Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Zaļais pakalns, izrādās, bija onkilonu mājoklis. Pie ieejas, ko aizklāja zvērādas, virsaitis apstājās, pacēla ādas aizkaru un ar žestu aicināja viesus iekšā. Visiem vajadzēja saliekties, jo durvis bija zemas. Zemnīcas centrālajā daļā dega ugunskurs, virs kura uz šķērskoka kā uz iesma cepās vairāki gaļas gabali. Centrālā daļa bija kvadrāts ar sešus metrus garu malu. Tā stūros pacēlās četri resni stabi; augšā stabus saistīja resnas šķērssijas, kas balstīja no tievākiem baļķiem saslietu jumtu ar kvadrātveida caurumu — dūmeju, kura noderēja arī par logu. Katrai šķērssijai kvadrāta augšdajā bija pieslieti gari baļķi, kuru lejas gals balstījās zemē; šie baļķi veidoja slīpas pajumes. Pajumes galu tāpat piesedza ieslīpi nolikti īsāki un tievāki baļķi. Šādā veidā uzceltā mājokļa plāns atgādināja krustu ar noapaļotiem iekšējiem stūriem. Trīs krusta zaros bija iekārtotas guļamtelpas, ceturtajā atradās durvis un dažādu mantu noliktava; centrālais kvadrāts kalpoja par virtuvi un viesu istabu. No ārpuses mājokļa karkasu klāja bieza zemes kārta, kas bija apaugusi ar zāli. Tas bija plašs, silts, bet patumšs miteklis.

Iegājis zemnīcā, virsaitis aizveda viesus uz kvadrāta malu iepretim ieejai, apsēdās uz lāčādas, pavelkot kājas zem sevis, un nosēdināja pārējos sev labajā un kreisajā pusē. Karavīri izvietojās gar citām kvadrāta malām apkārt ugunij. Kad ceļotāju acis pierada pie zemnīcas puskrēslas, viņi ievēroja, ka mītnes slīpajās sānu pajumēs drūzmējas sievietes ar bērniem, ziņkārīgi aplūkodamas svešiniekus un pamazām virzīdamās tuvāk sēdošajiem karavīriem. Sievietes bija gandrīz pavisam kailas, vienīgi šaurs tumšas ādas apsējs plaukstas platumā, krāsas ziņā gandrīz nemaz neatšķirdamies no melnīgsnējās miesas, apjoza viņu gurnus. Jaunajām sievietēm gurnu apsēju rotāja no smalkām melnām, dzeltenām un sarkanām siksniņām veidots raksts. Bez tam sievietes valkāja no sīkiem baltiem, pelēkiem, zaļiem un sarkanīgiem akmeņiem savērtas kaklarotas un tādas pašas aproces ap plaukstas pamatu un apakšdelmu. Kailumu padarīja gluži nemanāmu tetovējumi — fantastiski ziedi un lapas, viļņotas līnijas un apļi — uz krūtīm, vēdera, muguras, rokām, kājām un sejas. Sevišķu uzmanību saistīja virsaiša jaunā sieva, kuras tetovējums attēloja divas čūskas. Ietetovētie rāpuļi vijās gredzenos ap sievietes kājām, aizlocījās pa vēderu un sāniem un beidzās ar galviņām, kas bija vērstas viena pret otru starp krūtīm un atslēgas kauliem; divas mazākas ietetovētas čūskas vijās apkārt sievietes rokām un beidzās uz abām lāpstiņām. Melni zilās čūskas uz melnīgsnējā ķermeņa radīja baisu iespaidu.

Sievietēm sejas vaibsti bija maigāki nekā vīriešiem, un dažas no viņām varēja saukt pat par skaistām; viņu augumi bija smuidri un formas proporcionālas.

Bērni staigāja pavisam kaili, bet aba dzimuma pusaudži valkāja tādas pašas gurnu jostas kā sievietes; meitenēm tās tāpat bija arī izrakstītas. Meiteņu mati bija sapīti sīkās bizītēs, bet zēniem savīti mezglā uz pakauša. Sievietes bija sapinušas matus divās bizēs, kas, akmentiņiem izrotātas, nokarājās uz krūtīm; jaunām meitenēm bija četras bizes: divas, sapītas galvas sānos, nokarājās uz krūtīm, divas — no pakauša pāri mugurai.

Amnundaks pamāja sievietei ar čūskām, un viņa izņēma no šķirstiņa, kas bija apsists ar ādu, nelielus koka kausus, piepildīja tos ar pienu no ādas maisa, kas karājās pie staba, un citu pēc cita pasniedza virsaitim, kurš tos savukārt izdalīja viesiem. Atstājis pēdējo kausu sev, virsaitis pacēla to pie lūpām un ar skaistu žestu aicināja viesus sekot viņa piemēram. Traukos bija ieliets biezs briežu māšu piens, mazliet ieskābis, taču garšīgs — vismaz tā likās cejotājiem, kuri jau sen nebija nekā tāda baudījuši. Kausus piepildīja vēlreiz, pēc tam sieviete noņēma no iesma izcepto galu, ar kaula nazi sagrieza to biezās šķēlēs un koka muldiņā pasniedza virsaitim, kurš izdalīja pa šķēlei ikvienam viesim. Kamēr tie mielojās ar gaļu, piedzerdami pienu, Amnundaks uzrunāja savus ļaudis, bet runas jēgu Gorohovs nespēja uztvert, jo virsaitis runāja pārāk ātri. Gorjunovs lūdza virsaiti paskaidrot, ko viņš sacījis. Amnundaks lēnām, lai Gorohovs varētu pārtulkot katru vārdu, pavēstīja:

