Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Šajā brīdī, saceltās kņadas un šāvienu satraukti, atskrēja abi onkiloni, nesdami rokā degošas pagales. Kopējiem spēkiem vīriem izdevās atvilkt lāci no alas ieejas. Zvērs bija neparasti liels, tā ka onkiloni brīnījās nenobrīnīdamies. Viņi lāču medībās devās tikai lielā barā, un gandrīz arvien vismaz pāris cilvēku gāja bojā vai guva smagus sakropļojumus. Tāpēc lāča ilkņus onkiloni vērtēja ļoti augstu, un tikai daži mednieki varēja ar tiem papildināt savu kaklarotu.

Sāka svīst gaisma. Pēc satraukuma pilnajiem brīžiem miegs vairs nebija ne prātā, un visi ķērās pie lāča dīrāšanas un grieza gabalos medījumu. Ņikiforovs saņēma daudz gaļas suņu barošanai, bet ar ādu ceļotāji nolēma izgreznot savu jauno mītni. Tāpēc viņi pierunāja onkilonus nest ādu tieši uz virsaiša apmetni, solīdamies, ka drīz vien uz turieni atnākšot arī paši. Ceļotāji bija izdomājuši šo plānu, lai uz veselu dienu tiktu vaļā no aizbildņiem un papūlētos iekļūt vampu novados, kur varētu pavērot mežonīgos cilvēkus miera laikā, nevis karagājienā, kā baltajiem bija piedāvājis Amnundaks.

Atstājuši Ņikiforovu pie lāča galvaskausa, ko viņam vajadzēja notīrīt un paglabāt noliktavā, ceļotāji gar ieplakas malu devās uz ziemeļaustrumiem. Pagājuši garām no pirmās ekskursijas pazīstamajām vietām, viņi pēc pusdienas iznāca pļavā, kur uz mitrās zemes ezera tuvumā līdzās vēršu un zirgu pēdām pamanīja basas cilvēka kājas nospiedumus. Tās nevarēja būt onkilonu pēdas, jo tie valkāja apavus; pēdas piesaistīja uzmanību arī tāpēc, ka tās bija lielas, ar spēcīgi attīstītiem pirkstiem; atstarpe starp īkšķi un otro pirkstu bija visai liela salīdzinājumā ar normālo un otrais pirksts ļoti garš.

Palaiduši suņus pa pēdām, kas veda uz ziemeļaustrumiem, ceļotāji šķērsoja vēl divus klajumus un tuvojās trešajam, kad izdzirda cilvēku balsis. Vezdami suņus aiz saitēm, ceļotāji uzmanīgi lavījās tuvāk mežmalai, no kurienes norā ieraudzīja vampu. Kādi astoņi cilvēki dejoja apkārt tumšam ķermenim, kas gulēja zālē, — acīm redzot, mežonīgie cilvēki bija nogalinājuši kādu lielu dzīvnieku. Vampu bija pilnīgi kaili, bez apģērba, ļoti melnīgsnēju ādu, spalvām apauguši. Savēlušos matu pinkas nokarājās viņiem pār pleciem, un seju ietvēra neliela bārda. Vampu dejoja, vienā rokā satvēruši šķēpu, otrā — rungu, gan palēkdamies uz vietas, gan pasviezdami kājas uz priekšu un atpakaļ un vicinādami rokas. Kustību ritmā bez gala atkārtojās kliedzieni: «Oi-ho-ho! Ai-du-du!»

Deja turpinājās kādas desmit minūtes, pēc tam vampu sapulcējās apkārt medījumam un sāka vilkt nost tam ādu.

Tad sākās mielasts: ikviens nogrieza pa strēmelei siltas, asiņainas gaļas un notiesāja tās citu pēc citas. Remdējuši izsalkumu, vampu grieza nost lielākus gaļas gabalus; apkrāvušies ar gaļu un ādu, septiņi aizgāja pa noru uz austrumiem, bet astotais palika pie medījuma, lai pasargātu to no ērgļiem: divi pāri plēsīgo putnu jau riņķoja virs nogalinātā dzīvnieka. Sargs pietupies joprojām mielojās ar gaļu un, aizrāvies šajā nodarbībā, nemaz nemanīja, ka no muguras viņam klusītiņām pielavījušies četri cilvēki un divi suņi. Kurmis ieņurdējās, un mežonis atskatījās. Vampu grasījās trūkties kājās, taču neredzētie ļaudis, kas neizskatījās pēc onkiloniem, divu vilkiem līdzīgu zvēru pavadībā, izstiepuši pret viņu spožas nūjas, tā pārsteidza un izbrīnīja mednieku, ka nazis izkrita viņam no rokas un viņš palika sēžam ar gaļas gabalu rokā, drebēdams aiz bailēm.

Pāri viņa mazajām, dziļi iedubušajām acīm divos masīvps lokos liecās zema piere; ieplestajā mutē rēgojās lieli, balti zobi un stipri izspiedušies ilkņi, bet ļoti īsais zods piešķīra sejai mežonīgu izteiksmi. Deguns bija plakans, ar platām nāsīm, ko pa pusei aizsedza degunā iesprausta gara, balta nūjiņa; ausis — lielas, ausu ļipiņās iespraustas apaļas balta kaula plāksnītes, kas bija nostiepušas tās uz leju gandrīz līdz pleciem. Ap vampu kaklu karājās mežakuiļa un lāča ilkņu virkne. Mežoņa ķermeni klāja biezas, melnas spalvas, bet uz pleciem un krūtīm cauri tām vīdēja tumša āda.

