl bija saistītas ar Sibīrijas kontinentu, un toreiz šajā vulkānā, acīm redzot, jau aprimušā, varēja apmesties uz dzīvi dažādi dzīvnieki; pēc tam Zemes garozā radās lūzumi un plaši apgabali ieslīga zem jūras līmeņa, bet pārējā sauszeme pārvērtās salās. Ūdeņi nogrieza dzīvniekiem glābšanās ceļu uz kontinentu, un sakarā ar klimata pasliktināšanos viņi izmira visās salās, atskaitot Saņņikova Zemi, kur bija daudz siltāks klimats.

— Ar to nevar izskaidrot faktu, kā lielie dzīvnieki varējuši nokāpt lejā šajā bedrē!

— Pirmkārt, tajā laikā krātera sienās varēja būt arī dziļākas plaisas vai aizas, kas vēlāk aizgruvušas. Otrkārt, mēs esam redzējuši tikai nelielu ieplakas nomali, un tālāk ziemeļos varbūt ir kāds ērtāks ceļš pāri kalniem.

— Es tagad vairs nešaubos, ka mēs šeit atklāsim vēl daudz kā negaidīta un interesanta, — Gorjunovs sacīja, — un esmu ļoti priecigs, ka nauda, ko iedeva vecais akadēmiķis, mums pilnīgi uzticēdamies, nav iztērēta veltīgi un zinātne saņems vērtīgu dāvanu — izmirušu dzīvnieku rezervātu.

— Un varbūt ari pirmatnējo cilvēku rezervātu, — Ordins piebilda.

— Tikai žēl, ka mūsu ekspedīcija tik vāji sagatavota zinātniskajiem novērojumiem. Mēs nevaram aizstāt pieredzējušus pētniekus un droši vien daudz ko palaižam garām neievērotu.

— Ko lai dara! Mēs esam atklājuši šo brīnišķīgo zemi un ceļu uz šejieni. Akadēmija, protams, vēlāk sarīkos lielu ekspedīciju, kurā piedalīsies dažādu specialitāšu zinātnieki, bet mēs noderēsim viņiem kā ceļa rādītāji un pavadoņi.

Sarunas laikā ezera vidū no jauna pacēlās ūdens paugurs un iepriekš novērotā parādība pilnīgi precīzi atkārtojās.

— Šoreiz es atzīmēju laiku precīzi, — sacīja Ordins. — Laika intervāls ir tieši trīsdesmit trīs minūtes.

— Bet kā gan zivis un putni spēj dzīvot karstā ūdenī? — Gorohovs painteresējās.

— Vai jūs ievērojāt, ka putni netuvojas ezera vidum? Droši vien izvirduma tuvumā, ūdens pārāk sakarst un putni izvairās no bīstamās vietas.

— Ari zivis neuzturas ezera vidū, un tām netrūkst vietas citur.

Tiku tikām nopriecājušies par ezeru, viri devās tālāk, mezdami līkumu apkārt klajumam un turēdamies tuvāk mežmalai. Kādā vietā viņi uzdūrās tai pašai degunradžu saimei, kura bija aizauļojusi pāri ceļotāju apmetnei; abi vecie, galvu izslējuši, mielojās ar krūmu jaunajām vasām, labpatikā vicinādami astītes, bet mazulis reizēm plūca zāli, reizēm draiskojās, neveikli lēkādams, tā ka uz viņu nevarēja noskatīties bez smiekliem; šķita, ka tur lēkā pamatīga vērpele, kas joka pēc uzlikta uz četriem resniem stabiņiem. Paslēpušies aiz krūmiem, ceļotāji ilgi priecājās par degunradžu ģimenes idili un padarīja to nemirstīgu uz fotoplates. Tikai Gorohovs raudzījās uz dzīvniekiem ar prozaiskākām acīm, kaut arī smējās, nolūkodamies mazā degunradža lēcienos: viņš prātoja, cik pudu speķa iznāktu no šīs «vērpeles» un cik labu, izturīgu siksnu varētu izgriezt no tā ādas.

Gorohovs jau satvēra šauteni, lai realizētu savus apsvērumus, un Gorjunovs tikko paspēja aizkavēt viņu, pačukstēdams:

— Vai tev prāts, Ņikita! Vecie mūs sabradās, ja aiztiksim viņu mazuli! Ar šiem zvēriem nav nekādi joki.

Visi četri, piesardzīgi apmetuši pa mežu līkumu degunradžiem, izgāja uz takas, kas ievijās nākamajā meža strēlē; šeit jau auga desmit metru augsti koki, bet biezajā pamežā nevarēja tikt uz priekšu bez kavēkļiem un trokšņa. Uz takas draudēja bīstama sastapšanās ar kādu lielu zvēru, un tāpēc ceļotāji, pieredzes mācīti, turēja šautenes gatavībā un pa priekšu palaida Kurmi, kurš bija pieradis pie Sibīrijas ziemeļu klajās tundras un mežā neuzdrošinājās ložņāt pa biezokņiem un nošķirties no ļaudīm.

Mežā mitinājās daudz dzīvu radību. Ceļotāji redzēja ne vien dažādus sīkus putnus, bet arī meža irbes, kas svilpoja zaros, raibos sīļus, kuri brēkdami sasaucās cits ar citu, un žagatas, kas lidoja no viena koka uz otru un vienā laidāžadzināja; varēja dzirdēt dziedam arī strazdus un citus putnus. Čabināšanās krūmos liecināja, ka tur rosās kādi sīki zīdītāji. Izgājuši uz taisnas takas, ceļotāji tālumā pamanīja kāda liela plēsīga zvēra tumšo siluetu. Tas, acīm redzot, bija lācis, kas, ošņādams zemi, lēnītiņām čāpoja pretim gājējiem. Pamanījis cilvēkus, viņš strauji nogriezās no takas un pazuda biezoknī.

— Šeit, liekas, klimst apkārt ne mazums ķepaiņu, — Gorohovs ieminējās.

— Tikai šie tādi bailīgi, — Kostjakovs sacīja.