— Mūsu tauta — onkiloni — pirms daudziem gadiem, izmocīti nemitīgajos karos ar čukčiem briežu ganību dēļ, nolēma aiziet pēc iespējas tālāk projām no šiem ļaudīm. Vispirms onkiloni pa ledu aizgāja uz tuvējām salām, izraka zemnīcas un sāka dzīvot mierīgu dzīvi. Tomēr šī zeme viņiem nepatika: vasarā migla, ziemā migla, pavasarī migla, visu gadu migla vien. Ļaudis sāka apmirt, brieži sāka apmirt. Un ļaudis ieraudzīja, ka putni pavasaros lido tālāk, uz ziemeļiem, bet uz rudens pusi atgriežas trekni jo trekni. Nodomāja — iesim paši uz turieni, kurp laižas putni. Gāja vienu reizi — jūra nelaida, gāja otru reizi — jūra bija vāji aizsalusi, vētra uzlauza ledu, noslīka daudz cilvēku un briežu. Sagaidīja pavisam bargu ziemu un pa priekšu aizsūtīja izlūkus. Ledus bija stiprs. Visi pārgāja pāri jūrai un atrada šo zemi. Bija atlicis pavisam maz ļaužu — vai nu cilvēku piecdesmit, vai mazāk, īsti nezinu.

Virsaitis tajā laikā bija dižens šamanis, kurš prata dziedināt visas slimības; viņš parādīja onkilonu tautai ceļu uz šo zemi. Pirms nāves šamanis pasludināja, ka onkiloni dzīvošot šajā zemē mierīgi līdz tam laikam, kamēr pie viņiem atnākšot baltie cilvēki no Lielās zemes. Un viņš sacīja, ka balto cilvēku rokās būšot pērkoni un zibeņi kā debesu valdniekiem, ar ko varēšot nogalināt iztālēm.

Kad mēs ieraudzījām jūs, pirmos baltos cilvēkus, kuri atnākuši pie mums no Lielās zemes, mēs atcerējāmies vecā šamaņa vārdus.

— Sakiet virsaitim, — Gorjunovs teica Ņikitam, — ka mēs esam pavisam miermīlīgi ļaudis un nevienam nedarīsim nekā ļauna. Arī mūs uz šejieni atveda putni, kas lido uz ziemeļiem. Mēs gribam tikai aplūkot zemi, kur putni pavada vasaru. Mēs apskatīsim šo zemi un aiziesim atpakaļ uz savējo.

Gorohovs pārtulkoja viņa vārdus.

— Vai jums ir pērkoni un zibeņi, kas nogalina iztālēm? — Amnundaks jautāja.

Atskanot šim jautājumam, visu klātesošo skatieni ieurbās svešzemniekos bažīgās gaidās. Gorohovs neizpratnē palūkojās uz Gorjunovu, bet tas sacīja:

— Vai tad mūsu šautenes nav pērkoni un zibeņi, kas nogalina iztālēm? Onkiloni tik un tā uzzinās par tiem. Tāpēc izmantosim gadījumu un parūpēsimies, lai mūs uzskata par dievu sūtņiem, izturas pret mums ar vēl lielāku cieņu un nedara mums nekā ļauna.

— Jā, mums ir pērkoni un zibeņi! — Gorohovs pavēstīja virsaitim.

Nemiera pilni čuksti pārskrēja ļaužu drūzmai. Ceļotājiem tuvāk sēdošie neviļus parāvās atpakaļ. Virsaitis sacīja:

— Parādiet tos mums, lai mēs zinātu, ka jūs esat taisni tie, kurus sūtījušas debesis. Bet es lūdzu jūs — nenogaliniet onkilonus!

— Iziesim ārā, lai zibens neķer cilvēkus, — Gorjunovs aicināja.

Virsaitis svinīgi piecēlās un devās uz durvīm, viņam sekoja ceļotāji un onkiloni, turēdamies no svešzemniekiem godbijīgā attālumā.

— Atvediet upurējamo briedi! — Amnundaks pavēlēja. — Lai baltie cilvēki to nogalina un nes kā dāvanu dieviem!

Daži onkiloni aizskrēja uz mežu un atveda no turienes lielu, gandrīz pavisam baltu ziemeļbriedi; dzīvnieks, it kā nojauzdams savu likteni, mauroja, kārpījās un rāvās atpakaļ. Pēc Gorohova norādījuma briedi piesēja pie mieta divsimt soļu no zemnīcas. Ceļotāji, aizstājuši šautenēs sprāgstošās lodes ar parastajām, izšāva visi reizē — un ziemeļbriedis saļima kā nopļauts. Šāvieniem nodārdot, onkiloni nokrita uz ceļiem un nolieca galvas vareno svešzemnieku priekšā.