Kādu brīdi vampu un ceļotāji aplūkoja viens otru, neteikdami ne vārda.

Te pēkšņi mednieks, ar kājām spēcīgi atspēries pret zemi, lielā lēcienā metās pāri vērsim uz to pusi, kur ceļu neaizsprostoja ienaidnieki, un, zemu noliecies uz priekšu, aizjoza pa klajumu.

— Ek, palaidām! — Kostjakovs iesaucās. — Vajadzēja viņam sasiet rokas un vest lidzi.

— Tā nu viņš ļautos! — Gorjunovs iesmējās. — Redzējāt, kādi viņam muskuļi un zobi? Mēs pat četratā nebūtu viņu pievārējuši! Viņš būtu kādam no mums apgriezis kaklu vai pārkodis rīkli.

— Un ko mēs ar viņu darītu? — jautāja Ordins.

— Turētu gūstā un novērotu, pacenstos noskaidrot viņa valodu, viņa psiholoģiju; tas taču ir ārkārtīgi interesanti — senā akmenslaikmeta cilvēka psiholoģija un valoda! Palūkojieties uz viņa ieročiem!

Vampu bija pametis zālē savus šķēpus un rungu. Šķēps bija kādu metru garš, darināts no jauna bērza gludā stumbra, un tā mazliet iešķeltajā galā iesprausta rupji apskaldīta, gara krama šķēpele; tieva jēlmītas ādas siksniņa, aptīta ap kātu, savilka šķēlumu, lai krama asmens nevarētu izslīdēt. Runga bija taisīta no resnāka koka stumbra resgaļa, atstājot klāt saknes kaklu krietnas dūres resnumā.

Ap septiņdesmit centimetru garā runga muskuļotā rokā bija bīstams ierocis tuvcīņai, ar tādu sitamo viegli varēja sadragāt cilvēka galvaskausu un apdullināt zirgu vai vērsi. Otrai rungai, ko bija atstājis viens no agrāk aizgājušajiem vampu, resgalī no sāniem bija iedzīta asa krama šķemba, ar ko spēcīgā atvēzienā varēja pāršķelt liela dzīvnieka galvaskausu.

Nogalinātā vērša ķermeņa viena puse jau bija sagriezta gabalos, nogriezta arī priekškāja un pakaļkāja. Zemē vēl bija palikusi otra puse un galva. Nebija nekadu šaubu, ka cilvēki atgriezīsies, lai pievāktu medījumu.

— Es domāju, ka viņi vairs nenāks šurp: bēglis droši vien būs pārbiedējis visus ar briesmu vēsti, — ieminējās Gorjunovs.

— Bet varbūt tieši atgriezīsies, lai paskatītos uz mums vai pat lūkotu mūs nomedīt, — Kostjakovs iebilda.

— Noslēpsimies un pagaidīsim, bet pēc tam pa pēdām uzmeklēsim viņu apmetni, — Ordins ierosināja.

— Ja nu viņi pielavās mums pa pēdām? Vampu droši vien ir pieredzējuši pēdu dzinēji, — Gorjunovs sacīja.

— Iesim taisni uz rietumiem, lai atstātu pēdas, pēc tam iegriezīsimies mežā un nāksim atpakaļ uz noru no otras puses.

Ceļotāji, atstājuši vērsi un ieročus neskartus, sekoja šim padomam un paslēpās otru reizi mežā klajuma ziemeļu pusē. Vampu apmetne laikam nebija tālu, jo novērotāji drīz pamanīja, ka noras austrumu malā sašūpojas krūmi un no biezokņa uzmanīgi parēgojas izlūka pinkainā galva. Uz nogalinātā vērša jau sēdēja divi ērgļi un knābāja gaļu, bet divi citi plēsās ap pamestajām iekšām. Putni uzreiz parādīja vampu, ka klajumā svešinieku nav, un tūliņ no krūmiem iznira vesela orda — cilvēku trīsdesmit, to skaitā arī kāds desmits sieviešu — un žiglā solī metās pie atstātā medījuma. Ērgļi cits pēc cita pacēlās spārnos un sāka riņķot virs klajuma.

Vampu sanāca apkārt vērsim un, kā likās, sāka smieties par bēgli, rādīdami uz neaizskarto gaļu un uz pamestajiem ieročiem. Atnācēji laikam pūlējās ieskaidrot viņam, ka viss redzētais bijis tikai māns, jo onkiloni ne tik vien nebūtu pametuši gaļu, viņi būtu nogalinājuši arī mednieku. Bēglis taisnojās, rādīdams, kur stāvējuši dīvainie ļaudis, cik lieli bijuši suņi, un atdarinādams viņu riešanu. Tad daži vampu aplūkoja zemi vērša tuvumā un droši vien atrada ceļotāju pēdas, jo devās pa tām uz meža pusi. Pa to laiku pārējie vampu no jauna ķērās pie medījuma, grieza gaļu gabalos, izlauza resnos smadzeņu kaulus un tīrīja vērša zarnas. Sievietes ar smagu gaļas nastu devās atpakaļ uz apmetni, bet vīrieši aizskrēja pakaļ pēdu dzinējiem, cerēdami panākt dīvainos svešzemniekus, kuri bija tā nobiedējuši viņu biedru. Klajumā palika vienīgi vērša mugurkauls ar ribām, lāpstiņām un gūžu kauliem, tā ka ērgļiem gandrīz nekas nebija atlicis ko pamieloties.