Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Pasēdējis kādu brīdi klusēdams, sasprindzināti vērdamies gailējošajās ugunskura oglēs, šamanis paņēma tamburīnu, pārvilka tam pāri ar plaukstu — un tūliņ tikko dzirdami zem pirkstiem iedunējās stingri nostieptā āda. Tamburīna pavadījumā, kas pamazām kļuva spēcīgāks, viņš sāka dziedāt — sākumā lēnām, pusbalsī, dobjās rīkles skaņās, pēc tam aizvien ātrāk, kamēr dziedāšana un tamburīna rīboņa saplūda nemitīgā dobjā dunoņā, no kuras izlauzās atsevišķi spalgiem brēcieniem līdzīgi vārdi. Šamanis sākumā šūpojās šurpu turpu, nenolaizdams skatienu no uguns, bet pēc tam, nonācis afektā, pielēca kājās un sāka griezties uz vietas aizvien ātrāk un ātrāk, joprojām sizdams tamburīnu un gaudodams. Garais kažoks un siksniņas ar kalumiem un nūjiņām, šamanim griežoties, pamazām atvirzījās no viņa ķermeņa, un beidzot likās, ka virpuļo trīs cits uz cita salikti konusi, ko vainago smailā koniskā cepure. Rokas turēja tamburīnu paceltu virs cepures un kustējās bez mitas; tamburīns griezās, šūpojās, dejoja un skaļi dunēja.

Tad dziesma ar mežonīgu kliedzienu pēkšņi aprāvās, šamanis noslīga pie zemes un, izpletis rokas un izmetis tamburīnu uz klona, it kā iegrima nemaņā, ko neviens neuzdrošinājās traucēt. No mutes kaktiņa pār iekritušo vaigu viņam tecēja smalka putu strūkliņa. Ļaudis joprojām cieta klusu, un zemnīcā, kur tikko bija trakojis skaņu haoss, valdīja baiss klusums. Bija pierimuši pat ārā piesietie suņi, kuru riešana laikiem piebalsoja šamaņa dziesmai.

Pēc kādām piecām minūtēm šamanis mazliet paslējās uz augšu, izdzēra pasniegto piena kausu un tad klusā balsī pateica dažus vārdus, ko ļaudis uzklausīja, satraukumā sačukstēdamies. Virsaitis skaļi atkārtoja teikto, un Gorohovs tulkoja:

— Debesu gari pavēstījuši šamanim, ka onkilonu tautai gaidāms liels posts un nelaimes.

Amnundaks pacēla rokas pret debesīm, bet šamanis ar žestu atturēja viņu un sacīja vēl dažus vārdus. Priecīgi čuksti pārskrēja ļaužu rindām, un virsaitis, nolaidis rokas, pavēstīja:

— Šamanis pasludina, ka nelaimes varbūt nesākšoties, kamēr svešzemnieki dzīvošot onkilonu zemē. Tā likuši sacīt debesu gari.

Šamanis gausi piecēlās, paklanījās virsaitim un ceļotājiem un divu apbruņotu karavīru pavadībā devās projām. Pēc viņa aiziešanas zemnīcā sākās rosīgas valodas. Arī ceļotāji sačukstējās. Pareģošanas rezultāti viņiem likās mazliet negaidīti. Tie garantēja baltajiem cilvēkiem drošu dzīvi pie onkiloniem un visāda veida palīdzību, toties saistīja viņus ar šo tautu uz ilgu laiku, kā savdabīgu nodrošinājumu pret nelaimēm. Viņi bija domājuši pārziemot Saņņikova Zemē, tomēr nevēlējās palikt šeit ilgāk par nākamo pavasari. Vai onkiloni tad atlaidīs viņus uz mājām?

— Nav grūti noģist, — Gorjunovs sacīja, — kāpēc viltīgais šamanis iedomājies izlabot savu pareģojumu, kas ir mums jau pazīstamās onkilonu teiksmas variants. Vecais aptvēris, ka cilvēki, kuri valda pār pērkoniem un zibeņiem, būs ļoti noderīgi onkiloniem kā draugi, bet varētu būt briesmīgi kā ienaidnieki.

— Un, ja baltos cilvēkus atlaidīs, — Ordins piebilda, — viņi, zinādami ceļu uz šo brīnišķīgo zemi, atgriezīsies lielā skaitā un aizdzīs onkilonus no šejienes, tāpat kā savā laikā čukči viņus padzina no kontinenta.

— Pilnīgi pareizi! — piekrita Kostjakovs. — Siem ļaudīm, kuri gadsimtiem ilgi dzīvojuši šķirti no visas pasaules, taču nav nekādas jausmas par to, kas notiek mūsu dienās, un viņi dzīvo atmiņās par tālo senatni.

— Katrā ziņā mums pagaidām nav viņiem jāizpauž, ka taisāmies doties projām tuvākajā nākotnē, — Gorjunovs noteica.

— Jā, viņi var mūs vienkārši saņemt gūstā un turēt ieslodzītus, — piebilda Ordins.

— Vai, labākajā gadījumā, pastāvīgi mūs pavadīt un ierobežot musu pārvietošanās brīvību, — Kostjakovs piebalsoja.

— Padzīvosim kopā ar onkiloniem, iepazīsimies tuvāk ar šiem ļaudīm un pamazītiņām pārliecināsim viņus, ka visi šie pareģojumi ir tīrās blēņas un ka šai ciltij nākotnē nekas nedraud.

Virsaitis visu laiku klausījās svešzemnieku sarunā, beidzot piecēlās un sacīja skaļā balsī, lai viņa vārdus dzirdētu visi zemnīcas iemītnieki, kuru valodas apklusa vienā mirklī:

— Onkiloni, karavīri un sievietes! Jūs visi dzirdējāt, ko sacīja šamanis, ko viņam pavēstījuši debesu gari. Kamēr baltie svešinieki mitināsies pie mums, nekādu nelaimju nebūs. Tad lūgsim, lai viņi paliek pie mums!

— Jā, jā, lūgsim! — no visām pusēm atskanēja balsis.

Virsaitis pagriezās pret viesiem un paklanījies teica:

— Baltie cilvēki, dievu sūtņi, onkilonu tauta lūdz, lai jūs paliekat uz dzīvi pie viņiem! Jūs izglābsiet onkilonus no posta un nelaimēm. Mēs dosim jums visu, ko vien jūs gribēsiet, — labākos mājokļus, papilnam pārtikas, siltu apģērbu, kad atnāks ziema, visskaistākās sievietes, — lai jums netrūktu ne nieka. Jūs dzīvosiet kā mūsu virsaiši.

— Mēs dosim jums visu, visu, tikai palieciet pie mums! — korī atkārtoja vīriešu un sieviešu balsis, un no visām pusēm lūdzoša žestā pretim viesiem sniedzās rokas.

Gorjunovs piecēlās un atbildēja:

— Labi, mēs esam ar mieru palikt pie jums kā jūsu viesi, kamēr jūs paši mūs neatlaidīsiet. Bet mēs vēlamies apskatīt visu jūsu zemi, un jums tā jāparāda.

Gorohovs pārtulkoja šos vārdus, un zemnīcā atskanēja līksmi saucieni. Virsaitis vēlreiz palocījās viesiem un paspieda ikvienam svešzemniekam roku, iepriekš pielicis plaukstu sev pie pieres un sirds. Šis žests, kā ceļotāji uzzināja vēlāk, nozīmēja — «no tīras sirds, bez ļaunām domām». Pēc tam viņš sacīja:

— Drīz mēs svinēsim pavasara svētkus, kuros sapulcēsies visas onkilonu cilts jaunās sievietes un meitenes, un jūs, ja vien vēlēsieties, varēsiet izraudzīties sev sievas. Jūs esat atstājuši savas sievas tur, tālu, — viņš pamāja ar roku uz dienvidiem, — bet cilvēkam dzīve bez sievietes ir skumja un garlaicīga.

— Skat, esam tikuši pat līgavaiņu godā! — Gorohovs pasmējās.

— Bet līdz ar to mūsu brīvība tiks visai ierobežota, — Gorjunovs sūrojās.

— Nekas, gan jau redzēsim! — Ordins filozofiski rezumēja.

Kad onkiloni, skaļi izpauduši prieku par svešinieku piekrišanu palikt viņu zemē, mazliet nomierinājās un sievietes no jauna uzkūra spožu ugunskuru, Amnundaks uzrunāja viesus:

— Jūs sacījāt, ka vēloties apskatīt visu mūsu zemi. Bet vai jūs zināt, ka tas ir bīstami? Mūsu mežos mitinās dažādi plēsīgi zvēri.

— Mēs no viņiem nebaidāmies — mūsu zibeņi nogalina ikvienu plēsoni, iekām viņš mums uzbrūk, — viesi atbildēja.

— Mežos mīt ne vien plēsīgi zvēri, bet arī ļauni cilvēki, daudz bīstamāki par zvēriem.

— Tas ir interesanti! — Ordins sacīja biedriem.

Bet Gorohovs jautāja:

— Kas tie ir par cilvēkiem — vai arī onkiloni? Kāpēc viņi ir bīstami?

— Nē, tie nav onkiloni. Tie ir mežonīgi cilvēki, un mēs pastāvīgi ar viņiem karojam. Viņi ir ļoti spēcīgi, un mēs nespējam cīnīties ar viņiem viens pret vienu. Mēs dēvējam viņus par «vampu», kas nozīmē «kailie cilvēki».

— Kur tad viņi dzīvo?

— Vampu mīt tālākos novados, mūsu zemes austrumos. Viņi slēpjas mežos, dažreiz uzbrūk mūsu mitekļiem, kad karavīri aizgājuši medībās, un nokauj sirmgalvjus un-bērnus, bet sievietes aizved sev līdzi. Mēs ļoti baidāmies no vampu. Arī jūs ar viņiem netiksiet galā, ja viņi jums uzbruks no slēpņa ar lielām rungām, šķēpiem un nažiem.